Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Visiem garšo kliņģeris

Pavārmākslas meistarklase Brisbanes Latviešu namā

Laikraksts Latvietis Nr. 433, 2016. g. 22. okt.
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gunta R. demonstrē kliņģera cepšanu, kamēr kursante piefiksē apmācības. FOTO Inga Česle.

Kursanti. FOTO Inga Česle.

Gunta R. demonstrē kliņģera cepšanu. FOTO Inga Česle.

Kursantes pie uzklātā galda. FOTO Inga Česle.

Pēc dīpīšu gadiem Vācijā, mana ģimene atrada patvērumu Brisbanē, kur pavadīju bērnības un jaunības gadus, izglītojos un iepazinos ar latviešu sabiedrību. 1964. gada beigās ieprecējos Adelaidē, kur paliku uz dzīvi. Lai gan pret jaunības laika mājvietu jūtu lielu siltumu, Brisbanē vairs nav daudz tādu, kas mani atceras, un kopš vecāki pirms dažiem gadiem pievienojās aizsaules pulkiem, man nav bijuši sevišķi iemesli Brisbani apciemot.

Taču, kad Inga Česlis, Brisbanes Latviešu nama pārvaldniece un latviešu sabiedrības dvēsele, mani aicināja sarīkot pavārmākslas meistarklasi (tik grandiozs nosaukums!), mana patmīlība skubināja – piekrist. Turklāt Ingas vecāki, mani jaunības draugi un tādi attālāki radiņi, piedāvāja man savus šofera pakalpojumus un atvēra savu viesmīlīgo namu. Nevarēju atteikt – bija vien jābrauc.

Brisbanē palikuši maz tādu, kurus varētu saukt par īstiem latviešiem, tādiem, kas iebrauca kā dīpīši un vēl arvien latviski runā. Toties netrūkst latviski nerunājoši latviešu pēcteči, kuri sāk interesēties par savām etniskām saknēm. Brisbanes Latviešu namu izmanto arī nelielā igauņu grupiņa, kuri arī interesējās par baltiešu tradīcijām un ēdieniem, sevišķi kringel.

Tā nu sestdien, 15. oktobrī, uz kursu sanāca interesanta un raiba grupa: dažādos vecumos, latviski runājoši un nerunājoši, lielākoties dāmas, bet arī viens kungs. Bija pat jauna māmiņa ar dažas nedēļas vecu zīdaini ratiņos un skaista jaunava ar spangu vainagu galvā.

Pirms atnāca kursantes un kamēr vēl virtuvē gatavojos, zālē notika kora mēģinājums. Brisbanes Latviešu koris tagad saucās Baltiešu koris, jo tanī palikusi tikai viena latviete – pārējie ir dažādu tautību. Skan ļoti labi; koris uzstājās latviešu sarīkojumos. Kad dzirdēju Dievs, svētī Latviju un tik daudz dziedātās Karoga dziesmu, Pūt, vējiņi! un Manai Dzimtenei, gribējās pievienoties kora rindām, jo tieši šinī korī trīspadsmit gadu vecumā, diriģenta Ērika Ozoliņa vadībā, sākās mana latviešu koristes karjera. Atmiņā pazibēja senie laiki un sen pie senčiem aizgājušie koristi, ieskaitot pašu diriģentu.

Divdesmit četras kursantes bez kurnēšanas samaksāja $30 katra, lai iemācītos, kā cept kliņģeri un uzklāt latviskā gaumē viesību galdu. Tad vēl bija novērotājas, man no seniem laikiem pazīstamas dāmas cienījamos gados, kuras atnāca ne mācīties, bet tikai labi paēst!

Kursantes sadalīju sešās grupās – katrā pa četri. Parādīju, kā iemīcīt kliņģera mīklu, un tad ņēmu priekšā mīklu, kuru iemīcīju jau rīta agrumā, lai uzrūgst. Parādīju, kā izveidot un ar drumstalām un mandelēm dekorēt kliņģeri, un solīju, ka visi klātesošie to dabūs nogaršot, saldā ēdiena vietā. No tikko iemīcītā, katra grupa dabūja sesto daļu, lai veidotu paši savu mājā nesamo kliņģerīti.

Kamēr mīkla rūga, gatavojām auksto galdu. No Daugavas Vanadžu Adelaides kopas viesību ēdienkartes biju izmeklējusi visvienkāršākos, visātrāk gatavojamos ēdienus: cūkas filejas šniceles, pildītas olas, zivis tomātos, kartupeļu salātus, rasolu, siļķes kažokā, zaļos salātus, kūpinātu lasi, augļu plati un, protams, rupjmaizi; – šinī gadījumā Latvijā ceptu, bet Brisbanes krievu veikalā pirktu! Ļoti laimējās ar laiku, jo vasaras suta vēl nebija iestājusies, un arī temperatūra turējās pieklājības līmenī.

Katrai grupai iedalīju vienu vai divas receptes, un no vienkāršiem ēdieniem uzklājām greznu, krāšņu galdu, kuru visi novērtēja kā ļoti garšīgu. Protams, glāze vīna palīdzēja visam jauki noslīdēt lejā un vairoja omulību.

Jāsaka liels paldies Ingai par jauko ideju šādu meistarklasi sarīkot, un arī palīdzēm Brigitai Liepiņai, Sarmītei Lācei un Brigitai Nīmanei, kuras rūpējās par virtuves darbiem un administratīvo pusi. Pēcpusdienas atlikums palika kā ziedojums Brisbanes Latviešu namam.

Arī man šī pēcpusdiena ļoti patika, lai gan dabūju pamatīgi noskrieties, un beigās kājas uzdeva. Mājās aizbraukušai, pietrūka spēka pat atspirdzināt pagurušās miesas karstā dušā: jau septiņos vakarā iekritu gulta un gulēju kā nosista līdz nākošam rītam.

Vai darītu vēlreiz to pašu? Noteikti! Satiku tik daudzus jaukus cilvēkus, pat senu paziņu pēctečus, kas beigās savu sirsnību un pateicību parādīja ar rokas spiedieniem, bučām un apskāvieniem. Cik viegli var padarīt cilvēkus laimīgus! Galvenais rezultāts gan ir tas, ka vairākas kursantes ir izteikušas vēlēšanos vairāk piedalīties latviešu sabiedrībā un turpināt uzņemt sakarus ar savu senču kultūru. Kaut nu tā būtu!

Gunta R., BA Dip.T (Home Ec.)
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com