|
|
Laiks Latvijā: |
Deviņu pakalnu pilsēta (2)
Kurzemes skaistākās vietas
Laikraksts Latvietis Nr. 401, 2016. g. 2. martā
Aina Gailīte -
Ieteikt draugiem.lv
Talsu luterāņu baznīcas torņa gailis, krusts un lode. FOTO Aina Gailīte.
Talsi. Radošās sētas audēju darbnīca. Talsu novada brunči ir Talsu novada svītru kods. FOTO Aina Gailīte.
Talsu luterāņu baznīcas pirmā altārglezna J.S.B.Grune; 1823. FOTO Aina Gailīte.
Skats no Talsu luterāņu draudzes nama loga. FOTO Aina Gailīte.
Skats uz Talsiem no pilskalna. FOTO Aina Gailīte.
Sapņezera puplakši un cūkauši Laucienes pagastā. FOTO Aina Gailīte.
K. F. Amendas (1771-1836) kapa vieta Mācītājmuižas ezera stāvkrastā. FOTO Aina Gailīte.
K. F. Amendas (1771-1836) kapa vieta Mācītājmuižas ezera stāvkrastā. FOTO Aina Gailīte.
Mācītājmuiža Laidzes pagastā. FOTO Aina Gailīte.
Bijušā Talsu leprozorija luterāņu baznīca. FOTO Aina Gailīte.
„Eiropas birzs“ Laucienes pagastā. FOTO Aina Gailīte.
„Eiropas birzs“. No kreisās: Talsu novada TIC direktore Inese Roze, topošais tūrisma speciālists Artis Ignašs un kādreizējais skolnieks – kociņu stādītājs, tagad students Krišjānis Roze. FOTO Aina Gailīte.
Stārķu kolonija kokos pie Talsi-Ventspils šosejas. FOTO Aina Gailīte.
Stārķu kolonija kokos pie Talsi-Ventspils šosejas. FOTO Aina Gailīte.
Talsu tautas nams. FOTO Aina Gailīte.
Pirmais turpinājums. Sākums LL400
2015. gada 27. maijs, Talsu autoosta; nez kāpēc šodien pievērsu uzmanību šai ēkai; tā vien šķiet, ka tā ir dzelzceļa stacija. (Talsu dzelzceļa stacija būvēta 1930.g., arhitekte A. Grīnberga; ietilpa Stendes – Ventspils lauku dzelzceļu tīkla shēmā. Tas bija šaursliežu dzelzceļš ar mazbānīti, kas darbojās no 1916. – 1963. gadam. Pēdējais mazbānīša brauciens bija 1967. gadā. Pēc dzelzceļa likvidācijas 20. gs. sešdesmitajos gados Talsu dzelzceļa staciju izmanto kā autoostu.) Re, kā dzīvē viss mainās!
Izlīkumoju pa stāvajām ieliņām un nonāku lejā, gandrīz pie Talsu ezera, Lielās ielas nama –19/21; balts nams trijos stāvos ar karoga tornīti. Tā pirmajā stāvā ar ieeju no ielas skaistā telpā darbojas Talsu novada Tūrisma informācijas centrs. Šī baltā pils pilsētas centrā ir Talsu Tautas nams ar senu vēsturi, šogad tas svin 99, bet nākamgad jau 100! (1887. g. Talsos tika izveidota Latviešu Sadraudzīgā biedrība, un tās pirmais priekšnieks bija virsskolotājs Kārlis Mīlenbahs. Par talsenieku savāktajiem līdzekļiem 1912. g. tika uzcelts Talsu Sadraudzīgās biedrības nams, kurā ritēja visa novada kultūras dzīve, tā jūtami samazinājās boļševiku laikos un pilnīgi apsīka vācu laikos, kad šeit tika ierīkota lazarete. Sociālisma laikos kultūras nama dzīve sita augstu plānveida vilni, tad, piemēram, pašdarbības teātrim gada laikā bija nepieciešami trīs jauniestudējumi un jānospēlē 60 izrādes. Sarkanbaltsarkanais karogs tornītī tika atkal uzvilkts 1988. gada 18. novembrī.)
