Rums, vīns un veselība

Pastāstīšu par alkoholu un tā lietošanu, par dažādiem vēsturiskiem aspektiem; mazliet par socioloģiskiem jautājumiem un, protams, arī par jautājumiem, kas saistīti ar veselību.

Alkohols ir jau ticis lietots daudzus gadu simteņus vai nu šādā, vai citādā veidā. Agrākā reference, ko es atradu, norāda, ka 9000 gadus atpakaļ neolīta laika iedzīvotāji Ķīnā pazina alu; – šī dzēriena paliekas tur atrastas uz trauku lauskām.

Arī citās senās kultūrās ir atrastas ziņas par alkohola lietošanu dažādās formās.

Mūsdienās alkohols ir kļuvis par vispār visbiežāk lietoto ķimikāliju, kas ir ar iespaidu uz cilvēka domāšanu un izdarībām bieži ar sliktu iespaidu.

Ir jākonstatē, ka ir bijuši mēģinājumi alkohola lietošanu pilnīgi aizliegt; – piemēram, tā sauktā Prohibīcija ASV no 1920. gada līdz 1932. gadam. Tā izsauca citas nevēlamas parādības ASV, piemēram, gangsterismu un ierēdņu kukuļošanu lielā mērā visas valdības pakāpēs. Likums nebija pietiekami labi izdomāts, un to neņēma nopietni.

Tāpēc ir jāpieņem fakts, ka alkohola lietošana civilizētās zemēs ir atļauta un pieciesta.

Mana stāstījuma pēdējā daļā es pieskaršos veselības jautājumiem.

Tagad atpakaļ pie mana stāstījuma. Mēs visi daudz zinām par Austrālijas agrīniem laikiem. Bet tomēr ir bijuši notikumi, kas nav izcelti parastās vēstures grāmatās; specifiski: ruma dumpis vai sacelšanās (Rum rebellion) pret jaunās kolonijas gubernatoru 1808. gada 26. janvārī.

Otrs pavediens manam stāstījumam būs par dažam vīna īpašībām un tā sabiedrisko lietošanu un par vīnogulāju audzēšanas, attīstību Austrālijā; specifiski – Dienvidaustrālijā.

Runājot par veselību, runāšu par alkohola efektiem – kā labiem, tā sliktiem. Šis ir milzu temats, un es došu dažus ieskatus par šo kontroversiju pilno lauku.

Rums

Austrālijas dibināšanas diena tiek uzskatīta kā 1788. gada 26. janvāris. Šai datumā tika pacelts karogs jaunajā britu kolonijā, un angļu jūras kājnieku rota (marines) un 40 transportētie noziedznieki noskatījās kā virsnieki uzdzēra tostu karaļnama veselībai un uz jauno koloniju.

Šīs kolonijas dibināšana negāja gludi. Plāns bija, ka cietumnieki un viņu sargi varēs attīstīt savu saimniecību un kļūt neatkarīgi no Anglijas apgādes. Bija daudzi negatīvi faktori – nezināšana par lauksaimniecību, ignorance par šejienes zemi un klimatu, varbūt arī slinkums un nevīžība.

Daudzi no transportētajiem cietumniekiem nāca no pilsētām, un viņiem nebija ne griba, ne zināšanas par lauksaimniecību vai lopu kopšanu.

Arī viņu sargi, kas sastādīja jauno Dienvidvelsas korpusu, tā saukto NSW Corps, bija dažāda kalibra – daudzi bija avantūristi, kam nebija labi gājis viņu dzimtenē.

Patiesi, daži iestājās šai vienībā, lai izbēgtu no militāra soda, citi bija nesekmīgi amatnieki, izstumti no Skotijas kalniem, un cilvēki, kas bēga no atbildības par ģimeni.

Viens šāds cilvēks bija Džons Makarturs (John McArthur). Viņš vēlāk aktīvi figurēs notikumos. Viņš jutās nepieņemts angļu augstākās klasēs un nopirka virsnieka pakāpi kā soli uz sabiedrisko atzīšanu un status.

Ar šādu cilvēku materiāli nelabvēlīgos apstākļos nebija šaubu, ka būs daudzas grūtības ar apgādi un kārtību. Šīs grūtības angļu valdība padarīja vēl sarežģītākas.

Tagad es atgriezīšos pie ruma jautājuma.

Angļu valdība savā gudrībā bija iedomājusies, ka jaunajā kolonijā nebūs daudz vajadzības pēc īstas, fiziskas naudas. Ar to viņi cerēja samazināt nelegalitātes un kukuļošanas iespējas. Norēķini būtu domāti ar Valdības zīmēm (Treasury notes); vēlāk lietoja arī spāņu dolārus, kurus ieveda no Filipīnām.

