60 gadi – kopš 1956. gada Olimpiādes Melburnā (2)

Palielināt / Enlarge

Visi Austrālijas latviešu olimpieši. No kreisās: Vēsmonis Balodis, Juris Dancis, Pēteris Bumbērs, Inga Freidenfelds. FOTO Inga Freidenfelds.

Palielināt / Enlarge

Latviešu sportisti. No kreisās: Valdis Muižnieks, Pēteris Bumbērs, Jānis Krūmiņš, Inga Freidenfelds, Maigonis Valdmanis un Juris Dancis. FOTO Inga Freidenfelds.

Palielināt / Enlarge

Inga Freidenfelds 1956. gada olimpiskā formas tērpā. FOTO Inga Freidenfelds.

Palielināt / Enlarge

Inga Freidenfelds pie groza Dienvidaustrālijas pavalsts vienībā. FOTO Inga Freidenfelds.

Inga Freidenfelds šodien. FOTO Inga Freidenfelds.

Pirmais turpinājums. Sākums LL422.

„Jaunā basketbola zāle, kuru sāka būvēt tikai nepilnus četrus mēnešus pirms spēlēm, pēc tam kad iepriekš paredzētās zāles īpašnieki bija noprasījuši nekaunīgi augstu īres naudu, apmierināja. Jānožēlo, ka zāle, kurā var sasēsties ap 3 500 cilvēku, nepaliks basketbolistiem par mājas vietu, jo tā ir privāts īpašums. Spēles risinājās trīs sesijās – no rīta, pēcpusdienā un vakarā. Pēdējā sesija bija vienmēr izpārdota. Piecpadsmit vienības bija sadalītas četrās grupās.

Austrālijas vienībā puse bija jaunaustrāliešu. Ja to būtu bijis ¾ , vienība spēlētu vismaz trīs ceturdaļas labāku basketbolu. Starp 16 vīriem pārbaudes vienībā bija seši latvieši – adelaidieši Juris Dancis, Turaids Tiliks, Inga Freidenfelds un melburnieši Pēteris Bumbērs, Mintauts Raiskums un Zigmunds Šteinbergs.

Par treneri izraudzīja melburnieti Kenu Votsonu (Ken Watson). No tās dienas vienība bija nolemta neveiksmei. Nākošais trieciens bija Tilika, Šteinberga un Raiskuma „atvaļināšana“, kad vajadzēja vienību samazināt uz 12.“

Pirmā spēle olimpiskajā programmā jau atklāšanas dienas vakarā, 22. novembrī, bija basketbols. Austrālijas vienība bija iedalīta D grupā. Tie vinnēja pret Taizemi un Singapūru un zaudēja pret Brazīliju, Čīli, Ķīnu, Taipei un Kanādu.

Spēļu laikā Gunārs Bērzzariņš sarunājās ar Melburnas latviešu treneri Andreju Bērziņu, kas izsakās, kā varētu būt, ja no latviešiem sastādītu komandu: „Ar Austrālijas latviešiem Freidenfeldu, Danci, Bumbēri, Tiliku, Ozoliņu, Poli, Raiskumu, Barotāju un Šteinbergu un Pad. Savienības vīriem Krūmiņu, Valdmani un Muižnieku, mums dažos mēnešos būtu vienība, kas varētu ierindoties starp pirmajām trim olimpiskajās spēlēs, varbūt pat otro vietu.“

Varēja būt vēl kādi tautieši, pārstāvot citas zemes, bet informācija par tiem nav viegli pieejama. Spēcīgajai Amerikas basketbola vienībai 1956. gadā nebija neviena latviešu spēlētāja.

„Starp citu, punktu dēlis bija būvēts tikai divzīmju cipariem; tā, ka rezultātus lielākus par 99 nemaz nevarēja parādīt.“

Inga Freidenfelds

Inga dzimis 1935. gadā, Rīgā. Ar vecākiem iebrauca Austrālijā 1950. gadā un sākuma gadus pavadīja Baterstas (Bathurst) nometnē, kur gāja vidusskolā un spēlēja basketu skolas un nometnes vienībās. Ģimene pārvācās uz Adelaidi, un Inga turpināja spēlēt Ventas klubā, kamēr tas apvienojās ar Adelaides Sporta Klubu (ASK). 1954. gadā Ingu uzņēma pavalsts vienībā un 1956. gadā Austrālijas Olimpiskajā vienībā. Olimpiādes treniņu laikā viņš ievainoja potīti un izpalika pirmajā spēlē, bet ātri atveseļojās, pievienojoties komandai turpmākajās spēlēs.

Spēles bija savādākas nekā šodien, būdamas 40 minūšu garas, bez 3 punktu līnijas, un pati bumba līdzinājās lielākam Eiropas futbolam.