2013. gadā tika pabeigts liels un sarežģīts būvobjekts Radošā sēta ar Tautas nama un Mūzikas skolas rekonstrukciju. Tagad Tautas nams ir ļoti moderna kultūras iestāde, tā paspārnē darbojas daudz pašdarbības kolektīvu un uz Lielās zāles modernās skatuves uzstājas arī viesmākslinieki. Radošā sēta ieguvusi jaunas telpas un audējas (Tās man tās tuvākās, jo pati kādreiz audu!) tur ieguvušas pat melno virtuvi batikošanai un krāsošanai; tāpat gleznotāji, fotogrāfi, rokdarbnieki un un keramiķi darbojas mūsdienīgās telpās. Toties Mūzikas skola ieguva absolūti jaunu ēku, jo vecā bija kritiskā stāvoklī. Ļoti interesants un skatāms ir kalna sienas stiprinājums ar kāpnēm īpašā arhitektoniskā risinājumā. Iesaku šeit ielūkoties!
Dodos uz jau zināmo TIC – tikšanās vietu šodienas pārgājienam; soļošu kopā ar TIC direktori Inesi Rozi un topošo gidu Arti Ignašu. Laiks ļoti labs, fotogēniskas debesis ar baltiem mākoņiem, maršruts – vecpilsēta, Pilskalns un Talsu pauguraine.
Šoreiz pastāstīšu par Baznīckalna lepnumu – Talsu vecāko mūra ēku – Talsu evaņģēliski luterisko baznīcu. Vispirms apmeklējam Baznīcas laukuma otrā pusē esošo draudzes namu, iepazīstos ar mācītāju Māri Ludviku, uzzinu par draudzes aktivitātēm un esmu priecīga izlasīt ziņas, ka: „Talsu luterāņu baznīcas pirmā altārglezna „Kristus svētī bērnus“ (1823.) Johans Samuels Benedikts Grune (1782. – 1848.). Pēc drukātās informācijas, kā prototips Kristus tēlam gleznā atveidots tolaik kalpojušais mācītājs Kārlis Ferdinands Amenda (1802. – 1836.). Tas ir vienīgais oriģinālais mākslas darbs Latvijā, kurā portretēts mācītājs, vijolnieks un komponista Ludviga van Bēthovena draugs. 1876. gadā altāra pārbūves laikā aizstāta ar K. Šēnherta gleznu „Kristus debesbraukšana“. No 1923.g. J. S. Grunes glezna glabājusies Valsts Talsu vidusskolas vēsturiskajā muzejā. 1960jos gados pārvesta uz Rundāles pils muzeju. 1997.g. atgūta Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes īpašumā. No 2012. gada atrodas konservācijas procesā“.
Pati baznīca celta 1567. gadā, vairākkārt pārbūvēta, pēdējoreiz 1996. – 1998. g., kad arī tika atjaunota baznīcas torņa smaile ar lodi, krustu un gaili.“
Baznīcas fotogrāfija būs tad, kad kokiem lapas nobirs.
Gar ezera krastu dodamies uz Talsu Pilskalnu (91m, seno lībiešu un kuršu apdzīvota vieta no 10. – 14. gadsimtam). Kāpjot augšā, tā stāvums ir stipri jūtams. Inese norāda vietu, no kuras topot visas panorāmas bildes.
Joprojām zied ābeles un ķirši, tiem pievienojušies ceriņi, un ik pa brīdim novējo galvu reibinošas smaržas, bet ķirši izrādās ir saldie, un koki ļoti augsti, tā, ka gardās ogas tiek tikai putniem. Nosoļojam kādu gabalu pa baltu lielceļu un tad iebrienam ziedošā pļavā. Te es tikai spēju novērtēt, ko nozīmē iet kopā ar biologu; Inese zin vaigā katru puķi, katru koku.
