De jure, „Draudzīgais Aicinājums“ un barikādes

Palielināt / Enlarge

Šie cilvēki redzēja savas nometnes. No kreisās: Zigis Ozolnieks (Valkas nom.), Iva Vlahova (Kampe), Jūlijs Bernšteins (Esslingena), Ausma Džounsa (Jones) un Jānis Lūks (Blomberga). FOTO Jānis Purvinskis.

Ar šādu sarīkojumu Pertas latvieši, svētdien 24. janvārī, uzsāka savu 2016. gada darbību. Kā jau daudzus gadus, šo atceri ir vienmēr rīkojusi Latviešu Biedrība, un tā nu arī šoreiz. Biju jauki pārsteigts, kad ierodoties Latviešu Centrā jau laikus, pagalmā atradu labu tiesu sabraukušu mašīnu. Šis sarīkojums nav bijis viens no pulcējošajiem, bet šoreiz liekas ļaudis ir saradušies visai labā skaitā.

Tā nu bez nekādas lielas kavēšanās Rita Džonsona mūs sveica Jaunajā gadā un vēlēja mums piepildāmies visu, ko vēlamies paši. Tad aicināja Latvijas goda konsulu Pertā Jāni Purvinski teikt šī gadījuma uzrunu. Goda konsuls uzsāka savu uzrunu, mums atgādinādams, ka šodien nesvinam vienu vai divas Atceres, bet nu jau trīs: Latvijas de jure atzīšanu 1921 g., Kārļa Ulmaņa Draudzīgo Aicinājumu un Barikāžu 25 gadu atceri.

Savā uzrunā goda konsuls piezīmēja, cik svarīga un grūta tai laikā bija Latvijas likumīgā atzīšana, jo ne Pasaules Rietumu sabiedrotie, ne arī pati latviešu tauta 1918. g. vēl neticēja, ka tāda jauna Latvija vispār spēs pastāvēt. Šai jaunajai valstij nebija ne karaspēka, kurš varētu stāties priekšā gan vācu, gan krievu karaspēkiem, kuri vēl bija pilnīgā pārraudzībā par mūsu zemi, un kur vācieši jau sāka dalīt mūsu zemi saviem kareivjiem. Mūsu valdības stāvoklis bija tik šaubīgs, ka tai vajadzēja glābties Liepājā uz kuģa. Vienīgie karaspēki bija tikai ap 200 vīru Oskara Kalpaka vadībā, un tas spēks zīmīgi nepieauga, līdz Kalpaka pirmajām uzvarām, kad tauta sāka ticēt, ka nu varbūt ar visas tautas palīdzību varbūt mēs varēsim šo jauno valsti noturēt. Ar to tad arī mūsu armija izauga jau par 2000 vīru bataljonu un tad par brigādi.

Sekoja vēl divarpus gadi sīvās Brīvības cīņas, kuras paņēma daudz latviešu asinis, un tad ar Rietumu Sabiedroto kara kuģu atbalstu no Rīgas jūras līča mūsu karavīri padzina vāciešus no Rīgas un tad arī no Latvijas. Latvijas ziemeļi bija krievu armijas pārņemti, un tikai ar mūsu karavīriem, kaimiņu igauņu, poļu kara vienību un latviešu partizāniem padzinām arī krievus no savas zemes.