Rums jau ilgus gadus angļu flotē tika izsniegts jūrniekiem katru dienu; no sākuma ½ pinte, vēlāk to pacēla uz vienu pinti (600ml) dienā. Tā ruma lietošana bija guvusi zināmu akceptu.

Vēl jāzina, ka daudzos gadījumos dzeramais ūdens bija tik slikts un arī garšoja labāk, ja tam pielēja rumu. Vispār dzīve bija skarba, un alkohols uz laiku ļāva to piemirst; cilvēki dzēra daudz, ja tik vien varēja.

Kā teicu, bija grūtības norēķināties ar naudu, un tā īpatnā veidā rums tika lietots kā samaksa par darbu un lietām.

Šo apstākli NSW Corps virsnieki ātri izmantoja savā labā. Šīs vienības virsnieki guva sev monopola tiesības ievest un pārdot rumu ar milzu uzcenojumu. Viņi iepirka rumu pa desmit šiliņiem galonā (4,5l) un pārdeva par divām mārciņām 17 šiliņiem un 6 pensiem. Lai novērtētu ruma īsto vērtību ir anekdotiska ziņām, ka kāds esot pārdevis savu sievu par 4 galoniem ruma.

Var iedomāties, kā tas kaitināja angļu valdību, bet tā bija tik tālu un iejaukties bija grūti. Daži gubernatori, piemēram, Džons Hanters (John Hunter) un Filips Kings (Philip King) gribēja ko darīt, bet viņi nebija sevišķi efektīgi.

Tad kā gubernators nāca kapteinis Blais (Bligh) – tas pats, kas tika izsēdināts laivā no sava kuģa Bounty, kad tā apkalpe sadumpojās un aizbrauca uz Tahitī bez viņa.

Viņš izglābās, un viņu iecēla par gubernatoru. Viņš bija godīgs, bet strikts ar padotajiem un mēģināja lauzt šo netaisno un nejēdzīgo armijas ruma monopolu.

Dabīgi, ka ieinteresētie virsnieki, kuri guva milzu peļņu, ar šo nebija apmierināti un kavēja reformas.

Visam tam kulminācija bija 1808. gada 26. janvārī, kad NSW Corps karavīri savu virsnieku vadībā devās uz gubernatora rezidenci; viņu pēc ilgas meklēšanas atrada it kā zem gultas kādā augšstāva istabā.

Viņš tika turēts arestā, bet drīzi tika atbrīvots. Galvenais iniciators šīs sacelšanās procesā bija Džons Makarturs.

Parasti bruņota sacelšanās pret virsniekiem vai britu autoritāti tika bargi sodīta. Tas nenotika lielā attālumā un sazināšanās grūtību dēļ. Makarturam tālākajā Austrālijas vēsturē ir pozitīva loma. Viņš pirmais ieveda merino aitas no Spānijas, kas radīja efektīgu bāzi vilnas ražošanai Austrālijā. Ar to viņš Austrālijas vēsturē ir ticis rehabilitēts, un viņa portrets parādījās uz $2 naudas zīmes.

Viņa antagonists kapteinis Blais atgriezās Anglijā. Viņu paaugstināja par admirāli, bet zīmīgā kārtā viņš vairs nedabūja nevienu nopietnu komandas posteni.

Tā beidzās tā sauktais ruma dumpis – Rum Rebellion.

Vīns

No visiem alkoholiskiem dzērieniem vīnam ir labākā slava, un vīna dzeršana reizēm tiek uzskatīta par kaut ko sevišķu.

Vairākums tostu tiek uzsaukti ar vīnu sevišķos un formālos gadījumos. Spilgts izņēmums bija Staļins un viņa kliķe – viņi uzdzēra tostus ar saviem viesiem, dzerot šņabi (vodku), līdz kamēr viens vai otrs bija zem galda; Staļins pats esot mānījies un dzēris ūdeni vai vieglu baltvīnu.

Visbiežāk tostiem lieto šampanieti vai vietējo dzirkstošo vīnu.

Ir stāsts par šampanieša firmas Lilly Bollinger īpašnieci. Kad viņai jautāts, kad ir īstais laiks dzert šampanieti, viņa esot atbildējusi: „Es dzeru to, kad esmu laimīga un kad mani ir bēdīgi. Kādreiz es dzeru, kad esmu viena; kad man ir kompānija, tas jādzer obligāti. Es ar to niekojos, ja neesmu izsalkusi, un to dzeru, kad esmu. Es tam nekad nepieskaros – izņemot, ja man slāpst.“

Kas gan ir tik sevišķs ar šampanieti?

