Dārgakmenīts!

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Lija Veikina, Jānis Čečiņš, Andris Kariks. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Andris Kariks, Jānis Čečiņš. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Jānis Čečiņš, Andris Kariks, Lija Veikina. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Andris Kariks, Jānis Grauds, Vija Spoģe-Erdmane (priekšā), Jānis Cečiņš, Lija Veikina, Pēteris Erdmanis. FOTO Ojārs Greste.

Leldes Stumbres „Alma, Lība un Konstancija“. SLT izrādēs 23. un 24. aprīlī. Jāņa Grauda režija.

Šoreiz Sidnejas Latviešu teātra (SLT) izvēle bija nevainojama. Šeit bija īsts retums: luga ar skaidru, brīžiem lirisku dialogu, teicami realizētiem raksturiem, dzīves patiesībām, vieglu humoru un neuzbāzīgi izveicīgu dramatisko struktūru.

Alma, Lība un Konstancija zināja tieši, uz kurieni tā dodas, un kad mērķis sasniegts, tā skatītāju atstāja pacilātu, pārdomās un drusku pārsteigtu. Tā, apmēram, deviņdesmit minūšu atšķirība šķita daudz īsāka. Kad zāles ugunis atkal iedegās, daži patiešām lūkojās apkārt ar izbrīnu: vai tad luga jau beigusies? Gandrīz neticami, laikmetā, kurā skatuves un filmu izrādes bieži velkas garlaicīgi pāri savam mākslinieciski loģiskajam atrisinājumam. Kā jau teicu – šeit bija īsts, skaists, rūpīgi apstrādāts dārgakmenīts.

Stumbres lugu var apzīmēt par garu viencēlienu vairākās ainās, kuras darbība plūst tik gludi un dabīgi, kā upīte, kas robežo brāļu – Bieranta un Jūlija – drusku primitīvo saimniecību. Tā sākas ar sapni – jeb Jūlija sava sapņa atstāstījumu brālim. Un tā beidzās ar otru sapni – jeb Bieranta vīziju, kurā visa apkārtējā dzīve un daba šķiet ietverta nakts debesu zvaigžņotajā lokā.

Lugas pusceļā ir vēl viena liriska vīzija, kad abi brāļi dalās jūsmās un ilgās, atceroties vasaras nakts braucienus, kad iemīļotais zirgs ar viņiem ratos, šķiet gatavs pacelties un rikšot starp zvaigznēm – „it kā vārti uz citu pasauli būtu pavērušies.“

Vārds paradīze bieži parādās tekstā, apzīmējot brāļu apkārtnes dabas skaistumu. Viņi paši (abi vecpuiši, lai gan nav svešinieki draudzenēm ) arī šķiet iesakņojušies šajā apkārtnē: ūdeni nes no akas, mazgājas pirtī, brauc ar zirgu un savus veselīgos salātus salasa pļavā –zaķkāpostus, pieneņu lapiņas utt.

Jūlija atklāsme, ka viņš plāno precēt Konstanciju, pie kuras gadiem ilgi viesojies, bet kura brāļu saimniecībā nekad vēl nav bijusi ielūgta, un ka tā tūlītēji gaidāma, kopā ar Jūlija tālākiem dzīves plāniem, Bierantu iedzen gandrīz izmisumā. Apmainīt iemīļoto zirgu ar Konstancijas automašīnu, mazgāt logus, tīrīt istabas, pārkārtot gulēšanas iekārtu, – jo vienīgā brīvā vieta ir rezervēta mātes māsas gadskārtējām vasaras brīvdienām, un kura arī tiek pēc dažām dienām gaidīta?

Brāļi ir dvīņi, tādēļ ar pastiprinātu mentālo tuvumu. Pēc stingras nopratināšanas Jūlijs atzīstas, ka nē – viņa sirds netiecas pēc Konstancijas. Viņš tikai domājis, kas praktiskāks un kas saskan ar citu pieņemtajām normām, jo „cik ilgi var sievieti vazāt aiz astes?“

Abi tagad izkaļ plānu, kā Jūliju visvieglāk no bildinājuma atbrīvot.

Bet lugās plāni nekad nenotiek kā gaidīts. Tāpat kā skaistā upītē mājas tuvumā, tie atsitas pret akmeņiem un maziem ūdenskritumiņiem.

Ieva, t.i., Konstancija, ierodas šajā paradīzē zemes virsū ar motora troksni un dūmiem, un mājas suņa brīdinošiem rējieniem. Viņas plāni ir skaidri, ar tiem viņa neskopojas. Pieliekamais kambarītis jāpārvērš par dušas kabīnīti – Dieviņ, kas vairs mazgājas pirtī! Vecais šķūnis un kūts jāpārbūvē par zāļu tēju žāvētavu, jo zāļu tējas tagad lieliski modē un nesīs labus ienākumus. Cik tālu mātes māsa, un tās vasaras vizītes sniedzas, – tā tūlīt jāievieto pansionātā, kā Konstancija kopā ar pieaugušo meitu izdarīja ar savu māti. (Visus šādas rīcības labumus slavējot, viņai tomēr nejauši pasprūk vārds patversme.) Kas cits mūsdienās ar vecie ļaudīm darāms, ja tie maisās pa kājām?