Gunārs Bērzzariņš Ingu apraksta šādi: „Kustīgais, izturīgais uzbrucējs Freidenfelds, ko Votsons bija nolicis pivota pozīcijā, izrādījās pats vispusīgākais. Diemžēl vairs nevaru noskaidrot autoru tagad jau populārajam izteicienam: „Dodiet man piecus Freidenfeldus, un es jums parādīšu vienību, kas spēlē basketbolu!““

Sarunā ar Ingu, viņš stāstīja, ka spilgtas atmiņas ar emocijām. Gan viņš pats saka, ka parasti neesot pārāk emocionāls cilvēks, bet tāds bija atklāšanas ceremonijā, kad iesoļojis stadionā. Tad viņš sapratis, ka pēc daudz grūtībām ir pienācis tas moments, kad ņems dalību olimpiādē.

Austrālijas basketbola vienību izvēlēja selektori, kur netrūka internā politika, ieskaitot, – kurš būs treneris. Inga domā, ka trīs izmeklētie no Dienvidvelsas varēja noteikti nebūt.

Visi esot sabraukuši Melburnā četras dienas pirms spēlēm ar nevienu kopīgu saspēli iepriekš. Arī Dienvid­velsas spēļu veids atšķīrās no Dienvidaustrālijas. Austrālieši galvenokārt pielietoja skrien un met (run and shoot) metodi. Tas viss atspoguļojās rezultātos.

Amerikā izdotā basketbola grāmata ar visām spēļu kombinācijām bija katram izsūtīta ar instrukcijām to iemācīties. Tā bija spēles bībele. Inga piebilst, ka zinājis – vienība nebija gatava spēlēt pasaules mērogā.

Būtisks iemesls, kamdēļ komanda iepriekš nesaspēlējās, bija finansiāls. Amatieriem katram bija sevi jāuztur. Ingam laimējās, ka darbs deva lielu atbalstu, ne tikai to atbrīvojot pa olimpiādes spēļu laiku, bet turpinot maksāt algu.

Viņam bija liels lepnums un pārsteigums, ka vadītāji viņu ievēlēja pa kapteini. Tas bija par spīti tiem, kas Austrālijas basketbola vienības programmas grāmatiņu pirms olimpiādes bija nodrukājuši un tajā ievietojuši Viktorijas pavalsts basketbolistu Džefu Hasketu (Geoff Haskett) kā kapteini. Grāmatiņu nepārdrukāja.

„21 g.v. Inga Freidenfelds bija ne tikai jaunākais spēlētājs, bet pirmais Austrālijas basketbola komandas kapteinis. Līdz šodienai viņš ir vēl jaunākais kapteinis Austrālijas Olimpiādes basketbola vēsturē.“

Treniņu spēles ieskaitīja Padomju Savienību un Ameriku. Visi latviešu basketbolisti satikās, bet politiskais klimats bija vārīgs, un bija norādījums, lai uzmanās nerunāt par to, kas varētu radīt problēmas, atgriežoties Latvijā. Lielākoties Latvijas basketbolisti turējās paši par sevi, baidoties kaut kur iet uz savu roku.

Krūmiņš ar savu milzu augumu bija liels, un bija jāatrod kā ar to apieties. Viens veids bija, ka tie „mazākie vīri varēja viņam maisīties pa kājām.“ Kad spēlēja pret filipīniešiem un āziešiem, tad viņš kā milzis stāvēja laukumā, un neviens pie viņa netika.

50. gados Austrālijā basketbols plauka lēnām. Melburnai, esot mājas saimniekiem, bija tiesības piedalīties basketbola spēlēs bez priekšspēlēm. Kad Austrālijas basketbola vienība piedalījās nākamajās olimpiskajās spēlēs Romā, tad tie netika turnīrā.

1955.,1956. un 1959. gadā Ingam piešķīra godalgu kā labākajam Dienvidaustrālijas basketbolistam (Basketballer of the Year).

Par godu viņam 1968. gadā latviešu basketbolistu klubi Austrālijā nodibināja Inga Freidenfelda kausu – kokā skaisti izveidotu ar tautiskiem rakstiem, ko ik gadus izcīnīja jauniešu komandas Balaratā, un Inga tos bieži apmeklēja.

Inga oficiāli aizgāja no basketbola 1962. gadā, bet kad 1966. gadā atbrauca tautietis Zigurds Kauls no Amerikas trenēt Adelaides ASK, tad viņu pierunāja uz gadu spēlēt A kategorijā.

Vēlos 1960. un agros 1970. gados Inga trenēja ASK sieviešu basketbola vienību.

2000. gadā Inga tika aicināts noskriet vienu ceļa posmu ar Sidnejas Olimpisko lāpu, un 2007. gadā Inga ievadīja Austrālijas basketbola Slavas zālē.

Šodien Inga turpina sekot basketbola spēlēm un baudīt plašās ģimenes dzīvi. Melburnas olimpiādes basketbola spēlēs skatītājos bija Lolita Kukure, kura pēc 3 gadiem kļuva par Inga laulāto draudzeni.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl