Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Piemineklis no maizes vai piemineklis maizei?

Laikraksts Latvietis Nr. 433, 2016. g. 22. okt.
Vija Sieriņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Waterloo

Grāmatas „Secrets of a Waterloo Baker“ vāks.

Nez' kāpēc prātā nāk Krišjāņa Barona novēlējums:

Man klintsakmeni neveļat,
Man pieminekli neceļat;
No latvju dainām tas jau celts,
Un nerūsēs šis tautas zelts.

Tas tā – ievadam.

Bet runa ir par Ināras Strungas grāmatu Secrets of a Waterloo Baker (Voterlū maiznieka noslēpumi), ko šā gada sākumā angļu valodā izdevusi MoshPit izdevniecība Hazelbrukā (Hazelbrook, NSW); Lindas Makinalijas (McInally) ilustrācijas, Anitas Apines-Hermanes un Oskara Štubja fotogrāfijas.

Katram Sidnejas latvietim, kas kādreiz ēdis Elmas igauņu saldskābmaizi, tūlīt saskrien siekalas mutē, šo vārdu dzirdot, un nāk atmiņā laiki, kad šo maizi varēja dabūt gandrīz katrā delikatešu bodē. Tie, kas apgrozījās Sidnejas Latviešu namā un sestdienas skolā, pazina arī tās cepēju – Pēteri Strungu, Ināras un vēl trīs ņipru meiteņu (kas visas mūsu acu priekšā uzauga un strādāja ir darbus, ir nedarbus) tēvu, un arī viņu māti un vecmāmiņu.

Un tad kādu dienu igauņu maizes vairs nebija. Nebija arī Bērziņa ceptās Rīgas rupjmaizes, ne arī Kaņepju Dzintras mājās ceptās tik sātīgās maizes, jo cepēja bija aizbraukusi atpakaļ uz dzimteni, un vajadzēja pārtikt vai nu no Būrgena kukuļiem, pumperniķeļiem, ko ieveda no ārzemēm, pārslēgties uz balto švammes maizi vai kārt zobus vadzī, ja tie no baltās maizes vēl nebija izkrituši un pazuduši.

Šis tad nu ir stāsts par Elmas beķerejas izcelsmi un tās likteni, bet ne tikai par to: šī ir arī Sidnejas Voterlū daļas un tās iedzīvotāju, bet nevien to – arī īsa latviešu tautas un Strungu ģimenes – vēsture.

Autore mūs ved pastaigā pa savas jaunības tekām Sidnejas pilsētas Voterlū rajonā ne tikai vietā, bet arī laikā. Viņai līdz izsekojam šī rajona pārvērtībām no purvaina apgabala, kur tomēr tecējuši kristāldzidri strautiņi, kas 19. gs. sākumā vēl apgādājuši Sidneju ar ūdeni (kā Baltezers – Rīgu), un kur dzīvojuši Eora tautas locekļi, cauri mazrūpniecībai (kā sveču lietuvēm, kurās taukus ieguva, vārot beigtus zirgus, ādas ģērētavām, vilnas mazgāšanas darbnīcām un diviem brūžiem, kas visi piezaņķēja skaidros ūdens avotus, tā kā rajons kļuva pazīstams kā smirdošā priekšpilsēta); vēlākām lielu rūpnīcu filiālēm līdz tagadējām tur redzamām daudzstāvu ēkām (starp kurām ir arī divi 30 stāvu torņi), kas paceļas starp bijušām amatnieku mājiņām, un ko apdzīvo gan mazturīgie, gan jauni, izglītoti ļaudis. Līdz ar to šis rajons atkal ir nācis modē.

Šai rajonā Lenton parādē (agrākā Schimmel ielā) 1918. gadā dabīgās pārtikas firma (Natural Food Company) uzcēlusi maiznīcu, iebūvējot tanī četras tā sauktās skotu krāsnis, kurās maize izcepoties lieliski. 1952. gadā maiznīcu esot nopircis igaunis Eelma, kam Tallinā piederējusi liela beķereja, un kas par meistarbeķeri izmācījies Rīgā. Viņš no kviešu maizes cepšanas pārgājis uz rudzu maizi.

Maiznīcas nākošais īpašnieks, arī igaunis, Endels Klaas, 1970. gadā aiziedams pensijā, uzņēmumu pārdevis Pēterim Strungam. Jaunais īpašnieks ar pirkumu krietni riskējis, jo tai laikā komisija, kas gādāja par iedzīvotāju apmešanās iespējām (Housing Commission), bija plānojusi rajonu, kur atradās maiznīca, nojaukt un tur uzcelt piemērotākas ēkas. Bet šais plānos iejaucās tā sauktie zaļie, kur lielu lomu spēlēja Būvstrādnieku Arodbiedrību Federācijas (Builders Labourers' Federation) Jaundienvidvelsas nodaļa, kuru vadīja krietni sarkanais, bijušais katolis un komunistu partijas biedrs Džeks Mandijs (Jack Munday), un uzlika savu ķepu (green bans) visiem vēsturiski svarīgu rajonu pārbūvēšanas plāniem nevien Voterlū, bet arī citās Sidnejas daļās, liedzot saviem arodbiedrībniekiem piedalīties jebkādā nojaukšanā vai būvdarbos. (Plašs darba lauks viņam būtu atvēries diezgan nesenajā Beidžingas veco rajonu modernizēšanas akcijā.)

Un tā nu, pateicoties viņam, Pēteris Strungs savu maizi varēja turpināt cept vēl 20 gadus par prieku tās ēdājiem.

Stāstot par darbību maiznīcā, autore ir pa daļai balstījusies uz sava svaiņa bakalaura darbu, lietojusi viņa dēla fotogrāfijas, sava tēva stāstus un, domājams, arī rakstījusi no pašas pieredzes. Stāsts ir ļoti interesants un precīzi uzrakstīts. Ja kāds grib uzzināt ko vairāk, lai ķeras pie lasīšanas pats. Arī par to, kāds bija beķera noslēpums. Grāmatu var iegādāties Sidnejas Latviešu biedrības grāmatnīcā, pieprasot autorei uz epasta adresi: jimmyinara@bigpond.com, vai kādā no interneta grāmatu tirgotavām.

Tā kā grāmata ir rakstīta angļu valodā, tā ir pieejama kā austrāliešiem, tā arī mūsu jaunajai paaudzei, kas gadu gaitā vai nu ir aizmirsusi savu tēvu valodu, vai kam vecāki nav vīžojuši to iemācīt. Šīm lasītāju kategorijām ļoti noderīga arī ir grāmatas daļa par Latvijas vēsturi un Strungu ģimenes bēgļu gaitām.

Ja būtu grāmatas versija latviešu valodā, ko, esmu pārliecināta, autore varētu uzrakstīt pati, tā varētu atrast lasītāju pulku arī Latvijā, jo tā rādītu, ka citās zemēs bagātība vis neaug uz kokiem, kā varbūt pirmā brīdī izskatās, bet ka panākumus var gūt ar pacietību un darba mīlestību.

Beidzot – atgriežoties pie virsraksta – Pēteris Strungs pieminekli ir uzcēlis sev un mūsu senču maizei pats ar savu darbu, bet viņa meita ir tanī iekalusi tekstu, ieliekot to plašākā vidē un laikā, arī mūsu tautas likteņstāstā. Vēlu, lai viņš vēl daudzus gadus varētu baudīt pelnīto atpūtu savas plašās ģimenes lokā, palaikam apmeklējot sarīkojumus Latviešu namā!

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com