Kāpjam augstā pakalnā, lai no augšas redzētu Sirdsezeru (Lībagu pagasts), tās formu gan nesaskatām, bet bebru māju ieraugām. Jārēķinās ar domu, ka pie šejienes ezeriem grūti piekļūt, staigni krasti. Satiekam vīru ar spaiņiem; izrādās netālo māju saimnieks nodarbojas arī ar vīngliemežu audzēšanu.
Nākamais ezers ar tikpat daiļskanīgu vārdu – Sapņezers (Laucienes pagasts) atrodas dziļi lejā starp mežainiem augstiem pauguriem, kur nokāpt var tikai pāris vietās un vairs ne pa kāpnēm, bet ejot pa sīku taku tām blakus. Sapņezers ir ļoti noslēpumains, pilnībā koku ieskauts un daļēji aizaudzis, toties gar krastu blīvā paklājā saauguši ziedoši puplakši un cūkauši. Ļoti skaisti ziedi; nez kāpēc tā nodēvēti? Augu valsts ļoti daudzveidīga, atbilstoši apstākļiem, arī visādi kukaiņi, tauriņi; kam acs trenēta, var daudz saskatīt.
No ceļa nogriežamies pa labiekārtotu taku, kas ved uz mācītāja Amendas kapa vietu Mācītājmuižas ezera stāvkrastā (Laidzes pagasts). Bet te, zaļā zālē mūs sagaida gaiši brūns un krunkains bioloģisks pārsteigums, es noteikti nebūtu pamanījusi – pulciņš jaunu un ne tik jaunu lāčpurnu (sēnes), nu apbrīnojami krunkaini.
Kārļa Ferdinanda Amendas paša izvēlētā kapa vieta ir godā turēta, iespaidīgs žogs, informācijas stends. Nu jau lielas tūjas pie divu mācītāju kapa vietām; Amendam pievienojies vēl viens Talsu mācītājs. Dodamies lejā uz Mācītājmuižas ezeru – tipisku Talsu pauguraines ezeru. Ejam pa labi iestaigātu taku caur košu pļavu, tur ziedēja laikam visas pavasara puķes. Ezers arī daļēji aizaudzis, gar krastu daudz lēpju lapu un ap tām milzums mazu melnu kurkulīšu, no laipas labi saskatāmi. Ezera krastā aug liels ozols un pie tā piestutēts paresnākas kārts krusts. Izrādās, ka šeit arī ir ienākuši jaunie laiki; ja citi laulājas okeāna krastā, tad latvieši reizēm izvēlas zem ozola ezera krastā. Mazliet apspriežam šo tēmu un dodamies augšā kalnā uz Mācītājmuižu. Pēdējā laikā ēka izmantota tikai vasarā. Vienā ēkas galā ierīkota K. F. Amendas piemiņas istaba, par ko norāda uzraksts Amendas māja. Tagad ēka ir tukša un slēgta, tā pārgājusi Talsu luterāņu baznīcas īpašumā; kas notiks, to rādīs laiks, ja māja kļūst vientuļniece, tā iet postā. Māja ir ļoti skaista, izteikti latviska un tik skaistā vietā. Ceļa otrā pusē stāv tikpat veca, liela un pelēka saimniecības ēka. Pamājam sveikas vēsturiskajai ēkai un tālāk dodamies ar auto. Inese Roze ir jau iepriekš noorganizējusi auto, lai varētu tikt mazliet tālāk un ātrāk.
Nākamais objekts – Talsu bijušais leprozorijs. Iebraucam tādā kā vecā dārzā – ābeles, košumkrūmi. Dažas nelielas, pavecas ēkas. (No 1889. – 1937. gadam Latvijā bijuši seši leprozoriji, kas darbojušies kā patversmes lepras (spitālības) slimnieku ārstēšanai un izolēšanai. No 1937. gada darbojās tikai Talsu leprozorijs, ar jaunu ēku izbūvi, vienīgais Baltijā. Kā liecības par šiem slimības skartajiem cilvēkiem ir saglabājušies mulāžu meistaru darbi. Tie un baltais marmora autopsijas galds no baznīcas, apskatāmi Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Rīgā. Leprozoriju slēdza 2007. gadā, un uzskaitē palikušie 14 slimnieki pārgāja Latvijas Infektoloģijas centra uzraudzībā.) Patreiz apdzīvotas dažas ēkas un lielākajā darbojas Latvijas Sarkanā Krusta sociālās aprūpes centrs Stūrīši. Bet ir arī kāda skaista piemiņa, lieciniece, tā ir nelielā, samazinātās formās, neoklasicisma stilā 1938. gadā būvētā (arhitekti Jūlijs Biķis un Pauls Kundziņš) leprozorija evaņģēliski luteriskā baznīca – slēgta un pamesta. Varbūt kāds pārticis cilvēks varētu glābt šo mazo baznīciņu? Laika zobs ir nežēlīgs...