Tas ir tīrs, labas kvalitātes vīns, ražots Šampaņas (Champagne) rajonā Francijā un nosaukums tiek stipri ar likumu Francijā pasargāts.

Šampanieša ražošanas process ir sarežģīts un prasa vēl arvien daudz roku darba, un tādēļ cenas ir samērā augstas.

Labs šampanietis būs ar tīru, smalku garšu ar daudz kompleksitāti, blakus garšām un ar patīkamu pēcgaršu. Dabīgi, ka tas arī burbuļos ar sīkiem burbulīšiem, kas glāzē turēsies ilgāk.

Labas kvalitātes dzirkstošs vīns tiek ražots arī citās zemēs un Austrālijas labākie šāda veida vīni nav sliktāki par daudziem franču vīniem, bet viņi nevar lietot šo maģisko nosaukumu šampanietis.

Mēs visi zinām, ka Austrālijā tiek gatavots labs vīns, galvenokārt, sarkanvīns un to ražo lielos kvantumos. Gadus atpakaļ Francija un Itālija dominēja tirgū.

Tagad ir nopietna sacensība gan cenas, gan kvalitātes ziņā ar daudzām valstīm, piemēram, Čīli, Dienvidameriku un Kaliforniju sarkanvīnu tirgū, bet Jaunzēlande ir iekarojusi savu nišu ar baltvīnu, galvenokārt, Sauvignon Blanc, kas šeit Austrālijā sacenšas ar Tasmānijas baltvīniem.

Kā attīstījās vīna ražošana Austrālijā?

Pirmie mēģinājumi notika Sidnejā ar Pirmās Flotes ierašanos. Bija pieņemti līdz vīnogu spraudekļi, kas auga un pēc laika nesa ogas.

Sidnejas klimats bija pietiekami karsts, bet bija par daudz mitrs, tādēļ šis un līdzīgi projekti izjuka.

Pēc laika uzsāka iekopt vīnu laukus NSW – Hunter River ielejā, Viktorijā – Jarras upes ielejā un pēc gadiem arī Rietumaustrālijā Margaret River apvidū.

Man ir specifiska interese par Dienvidaustrāliju. Pirmie vīnogulāji šeit esot stādīti 1837. gadā – vienu gadu pēc kolonijas dibināšanas.

Pirmais privātais vīnogu audzētājs bija Angus Barton Hack, kas sastādīja vīnogulājus Echunga Springs apkārtnē un 1843. gadā ražoja Dienvidaustrālijas pirmo vīnu. Barossas vācieši nāca vēlāk.

Pirmais šeit – Barossas ielejā – bija bavārietis Johan Gramp, kurš stādīja Rhine Riesling pie Jacobs Creek, un jau 1850. gadā producēja 64 litrus sausā baltvīna.

Vēl viens pionieris bija Dr. Kristofers Rovsons Penfolds (Christopher Rawson Penfold), kas 1844. gadā nopirka zemi Magill rajonā un nosauca savu īpašumu par Grange. Viņš bija praktizējošs ārsts. Viņš iestādīja vīnogulājus un viņa ražotie vīni it kā bija privātas medicīniskas receptes, bet ne domāti pārdošanai. Penfolds tos parakstīja mazasinības ārstēšanai, domādams, ka tie saturēs daudz dzelzs. Manuprāt, sarkanā vīna krāsa iespaidoja viņa pacientus, un viņi jutās labāk pēc savas dienišķās devas.

Šiem pionieriem sekoja daudzi citi iebraucēji no Vācijas Barossas apvidū; vārdi Peter Lehmann, Henschke u.c. būs visiem dzirdēti.

Tā liekas, ka vīna audzēšana un ražošana pievilka arī citas spilgtas personības, kā piemēram, Wolfgang Blass, kas ieradās Dienvidaustrālijā kā algots darbinieks un ar laiku uzbūvēja daudz miljonu vērtu vīnotavu ar konsekventi labas kvalitātes vīnu par relatīvi dārgām cenām.

Es atgriezīšos pie minētā ārsta Penfolda. Viņa ģimene turpināja vīnogulāju audzēšanu un vīna ražošanu ar viņa vārdu. Šī firma bija sekmīga, bet diezgan konservatīva. Viņi nodarbināja vīna meistaru Maksi Šūbertu (Max Schubert), kurš 1950. gadā novēroja franču vīna ražošanas metodes Bordo (Bordeaux) reģionā. Pēc atgriešanās Austrālijā viņš mēģināja radīt vīnu, kas varētu sacensties ar labākajiem Bordeaux vīniem gan kvalitātes ziņā, gan ar ilgu mūžu.

