Leldes Stumbres jaunākā īssluga

Šī siltā Leldes Stumbres luga ir par mīlestību, par mīlestību pret savu tuvāko, par dzimtenes mīlestību, par pienākumu, par cieņu, un vēl papildus cauri visai lugai Stumbre ir ievijusi krietni lielu devu jautrības.

Divi brāļi, vecpuiši, pensionāri klusi un miermīlīgi dzīvo lauku sētā. Savas trīs meičas – Almu, Lību un Konstanciju, kuras arī sasniegušas cienījamu vecumu un jau ierindojušās pensionāru kārtā, abi brāļi cienī un par viņām rūpējas, jo spēks vēl abiem kaulos turas, visu vajadzīgo abi padarīs vienā mierā. Kura no trim ir tante, kura brūte, un no kuras Bierants, ne par ko nešķirsies – tas atklājas lugas gaitā.

Lugas sākumā, skatam paveras jauks maija rīts: „...dzied putni, pogo lakstīgalas un ir īsta paradīze zemes virsū.“ Brāļi sēž pagalmā uz soliņa, ietur rīta pauzi un pārspriež sapni, ko Jūlis vakarnakt redzējis. Sieviešu dzimta jau, kā parasts, ir uz izrīkošanu, un sapņu tulks Bierants skaidro brālim starp citiem izskaidrojumiem iespēju, ka varbūt Jūļa sapnī mirusī māte burkšķējusi, ka „pagalmu atkal esam piekrāmējuši pilnu visādiem krāmiem.“ Ja tā, tad abiem būs aši jāķeras pie lielās slotas. Vecpuiši pēc nedēļas gaida tanti, mammas jaunāko māsu, kas vasaras mēnešus pie brāļiem pavada laukos.

Pārspriežot gaidāmos darbus, Bierantam par pārsteigumu atklājas, ka šodien pie Jūļa ciemos atbrauks pensionētā, žirgtā brūte no Allažiem. Brūte atbrauks ar savu mašīnu un pilnu kravu šeptīgiem plāniem, kā pārveidot vecpuišu saimniecību ekoloģisko zāļu tēju audzēšanai. Bierants smej, ka Jūlis nu stāvēs lauku tirgū ar izkaltētām zāļu tēju paciņām – stāvēs un pārdos par grašiem.

Plāni nav tikai un vienīgi par zāļu tējām, ak mī' un žē'!, plāni brūtei ir arī par laulībām ar Jūli. Bierants nepavisam nav ar šādiem plāniem apmierināts. „Un es zinu, – ja iesprauksies mums pa vidu sieviete, nebūs labi! Šito precēšanās lietu mēs, brāl, abi esam nogulējuši, vajadzēja jaunībā sasparoties. Vienīgā, kas mums te pa vidu var iespraukties, ir tante! Viņa mūs pazīst no bērna kājas, mammas māsa, tā ir cita lieta! ...veca jau, bet sprigana, un balss viņai kā pastardienas bazūne. Kā atbrauc, tā sāk komandēt un šiverēt, spēj tik izpatikt. Bet labs cilvēks, labs. Tad nu mēs uzņēmāmies viņu pieskatīt, pa vasarām izmitinām pie sevis, ļaujam pa dārzu rušināties, uztaisīt mums pusdienas vai tāpat vien – sēdēt zem ābeles un snaust. ...Bet tu gribi visu sajaukt kājām gaisā, precēties! Tu maz sajēdz, ko tas nozīmē? Mīcīties vienā istabā no rīta līdz vakaram, vienā virtuvē, pie vienas bļodas, dievs pasargi! ...Vēl tas tavs sievišķis nav te parādījies, kad mēs jau plēšamies!“

Jūlim smadzenes mazliet paskalojusi izdarīgā pilsētniece, jo mājās esot vajadzīga vannas istaba. Bierantam brālis jāpārliecina, ka tā tās lietas neies: „Ar ko tad pirts uzreiz sliktāka? Paklau, mēs abi ar tevi nolēmām. Nolēmām? Toreiz, kad mamma aizgāja? Nolēmām vai nē? ...Mēs paši esam tie, kas te kaut ko groza vai negroza. Skaidrs? Kā cilvēks dara, tā arī notiek. Nav nekādas mistiskas „dzīves“, kas kaut ko šiverē savā nodabā un mums nu tik jāpakļaujas. Nav! Zini, kādreiz der uz lietām paskatīties arī no tālienes... jā, filozofiski. Un, kad es uz mūsu dzīvi tā paskatos, tad saprotu – viss ir kā vajag. Tā mēs izlēmām, jo abi tā gribējām: dzīvosim vecāku mājā, vadīsim saimniecību, lai viņiem tur augšā nebūtu kauns, ka divi dēli nespēj turpināt to, ko viņi, sviedrus liedami, te izveidoja.“

Jūlim atliek tikai nopūsties un piekrist, jo daba te tāda, ka dažreiz elpu rauj ciet, sevišķi vakaros, kad iestājas klusums. Tad tikai gribas stāvēt un skatīties zvaigznēs... Un kad pie mežmalas parādās briežu bars, tad atliek tik aizturēt elpu un vērot karaliskos meža valdniekus.

Bet kā lai tiek ar gaidāmo ciemiņbrūti galā? Bierantam ir plāns – labs plāns: „Kā ar mieru un bez naida aizdzīti būs čigāni!“ Ap šo Bieranta drošo plānu Stumbre ir veidojusi asprātīgu notikumu pilnu lugu.

Lelde Stumbre ir dialogu meistare, un Stumbres komisko lugu ar prieku esmu izlasījusi jau vairākkārt. Mazliet no Salnas pavasarī – tik saldsērīgi, ka asaras sariešas acīs; mazliet no Trīnes grēkiem, – ka skaļi jāpasmejas.

Dažādu svešautoru lugas tiek rādītas Latvijas teātru skatuvēs. Lelde Stumbre šo lugu ir rakstījusi latviešiem par latvieša dzīves jēgu. Reti gadās kaut kas īsti baudāms, kaut kas, kas patrinkšķina latvieša sirds stīgas. Šo lugu būtu vēlams izrādīt arī Latvijā kā atgādinājumu par to, cik mūsu dzimtene ir skaista; par to, ka garīgās vērtības ir galvas tiesu pāri materiāliem labumiem.

Iesaku režisoriem painteresēties un ķerties klāt, lai iestudētu šo Leldes Stumbres odziņu – Alma, Lība un Konstancija.

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“