Jēzus kārdināšana

Ciešanu laiks sākas ar Pelnu trešdienu. No tās līdz Lieldienu svētdienai, atskaitot sešas svētdienas, ir četrdesmit dienu. Bībelē skaitlis 40 ir nozīmīgs un saistīts ar Ciešanu laiku – Jēzus gavēnis ir četrdesmit dienas un naktis tuksnesī tūlīt pēc Viņa kristībām Jordānas upē. Tas ir piemērs, lai daudzi kristieši izvēlētos gavēt Ciešanu laikā.

Ciešanu laika pārdomās iedziļināsimies Jēzus kārdināšanā, lai saprastu, kas ar mums pašiem notiek, kad tiekam kārdināti. „Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.“ (Ebr 4:15) Jēzus tika kārdināts, tāpat kā mēs, tikai Viņš palika bez grēka. Viņa piemērs mums māca, ka pats kārdinājums nav grēks. Grēkojam tad, kad padodamies kārdinājumam, kad realizējām to domu, kas ienākusi galvā.

Grēks vienmēr sākās ar domu. Kad galvā rodas kārdinoša doma, tad nākamais moments ir pats svarīgākais: ko mēs ar šo domu darām. Mārtiņš Luters teica, ka mēs nevaram apstādināt putnu, kas lido pāri mūsu galvai, bet mēs varam neļaut putnam tur vīt ligzdu. Bieži gadās, ka nespējam kontrolēt domas, kas ienākušas prātā. Toties mēs varam kontrolēt, ko ar tām darām! Tas ir svarīgākais. Mums nav jāgrēko. Mums ir izvēle.

Bībelē lasām par Dāvidu un Batsebu. Dāvids no tālienes ieraudzīja neparasti skaistu sievieti, un viņš sūtīja vēstnešus, lai atved Batsebu pie viņa. Dāvids gulēja ar viņu, un Batseba kļuva grūta. Ja Dāvids būtu noraidījis dabīgo domu, kas ienāca prātā, raugoties uz skaisto sievieti, viņš būtu izvairījies no grēka. Lolojot domu, tā noveda pie laulības pārkāpšanas un slepkavības. Tas bija tā saucamais slidenais ceļš.

Domājot par Jēzus kārdināšanu, svarīgi saprast secību. Pirms četrdesmit dienām Jēzus tika kristīts Jordānas upē. Tanī laikā redzamā veidā Svētais Gars nolaidās uz Jēzu kā balodis un no debesīm atskanēja Tēva balss: „Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts.“ (Mt 3:17) Tālāk teikts: „Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.“ (Mt 4:1) Svarīgi, ka te ar Garu domāts Dievs Svētais Gars. Viņš ieveda Jēzu tuksnesī, lai velns Viņu pārbaudītu. Tātad šī kārdināšana notika ar Dieva ziņu.

Visas lietas notiek ar Dieva ziņu. To saprotam arī, lasot Ījaba grāmatas 1. nodaļu. Dievs pats mūs nekārdina, bet Viņš visu redz un zina, un Viņš ierobežo sātana varu pār mums. „Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest!“ (Kor 10:13) Šie vārdi ir ļoti mierinoši. Dievs ierobežo mūsu pārbaudījumus.

Sātans kārdināja Jēzu, prasot, lai Viņš apšauba kristībās saņemto informāciju, ka Viņš ir Dieva Dēls. Sātana pirmie vārdi bija: „Ja Tu esi Dieva Dēls...“ Šo taktiku sātans ir lietojis kopš Ēdenes dārza laikiem. Šaubas. Apšaubi, ko Dievs ir sacījis. Vai Dievs tiešām teica, ka jums nebūs ēst no dārza koka augļiem? Šaubas ved uz neticību, un neticība – uz nepaklausību. Tas ir slidens ceļš lejup.

Grēku var sadalīt trīs veidos: miesas kārība, acu kārība, dzīves lepnība.

„Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.“ (1Jņ 2:15–17)

Miesas kārība ir pirmais kārdinājums. Sātans kārdināja Jēzu, kas nebija ēdis četrdesmit dienas. Viņš Jēzum teica, ka Viņš taču ir Dieva Dēls, un lai apmierina savas miesas prasības, padarot akmeņus par maizi. Jēzum tas bija iespējams, jo Bībelē taču teikts, ka reiz Jēzus pabaroja 5000 vīrus, neskaitot sievas un bērnus, ar piecām maizēm un divām zivīm. Toties padoties šim sātana kārdinājumam būtu divkāršs grēks. Pirmkārt, tā būtu padošanās miesas kārībām, un, otrkārt, tā būtu Dieva doto dāvanu lietošana pašu priekam. Tā nebūtu paļaušanās uz Tēva gādību!

