Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes skats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstādes skats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Runā Ingrīda Burāne. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kuģu ielas 4 arhitekta skice ar „gleznotavu“. FOTO Māris Brancis.

Šo rakstu pareizāk būtu nosaukt Konrāds Ubāns un Latvijas Nacionālā bibliotēka un nevis Ubāna Pārdaugava, kā LNB darbinieki izstādei devuši vārdu, godinot izcilo gleznotāju. Protams, ar šo bibliotēku māksliniekam ir bijis ļoti maz sakara, pat kā lasītājs viņš neizceltos, taču netieši gan, bet par to tālāk.

Nupat gribēju Konrādu Ubānu (1893 – 1981) nodēvēt pat dižu. Šis apzīmējums iespējams ir piemērots gleznotājam, kas paveicis tik daudz latviešu ainavu glezniecības labā – Romis Bēms Latvijas Māksla akadēmijā mums, studentiem, uzsvēra, ka Konrāds Ubāns ir iedibinājis lirisko ainavu, kamēr Vilhelms Purvītis – tās monumentālo, himnisko atzaru, cildinot dzimtās zemes un tās neatkārtojamo dabasskatu skaistumu. Purvīša gadījumā dižs izklausās pareizāk, ja vēl atceras viņa lomu mūsu mākslas vēsturē kā Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājam un tās ilgam rektoram.

Bet Konrāds Ubāns ikdienā bija vienkāršs, sadzīviski piezemēts, pat nemanāms, ka nezinātājs noturētu viņu par proletāriskas izcelsmes vīru, kurš dienas pavada fabrikā vai rūpnīcā pie darbagalda. Mākslinieka dvēsele atvērās un būtība parādījās tikai tajā brīdī, kad viņš nostājās pie molberta un paņēma rokā paleti, krāsas un otas. Tad atklājās, ka viņš ir romantiķis, apgarots tautas dzīves vērotājs, kurš uz audekla ainavās atklāj pilsētas nomales ielu stāstus. Konrāds Ubāns ir izteikts Pārdaugavas gleznotājs. Patētiskās notis viņam ir svešas, arī ļaužu burzma, pārtikušu cilvēku spožās dzīves izrādīšana operu pirmizrādēs un bagāto aprindu pieņemšanās.

Mākslinieks tomēr bija pietiekoši rocīgs, lai celtu sev darbnīcu. Par to viņš sapņoja kopš 20. gadiem, ko apliecina nezināma arhitekta skice. 1931. gadā tika apstiprināts Aleksandra Klinklāva projekts. Māja tika arī uzcelta ar gleznotavu (lasi – darbnīcu) otrajā stāvā. Tā atradās Kuģu ielā 4, no kurienes pavērās skaists skats uz Daugavu un Rīgas panorāmu otrā krastā. Māja gan netika līdz galam pabeigta, tomēr tur Konrāds Ubāns gleznoja.

Karam tuvojoties izskaņai, gleznotājs savu sievu Elīnu ar trim dēliem aizsūtīja pie draugiem Kurzemē, pats nelāgā kārtā saslima ar tīfu, rezultātā ģimene aizbrauca uz Vāciju un pēc tam uz ASV, bet pats palika šeit. Kara beigās kāds bija iekļuvis darbnīcā, izgriezis gleznas no apakšrāmjiem. Kur tās palikušas, nav zināms. Kuģu ielas namā pēc kara patvaļīgi iemitinājās kāds uzņēmums, kas vēlāk pameta ēku likteņa varai. Sākoties LNB celtniecībai, kuras teritorijā atradās arī A. Klinklāva projektētā ēka, dēli atteicās no īpašuma tiesībām. Bet par godu gleznotājam bibliotēkas Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītava (4. stāvā) tagad ir nosaukta Konrāda Ubāna vārdā.

14. aprīlī atklātā izstāde ir goda atdošana meistaram. Tajā aplūkojami dokumenti, kas saistīti ar mākslinieka darbnīcu, un gleznas. Tās kādu laiku oriģinālā nebija redzētas, tādēļ ieraudzītais sagādāja patiesu prieku, sastopoties ar tik augstas klases mākslu, kas garīgi ceļ skatītāju un kas nerunā par mākslinieku sīkajām ambīcijām, bet par patiesas glezniecības cēlumu un apgarotību.

Pirms izstādes atklāšanas notika filmas Rīgas Mākslinieku grupa. Konrāds Ubāns (studija Platforma Film, producents – Pāvils Raudonis) pirmizrāde. Tā atšķirībā no izstādes sagādāja lielu vilšanos. Filmu veidojuši nespeciālisti, kuri par glezniecību neko nezina un arī nesaprot to. Ļoti trafareta domāšana, bez dziļākas pasaules aptveršanas, pat gribas teikt – pavirša, virspusēja. Bet ko var gribēt, ja pat tekstam uz ekrāna nav bijis pieaicināts redaktors, kas saliek komatus un vienādi lieto lielos un mazos burtus.

Labi, ka Konrāda Ubāna glezniecība ir pāri visām tām putām, kas bieži parādās ap lieliem cilvēkiem.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“