Tālāk braucam uz jaunu un skaistu vietu – Laucienes pagasta, Šķēdes meža novada Mežmājām. Kreisajā pusē paliels dīķis, krastā bradā stārķis, no manas kameras viņš samulst un aizlido. Labajā pusē uzkalniņš, apjozts ar simbolisku drāšu pinuma žogu; liels, pelēks nokaltuša koka stumbenis ar uzrakstu Eiropas birzs – 01.05.2004. Inese Roze svinīgi atver aizkrampētos vārtus (žogs domāts tikai tam, lai meža zvēri neapgrauztu jaunos kociņus) un skatam paveras parks. Nekādas eksotikas, visi stādītie kociņi vietējie, visi veselīgi un labi auguši. Pat aklam redzams, ka tas ir profesionāļu darbs, nav nekādas pārapdzīvotības; ir domāts par to, ka visi ozoli, egles, bērzi u.c. augs lieli. Šur tur pa kādam ziedošam krūmiņam. Varena ozola pavenī daudz koka bluķīšu sēdēšanai. Vienu lietu gan varu visiem ieteikt, kaut vai ņemiet līdzi karogu plakātu, lai varētu zināt, kurai valstij ir stādīts koks, jo plāksnītē ir norādīts koka nosaukums un valsts karogs.
Eiropas birzs izveidota 2004. gada 1. maijā, turpinot 2003. gadā Vīnē sākto tradīciju, – katrai ES dalībvalstij par godu iestādot koku. Toreizējais Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze organizēja stādīšanas talku, kurā piedalījās diplomāti, meža nozares pārstāvji, radošā inteliģence, Talsu vidusskolas skolēni. Eiropas birzs pasākumi notiek Meža dienu ietvaros. Kam kādi koki? Latvijai, (pēc Imanta Ziedoņa ieteikuma) – pīlādzis; Igaunijai – kārpainais bērzs; Lietuvai – kļava.
Ļoti jauka vieta. Brīdi pasēžam uz bluķīšiem, skaļi neizsakot vēlmi, šeit atgriezties. Tā kā diena jau sliecas uz vakara pusi, tad Krišjānis Roze mūs ved uz Talsiem, kur TIC direktore Inese Roze mūs pamet (darba pienākumi), bet es palūdzu, lai mani aizved uz stārķu koloniju kokos, Ventspils šosejas malā. Nekad nebiju redzējusi trīs ligzdas vienā kokā, tas bija iespaidīgi, tik daudz stārķu vienuviet; vairāki koki vienās ligzdās. Mans ceļojums beidzās Talsu autoostā.
Mani šodienas pārsteigumi: šķiet, ka viss redzētais. (Lielākais respekts tika leprozorijam, jo par to kādreiz biju dzirdējusi no Laidzes pagasta iedzīvotājiem visādus brīnumus). Tik daudz uzzināts un tik daudz redzēts! Par to visu milzīgs paldies Talsu novada TIC direktorei Inesei Rozei! Tas bija tik svētīgi dzirdēt ne tikai oficiālo informāciju, bet redzēt un just viņas patieso mīlestību pret dabu un tātad visu dzīvo un savu dzimto pusi, Talsiem. Paldies, Inese!
Vēl daudzi Talsu pakalni nav izstaigāti, tādēļ turpinājumā: Ķēniņkalns, Valdgales dzirnavas un Lauksaimniecības muzejs.
Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
