Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Cik esam gatavi šodien maksāt par savu nākotni? Šis jautājums sevī ietver vēl citus jautājumus. Ko nozīmē maksāt? – Maksāt naudā, graudā, ērtībā, veselībā,... Un, vēl svarīgāk, ko mēs redzam kā savu nākotni?

Dzīvojot miera apstākļos, ir pārāk viegli aizmirst kara un okupācijas draudus, un kā izpaužas pazemojumi, ko okupācijas varas ir mums veikušas. Daudzi ir jau aizmirsuši, kā mūsu darbaspēks un resursi tika izmantoti citas valsts labā; kā mūsu brīvība tika ierobežota, un kā latviešu tauta tika uzskatīta kā traucēklis citas varas rīcībspējai.

Visi līdzekļi bija labi, lai mūs lēnām iznīcinātu, un visi līdzekļi ir tagad labi, lai traucētu šīs atmiņas uzturēšanai. Vai zinām, ka deviņos mēnešos pēc 1949. gada 25. marta deportācijām izsūtījumā dzima 198 bērni. Tātad tika izsūtītas vismaz 200 sievietes stāvoklī. Un vēl, protams, daudzi bērni.

Maize un cirks – panem et circenses. Romiešu satīriķa Juvenal acīs tas bija viss, par ko tauta vēl rūpējās, jo tā vairs neinteresējās par savām tiesībām. Okupētā Latvijā kādu laiku bija gan cirks, gan maize, un pretestība bija minimāla. Bet tad, kad arī maize sāka pietrūkt, tad atdzima latviešu spīts un kopā ar dziedošo revolūciju atguvām savu neatkarību.

Šāds skarbs ievads ir tāpēc, lai liktu kontekstā atkārtotas prasības no Amerikas Savienoto valstu vadības, lai NATO dalībvalstis izdod aizsardzībai vismaz 2% no sava Iekšzemes kopprodukta. Prezidents Vējonis sarunās ar ASV viceprezidentu Pensu ir apsolījis, ka Latvija sasniegs šo mērķi jau nākamgad.

Toties Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pagājušā nedēļā paziņoja, ka Eiropa nedrīkst piekāpties ASV prasībām palielināt aizsardzības izdevumus. Viņš cildināja citus veidus, kā Eiropa veicinot stabilitātes politiku.

Jādomā, ka Junkers jūtas tik tālu no frontes līnijām, ka Krievijas paredzētās bruņoto spēku mācības Zapad-207 viņu nemaz nesatrauc. Toties sevišķi Lietuva ir ļoti nobažījusies par visu laiku lielākām mācībām pie Lietuvas robežas, kuru mērķis varētu atkal būt gatavoties Lietuvas dienviddaļas okupācijai, veidojot koridoru starp Kaļiņingradu un Baltkrieviju, tādējādi nogriežot sauszemes ceļu uz Baltijas valstīm no pārejām NATO valstīm.

Kuru nākotni mēs vēlamies? Vai 2% ir par daudz, ko maksāt, vai varbūt vēl par maz?

GN
2017. g. 22. februārī