Viņš šādu vīnu ražoja 1951. gadā, bet viņam gāja ilgi kamēr dabūja publikas akceptu. Viņa priekšniecība 1957. gadā aizliedza tālāk turpināt ražot šādu vīnu. Šūberts tomēr, citiem nezinot, to turpināja darīt. 1960. gadā viņam pavēlēja šāda stila vīna ražošanu atkal atsākt, bet priekšniecība nezināja, ka viņš šo procesu jau bija turpinājis un nebija izlaidis nevienu gadu.

Publiska atzinība nāca ar 1955. gadā ražoto vīnu. Šis vīns ir ieguvis vairāk nekā 50 zelta medaļas. 1971. gadā tas ieguva pirmo vietu širaza vīnu grupā franču Vīna olimpiādē – atklātā sacensībā ar labākajiem franču vīniem un ar aizklātu garšošanu. No sākuma šo vīnu sauca par Grange Hermitage, bet franči drīz aizliedza lietot Hermitage vīnogu nosaukumu, uz kuru viņiem bija pirmtiesības.

Pašlaik šis vīns Grange ir kļuvis vairāk par kolekcionāru objektu, nekā kā kaut kas eventuāli reālistiski dzerams un baudāms. Kādas retas pudeles vēl eksistē no pirmā – 1951. gada ražojuma. Viena pudele 2004. gada izsolē tika pārdota par pāri par $50 000. Patreizējā cena Grange vīnam, ko laiž tirgū, ir apmēram $500 –$650. Tā Penfolds un fantasts Maksis Šūberts, parādīja pasaulei, ka Austrālija un tās vīni ir ņemami nopietni.

Veselība

Mēs visi labi zinām, ka alkohols jebkurā paveidā var būt kaitīgs veselībai, ka tas tiek lietots pārmērīgā daudzumā.

Vienmēr būs cilvēki, kam būs problēmas vai nu ar pierašanu pie alkohola, vai ar citiem alkohola izraisītajiem negatīvajiem iespaidiem.

Bez tam jāpiemin ar negatīvie sabiedrības efekti – satiksmes negadījumi, sadzīves nelaimes gadījumi; lai minu tikai dažus.

Risks un bīstamība

Tagad par alkohola lietošanu un bīstamību. Es došu īsu savilkumu par šo jautājumu, neiedziļinoties detaļās. Nerunāšu par alkoholismu un ar to saistīto slimību ārstēšanu. Ja būtu kādi specifiski jautājumi, tad jūsu ģimenes ārsts varēs dot padomu.

Es tomēr pieminēšu vienu specifisku problēmu, kas kļūst arvien aktuālāka. Proti, jauno ļaužu regulāra piedzeršanās, parasti nedēļas nogalē – Binge drinking. Lasām avīzēs,ka atkal kāds jaunietis ir vai nu nelaimīgi sasitis galvu un miris, vai arī kāds ir sadurts utt. Ir teiciens: Nekas labs nenotiek pēc pulksten diviem no rīta. Valdības mēģina dzeršanu tik vēlās stundās ierobežot, gan bez lieliem panākumiem.

Kāds norādījums par to, cik nopietns ir šis jautājums, ir fakts, ka daudzos krogos vai bāros dzērienus pēc pusnakts vai vieniem no rīta servē tikai plastikas traukos, bet ne stikla glāzēs, lai samazinātu ievainojumus no varbūtējās kaušanās.

Kā tas var būt, ka tik indīgu vielu vēl vienmēr ražo milzu kvantumos, un tā samērā viegli pieejama pasaulē, izņemot islama zemes?

Ir bijuši mēģinājumi ar likumu šo ķimikāliju lietošanu izskaust vai ierobežot. Klasisks piemērs šeit ir Prohibīcija ASV no 1920. gada līdz 1932. gadam, ko es jau pieminēju. Tā bija spektakulāra neveiksme, jo to neņēma nopietni ne valsts, ne privātpersonas.

Attīstījās speak easy kultūra, nelegālās dzertuves, kur varēja bieži satikt vietējos policistus un tiesnešus. Ņujorkā bija ap 30 000 šādas dzertuves. Vislielāko labumu no tā guva organizēto gangsteru bandas, kuras sacentās savā starpā par izdevīgu tirgu. Bandas uzpirka gan policistus, gan tiesnešus un relatīvi netraucēti brūvēja alu un ieveda viskiju caur Kanādu un Karību salām.

Tur apgrozījās miljoni un miljoni un pat ASV prezidenta Jon F. Kennedy tēvs, vecais Joe Kennedy bija iejaukts viskija ievešanā Bootlegging.

Šādas korupcijas saknes dziļi iespiedās un vēl tagad ASV esot manāmas, kaut daudz smalkākas un maskētākas nekā pie minētajām gangsteru bandām.

Andris Dārziņš

Turpmāk vēl