Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Krauklītis runā...

Jancis par Ciemu

Laikraksts Latvietis Nr. 411, 2016. g. 22. maijā
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Šoreiz nedomāju runāt par tautas gara mantām, kur krauklīt's sēž ozolā un spēlē ģitāru, bet gan par melno kraukli, kas sēž tējas kokā – man virs galvas un domīgi pēta mani ar vienu aci. Katrs no mums zin, ka krauklim ir divas acis. Kāpēc viņš nolēmis šoreiz lietot tikai vienu, tas zināms tikai krauklim. Man vienalga. Es sēžu uz sola, kas zem tējas koka, kurā krauklītis ielaidies, un pārdomāju dzīvi un šo to līdzīgi mazsvarīgu. Drīzi vien krauklītis sāk izdot tādas burkšķošas skaņas, kas brīdi-pa-brīdim pārtrauktas ar ķērcienu.

Mēs visi zinām, ka kraukļi latviski nerunā. Angliski arī ne. Kraukļiem ir pašiem sava īpaša kraukļu valoda. Man tomēr interesē, ko krauklītis grib man iestāstīt; tāpēc sēžu un klausos. Kad viņš tādu labu brīdi ir aizrautīgi runājis, tad viņš aizlaižas no tējas koka un uzlaižas uz Aprūpes nama jumta. Un ne tikai jumta, bet uz senlatviešu zīmes, kas ir katrā jumta galā.

Kad nu tas tā ir noticis vairākas reizes, tad man ataust gaisma. Krauklītis man skaidro, ka viņš no jumta redz daudz ko vairāk, nekā es uz sola sēdēdams, un ja es vēl kaut ko par Latviešu Ciemu Melburnā gribu rakstīt, tad man vajag stāstīt par lietām un vietām, kas ikdienas cilvēkam vai nu nav pieejamas, vai vienkārši paslīd garām. Gribu par Ciemu rakstīt, tāpēc sekošu krauklīša padomam. Šoreiz rakstīšu par dzīvo dabu.

Vai jūs zināt, ka milzīgie koki, kas grezno Frasera Krescentu, ir pašu latviešu stādīti? To man pastāstīja nelaiķis Pēteris Leja; viņš bijis viens no stādītājiem. Letiņi paši, protams, sastādīja arī bērzu birzīti, kas sastāv no 15 bērziem – cits lielāks, cits mazāks. Tie nav tik kupli un lieli, kā tie, kas privāto mājiņu priekšā, bet toties to ir vesela birze. Pa Ciemu izkaisīti ir trīsdesmit gadu veci, vareni ozoli, kas savā laikā birdina savas zīles uz privāto mājiņu jumtiem – iemītniekiem par prieku un naktsmiega veicināšanu. Pie latviskiem kokiem pieskaitāmas arī liepas, un tāpēc, protams, netrūkst arī tās. Un kas gan Latviešu Ciems būtu bez ievām?

Kā redzat, ar kokiem esam bagātīgi apstādīti. Un netrūkst mums arī krūmi.

Krūmi ir gan lieli, gan mazi, gan tievi, gan kupli, bet tā kā es viņiem vārdus nezinu, tad neko plašāk par krūmiem pastāstīt nevaru. Tautas valodā bieži dzirdams par rožu krūmiem, – bet es domāju, ka rozes ir par dižciltīgu, lai tās varētu saukt par krūmiem. Rozes ir skaistas, glaunas, debešķīgas puķes, un mums te Ciemā to ir vesels lērums. Ir gan sarkanas, gan dzeltenas, gan sarkan-dzeltenas. Un visas citas krāsas ar. Skaituma ziņā ar rozēm gandrīz vai varētu sacensties sarkanās begonijas. Gluži tik daudz kā Balaratā jau nu nebūs, bet mums jau nav ar nevienu jāsacenšas, – mēs esam miermīlīgi cilvēki; kā tanī dziesmiņā teikts: Ar visiem mīļi dzīvojās, Nevienam pretim neturas... Nāciet uz Ciemu, tad paši varēsiet tās rozes smaržot un begonijas skatīt. Un kur tad vēl visas tās puķes un puķītes, kas rozēm un begonijām pa vidu un pa apakšu. Ticiet man, – te ir dārzu dārzs.

Krauklītis droši vien redz arī baltās rozes, kas aug tanī dārzā, kas aiz ēdamistabas verandas. Šīm rozēm klāt ir plāksnītes ar bijušo iemītnieku vārdiem, kas aizgājuši mūžībā – sasnieguši simts gadus vai vairāk. Šinī pat, nupat pieminētajā dārziņā ir arī divi kamēliju krūmi. Viens no tiem tik milzīgs, ka par krūmu to vairs nevar saukt, tātad, – Kamēlijas koks.

Bet ko es te mēģinu attēlot skaistumu? Tas nav ar vārdiem izdarāms. Kā būtu, ja jūs paši pārnāktu uz Latviešu Ciemu un visu to personīgi izbaudītu? Jūs nenožēlosiet! Ticiet man, – es nekad nemuldu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com