Jēzus pareizi atbildēja, citējot Svētos Rakstus: „Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes.“ (5Moz 8:3) Gars ir svarīgāks par miesu. Miesa mirs, bet gars dzīvos mūžīgi. „Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru.“ (Rm 8:6)

Tad sātans gāja soli tālāk un kļuva vēl viltīgāks. „Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: „Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.““ (Mt 4:5-6) Te sātans citē Dieva Vārdu no Vecās Derības: „Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens.“ (Ps 91:11–12) Sātans centās panākt, lai Jēzus iziet no noliktajām robežām un lieto Savu statusu un varu, lai Viņš izdarītu kaut ko dramatisku un lai izceltu pats sevi. Jēzus taču būtu ieguvis milzīgu popularitāti, ja būtu nolaidies no tempļa un eņģeļi Viņu būtu notvēruši. Visa saime runātu par Jēzu, bet, to darot, Viņš būtu padevies grēkam – dzīves lepnībai.

Šis kārdinājums parādīja, vai Tēva gādība sniedzas tālāk par maizes sagādāšanu un vai tas paredz arī pasargāšanu. Jāievēro, ka sātans saka Jēzum: nolaidies zemē. Sātans nevarēja Jēzu nogrūst, bet tikai pierunāt, lai Viņš nolēktu. Jo augstāk tu atrodies, jo vieglāk tev sakāp galvā un tu sāc domāt lielas lietas pats par sevi. Daudzi mācītāji ir krituši pēc lieliem, augstiem sasniegumiem?!...

Sātans nevar likt mums kaut ko darīt pret mūsu gribu. Viņš tikai var iepotēt mums domu. Arī te ir brīdinājums, ka jo augstāk tu tiec, jo vieglāk krist.

Jēzus atbildēja velnam ar vārdiem: stāv rakstīts... Ievērosim, ka nedz Jēzus, nedz velns neapšaubīja to, ka tas, kas stāv rakstīts, ir Dieva Vārds!

Trešais kārdinājums, ko sātans pielietoja, bija visļaunākais un arī spēcīgākais, proti: ja Tu mani pielūgsi, es Tev došu varu. Sātans gribēja, lai Jēzus izvēlas vieglo ceļu un izvairās no krusta un saņem valdību bez ciešanām. Jēzus zināja, ka Viņš valdīs pār visu pasauli un būs Kungu Kungs un Kēniņu Kēniņš. Ja Jēzus būtu padevies šim kārdinājumam, tad sātans būtu uzvarējis. Šī doma Jēzum bija pretīga un riebīga, un Viņš sātanu aizdzina prom ar vārdiem: „Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.“ (Mt  4:10)

Cik daudzi cilvēki ir krituši varas kārdinājumā, nesaprazdami, ka viņi, to darot, pielūdz sātanu. Ceļš uz svētību ir pazemība un sevis pakļaušana Dievam.

Visvieglāk sātans mums var uzbrukt, kad esam izsalkuši, kad esam dusmīgi, kad esam vientuļi, kad esam pārguruši. Tādas reizēs jābūt ļoti uzmanīgiem. Arī īpaši vāji spējam pretoties sātana uzbrukumam, ja noticis kaut kas ļoti labs vai kaut kas ļoti labi izdevies. Tad viegli kļūt iedomīgam un sākt domāt, ka tas ir paša nopelns, bet piemirst, kam pienākas patiesais gods. Tādās reizēs svarīgi visu godu un pateicību dot Dievam un novērst uzmanību no sevis.

Jēzus ir mūsu labākais palīgs kārdinājuma brīdī, jo Viņš jau zina, ko jūtam, un Viņā ir mūsu uzvara. Mācīsimies no Jēzus neiesaistīties debatēs ar velnu, bet atspēkot kārdinājumus ar Dieva Vārdu. „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums.“ (Jk  4:7–8a)

Kolvins Makfersons (Colvin MacPherson)
Laikrakstam „Latvietis“