Tikai tad pasaules valstis sāka ticēt, ka Latvija ir spējīga pastāvēt un to atzina gan kā pabeigtu notikumu, gan kā likumīgi atzītu demokrātisku republiku. Cik nozīmīga mūsu, tā de jure atzīšana izvērtās vēl jau 1974. g., un ko nozīmēja mūsu pūliņi, demonstrācijas un panākumi, kuri beidzot likvidēja Vitlama valdību, un atcēla viņa nodomu Latviju pievienot Krievijai, sapratām tikai vēlāk. Ja tas likums paliktu neanulēts, un bez mūsu pūliņiem, arī citas valstis varēja tam noticēt un atzīt Latviju kā Krievijas sastāvdaļu. Tad Latvijai nebūtu nekāda iespēja atgūt savu otro neatkarību. To vēl nesen mums atgādināja, kādreizējais Ārlietu ministrs Tālavs Jundzis, kad viņš teica: „Mūsu uzdevums ir parādīt trimdinieku lielo ieguldījumu Latvijas brīvības atgūšanā.“ Ir tiešām prieks dzirdēt, ka kāds Latvijā beidzot sāk atzīt, ka mēs gan arī negulējām, salikuši rokas, bet arī visi mūsu pūliņi nav bijuši veltīgi. Tas viss izdevās tāpēc, ka 1921. g. rietumu valstis mūs atzina de jure un pēc kara atzina, ka mēs nebijām vis PSR Latvija, bet gan Krievijas iekarota un okupēta zeme – 1918. g. pasludinātā Latvijas Republika.

Kad Kārlis Ulmanis ar savu Draudzīgo aicinājumu, aicināja tautu atbalstīt savas skolas, ziedojot tām grāmatas, viņš nezināja, ka viņa aicinājums pārvērtīsies par tautas saprašanu palīdzēt ne tikai skolām, bet vispār palīdzēt tautai un mūsu valstij, jo valsts patstāvīgi nepastāv – mēs esam mūsu valsts. Mēs esam mūsu tauta, un mēs neesam nekāda nācija, bet gan tauta, latviešu tauta. Tātad, visi mūsu darbi, domas, nauda, laiks, viss ko mēs ziedojam Latvijas un latviešu tautas labā, arī ir Draudzīgā aicinājuma sekas. Mūsu militārās vienības, kuras ir iesaistītas miera uzturēšanā dažādās Pasaules malās arī ir draudzīgais aicinājums, jo arī tas ir Latvijas labā.

Arī tie, kuri 1991. g. janvāra aukstumā, un daudzi nāves bailēs, stāvēja pie Barikādēm arī sargāja savu jauno valsti. Tāpat kā Kalpaka vīri ar ticību savai Latvijai tie visi atbildēja savam draudzīgajam aicinājumam, būt krietnam tēvijas sargam. „Jā ik viens, tik zemē sētu, vienu graudu veselu...“ cik varena, skaista un cēla tad būtu mūsu Latvija. Ar tiem vārdiem goda konsuls beidza savu uzrunu un tad sekoja filma: Dieva Putniņi, ko mēs visi ļoti baudījām un tikai skatījāmies: vai arī es, tikai tur nebiju? Daudzi savas Vācijas nometnes arī atpazina, un pēc filmas bija ko runāt un atcerēties.

Pēc īsa pārtraukuma un iestiprināšanās ar kādu uzkožamo un kafiju vai alu, vai vīna glāzi, filma turpinājās, kuras beigās vēl skatījāmies Jāņa Vucēna sastiķētas vecās filmiņas, kurām skaņu mēs varējām pielikt paši ar paskaidrojumiem. Tajās redzējām mūsu lielo demonstrāciju pa Pertas ielām, kad demonstrējām pret Vitlama negodīgo Latvijas pārdošanu krieviem. Pēc šīs vēl redzējām otru mazu filmiņu par mūsu demonstrācijām vispār pret padomju Austrumeiropas tautu okupāciju, ko tai laikā vadīja Apspiestu tautu Apvienība (Captive Nations Assoc.). Tad nu gan bijām izskatījušies un izpriecājušies, un šis sarīkojums, pašiem nezinot, bija izdevies par vienu no labāk apmeklētākiem un labāk izdevušos sarīkojumiem. Paldies Jānim, paldies Ritai, paldies cepējiem un vārītājām un visiem, kuri bija nākuši šīs atceres kuplināt. Laikam nākošais sarīkojums būs Kalpaka, Latviešu leģiona un Kurzemes cietokšņa atceres martā.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“