Viena no šīs lugas daudzajām kvalitātēm ir atļauja skatītājam saprast to, kas slēpjas zem vārdiem. Tā paši varējām prātā projektēt Konstancijas vecumdienu likteni savas meitas gādībā.

Plašākā, metaforiskā vērienā lugu var izprast kā ilustrējumu plaisās starp divām Latvijām – veco – ar dabas tuvību un ciešām ģimenes, radu un tradīciju saitēm. Un jauno – modernizēto valsti, kas dzenas pakaļ tam, kas ienesīgāks, izdevīgāks, praktiskāks. Un vēl viens no lugas apsveicamiem pārsteigumiem ir tas, ka šīs sadursmes bilance netiek pasvītroti nosvērta nevienā pusē.

Konstancijai ir savas patiesības. Brāļi savā dzīves veidā jāatzīst kā atpalikuši, bet ne viņi, ne pavecā mātes māsa netiek pasniegti kā tehnoloģiski idioti. Tieši pretēji – katram ir savs mobilais telefons, ko bieži lieto. Īsziņas (text messages) tie arī sūta.

Mātes māsa tiek saprotama kā mundra, neatkarīga, spirgta būtne. Ļoti skaistā ainā, viņa pat no tāluma, ar Bierantu dalās sajūsmā par vasaras nakts maģisko spēku –abi caur saviem mobilajiem!

Lugas humors ir maigs un dabīgi izraisās no situācijas un raksturiem. Tās konflikti un komplicējumi nav viegli paredzami. Un beigās? Beigās mēs paliekam ar Bierantu – vienu mistiskās vasaras nakts priekšā – Jāņa Čečiņa izjustā, aizkustinošā tēlojumā.

Jānis Grauds jokojās, ka režisors gandrīz neesot bijis vajadzīgs. Režisors ir vienmēr vajadzīgs, it sevišķi skatuves izrādēm, bet jāpiekrīt, ka šeit viņam ar aktieriem bija sapņu komanda, kas nekļūdīgi sagūstīja lugas mainīgos ritmus, tās daudz pasakošās pauzes un labi izprata tās jūtu un tvērienu zemtekstus.

Jūlijs savu brāli apzīmē par filozofu, bet īstenībā Bierants ir kaut kas tuvāks dabas mistiķim, un Jānis Čečiņš realizēja šo daudzpusīgo raksturu ar meistarīgu izpratni. Andrim Karikam ilgi nebija dota iespēja tik dziļi demonstrēt tēlotāja spējas kā šeit – Jūlija lomā. Lija Veikina pārliecinoši noturēja Konstancijas līniju starp jūtīgu sievieti un bravurīgu iebrucēju brāļu paradīzē.

Lielu ievērību un piekrišanu pelnīja Vijas Spoģes-Erdmanes skaisti apgleznotie dekorāciju paneļi, kas sagūstīja tekstā bieži apjūsmoto brāļu apkārtni. Nezinu, vai spriedums pareizs, bet šķita, ka tie sekoja vasaras gaitai, jo pēdējā paneļa augšējā stūrī jau parādījās tādas kā rūsgnas lapas.

Divas piezīmes

Zirgs bija nevajadzīgs un amatierisks Būtu pieticis ar tumšo stūrīti (kā ar šķūni un pirti) un bubināšanu. Gaismas un visu skaņu efekti (Gints Kārkliņš, Jānis Grauds), kā parasto ar SLT, bija nevainojami. Sufliere bija Klāra Brūvere, skatuves palīgs – Edgars Pudāns.

Brāļu gatavošanās nakts braucienam tika izvesta mīmikā. Pilnīgi saprotams, kamēr tā bija izrāde, Konstancijai klausoties aiz durvīm. Bet kad Konstancija viņu mīmikai pievienojās, tur bija domāts – kas? Ka viņa mēģina iekļauties brāļu pasaulē? Vai, ka viņa apjēdz ko pavisam citu?

Un tagad divi lūgumi Jānim Graudam un ansamblim!

Lūdzu, lūdzu vediet šo burvīgo izrādi kā bagātu ciemakukuli latviešiem citās pilsētās, – pat uz Pertu, ja iespējams. Arī Anita Apele uz to mudināja sava raksta beigās.

Lūdzu, lūdzu atrodiet kaut ko jēdzīgāku, ko programma teikt par Leldi Stumbri, kā to, kas šoreiz bija no Vikipēdijas burbulēts. To lasot, prātā skrēja Augstā dziesma, skani, skani no Mērnieku laikiem – latviešu klasiskā pretenziozu muļķību paķeršana.

Inta Rodžersa (Rogers), Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“