Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pertas latviešu jaunaudze

Vai šī latviešu grupiņa ir mūsu nākotnes atrisinājums?

Laikraksts Latvietis Nr. 430, 2016. g. 27. sept.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pertas latviešu „jaunaudze“. FOTO Jānis Purvinskis.

Tāpat kā visā Austrālijā, arī Pertas latviešu kopienā ir bažas par mūsu skaita mazināšanos. Pat Latvijā iedzīvotāju skaits nevis aug, bet plok. Negribās domāt, ka mēs Pertā tiešām tā saplaksim, ka viss būs jāpārdod, jo vairs nespējam paši savus īpašumus apkopt.

Tādi neesam tikai mēs Pertā, jo arī citas Austrālijas latviešu kopienas jūt darba darītāju trūkumu: vecie aiziet uz Viņsauli un jauno nav, kas pārņem. Kur tad palika visi tie, kurus sūtījām uz kursiem, par kuriem maksājām, lai brauc, mācās un tad liek tās zinības lietā savās mājās? To diemžēl gandrīz nav, un tie, kas vēl ir, tie mēģina darīt visu paši bez vajadzīgās palīdzības. Vezums paliek par smagu, nevar visu pats pavilkt. Nu tad, vai ir kāds atrisinājums, kādas cerības?

Pertas priekšpilsētā Apelkrosā bija pulcējies bariņš jaunu latviešu. Bariņš nebija liels, bet žirgts un par brīnumu neredzēju nevienu sirmu galvu. Tā nu jutos tīri kā svešinieks. Nu jau labu laiku esam domājuši, ka mums taču tagad pa visu pasauli rodas jauni latviešu emigranti. Tie nav vairs bēgļi, tā kā mēs bijām, bet tie ir tieši emigranti, kuri ir iebraukuši Austrālijā celt sev labāku dzīvi, nekā tā, kuru atstāja dzimtenē.

Bet tomēr šie emigranti vēl ir latvieši, un viņiem tagad piebiedrojas arī tie jaunie Latvijas pilsoņi, kuri pieprasa un piereģistrē savu vecāku un savu senču piederību Latvijai. Interesanti, ka emigranti brauc prom no Latvijas, bet jaunie pilsoņi meklē tai piederību, un tomēr – kā vieni, tā otri sirdī ir latvieši. Bija interesanti vērot, kā starp abām saimēm nebija nekāda plaisa, kaut valoda bija cita. Viņu kopība bija vienkārši piederība Latvijai. Sarunas bija abās valodās, dzirdēja gan latviešu, gan angļu valodu. Bērni gan runāja latviski, un vecākiem nu ir bažas, lai bērniem latviešu valoda nepazūd, jo braucot mājās pie vecmāmiņas ar viņu vajadzēs runāt latviski.

Šie ir tie, kuri savu nākotni vēl tikai ceļ un attīsta, kaut vieni to dara svešā austrāliešu vidē, bet otri jaunajā latviešu vidē, un vienīgā saite viņiem ir piederība latviešu tautai, ko vieni negrib zaudēt, bet otri grib iegūt. Kas šeit tik ļoti izpaudās, bija tā draudzība, kura abas grupas vienoja, jo bija tikai viena grupa, nevis divas; tikai cilvēki bija no citas pagātnes, bet ar vienu nākotni padomā. Šī mazā latviešu kopiena grib nopietni pievienoties veco bēgļu kopienai, lai vieni savu latvietību nezaudē un otri lai savu latvietību mācās, jo lielākai daļai jaunajiem viņu vecāki jau ir Aizsaulē, un viņu jaunā tautība viņiem ir vēl sveša. Te nu vieni māca otriem un arī otrādi. Tā nu abi mācās.

Vai šī latviešu grupiņa ir mūsu nākotnes atrisinājums? To gan laikam tikai Dieviņš zina. Mēs visi bijām paciemojušies, padraudzējušies un palīdzējuši namamātei atzīmēt savu dzimšanas dienu labu draugu pulciņā. Vēlēsim, lai šis jaunais draugu pulks attīstās un aug stiprumā!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com