Vai tas domāts nopietni?

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Sūtījuma gatavošana. FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

Sūtījuma gatavošana. FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

Kāda tautieša ziedojums Latvijai. FOTO Gunta R..

Mīļā Mildiņ!

Nupat vairs nezinu, vai raudāt, vai smiet, taču galu galā var tikai pašūpot galvu un nobrīnīties par dažiem cilvēkiem. Katru gadu Vanadzes Adelaidē pako kastēs tautiešu saziedotās drēbes, kuras martā lielajā konteinerā aizkuģo uz Latviju. Ir jau pierasts, ka no saziedotām drēbēm, viena daļa būs derīgas tikai lupatu maisam, jo ļaudis reizēm ir pārāk labās domās par savu devumu. Taču šogad uzpeldēja viens tāds eksemplārs, par kuru mums visām palika mutes vaļā. Tā bija adīta jaka vīrietim; tik ļoti kožu saēsta, ka bojājumiem varēja izbāzt galvu cauri. Burtiski. Tur jau mielojušās ne tikai viena, bet sīko grauzēju veselas paaudžu paaudzes. Nosūtu Tev bildi: vai tas nav ārprāts? Diez ko iedomājās cilvēks, kas labdarībai ziedo šādu apģērba gabalu? Laikam jau vairs nav pie pilna prāta!

Esam pieradušas pie netīrām, aptraipītām, novalkātām, pat saplēstām un caurumainām drēbēm; pie stīvi piesviedrētām apkaklītēm; pie naktskrekliem ar sievišķības liecībām mugurpusē; pie krekliem ar raibi salasītām vai vispār iztrūkušām pogām. Daži uzskata, ka viņu cēlā ziedošana ir iespēja ne tikai atbrīvot skapī vietu jaunās sezonas pirkumiem, bet pie vienas reizes tikt arī vaļā no nelietojamām drazām.

Sagaidīt, ka visas drēbes būs izgludinātas un glīti salocītas arī ir tīrā fantāzija, jo lielāka daļa pie mums ierodas pa roku galam sasviests melnajos plastmasas maisos. Taču tādu eksemplāru – kāda šī jaka – redzam pirmo reizi. (Nav brīnums, ka katru gadu Pestīšanas Armija sūdzas par ievērojamiem finansiāliem zaudējumiem, kas viņiem jācieš, saziedoto veco lupatu dēļ.) Vai tiešām cilvēkiem nav tik daudz prāta, lai saprastu, ka tādas panckas taču nekur nevar sūtīt. Vispār: ja jau pats uz to skatās ar riebumu, kāpēc dot citam, turklāt, kur par sūtīšanu jāmaksā tik liela nauda?

Un kur vēl kurpes – nošķiebtas, iekšā un ārā netīras vēl ar Adelaides dubļiem pie zolēm! Bija arī vesela kaudze vecas, nobružātas rokas somas: tādas taču nekur nevar sūtīt. Liekas, uz citu gadu vajadzēs jau laikus izreklamēt, kādas mantas mēs ņemam pretī, kādas nē, lai Vanagu nams nekļūtu par atkritumu savākšanas centru.

Tikai, lūdzu, nepārproti mani. Pārsvarā bija arī labas, pavisam lietojamas drānas, dažas vēl pavisam jaunas, nevalkātas, vēl ar oriģinālo veikala cenu klāt. Varējām tikai nopriecāties par skaistiem lakatiem un šallītēm, un vēl visu starpā tā mežģīņu brūtes kleita. Tādas ar prieku un lepnumu var sūtīt citiem. Esam pateicīgas tiem dāsnajiem ziedotājiem, kas pret saņēmējiem Latvijā izturas ar cieņu, saprašanu un mīlestību. Tādi ļaudis ir zemes sāls, un paldies viņiem.

Beigās sapakojām divdesmit trīs lielas kastes, t.s., tea chest. Katrai skaidri uzrakstīts gala punkts: atsevišķām ģimenēm, draudzēm, Vanadžu kopām, bērnu namiem un invalīdu iestādēm Latvijā. Visiem pieved pie durvīm, jābūt tikai mājā, lai saņemtu.

Mūsu galvenais skrīveris un kastu sagatavotājs, kā katru gadu, bija nenogurdināmais Artūrs Berķis ar palīdzi Dzintru Sudimti. Pirmās dienas pusdienu laikā pie Ilgas bagātīgās zupas un ķirbju ķīseļa (garšīgi!—paldies, Ilga!) piesēdās Jānis Brakovskis, Dzintra Sudimte, Artūrs Berķis, Geņa Janmeija, Rita Pillupa, Irmgarde Ozoliņa, Ilze Kernich, Regīna Berķis, Biruta Brūna, Ilze Mūsiņa, Rasma Lāce, Ilga Vēvere, Dzidra Virgin, Lilija Vovere, Anita Misiņa, Gunta Rudzīte, Jānis Caune.

Ar tik daudziem darba rūķiem darbs ātrāk sokas nekā paredzēts, un otrā dienā vairs nevajadzēja tik daudz palīgu, tādēļ paliku mājā. Lai kastes nestutētos pret DV nama sienu, Juris Jaudzems sola tās nogādāt Vanagu šķūnī, un tad 24. martā aizvest uz vietu pie Latviešu nama, kur paredzēts kastes kraut konteinerā, un prom uz Latviju.

No Vanagu nama tiks sūtītas arī saziedotas grāmatas, kuras visu gadu šķiro un pako Rasma Lāce un Jānis Caune. Grāmatas nonāk, piemēram, Zemessargu, Bruņoto spēku, un lauku bibliotēkās, kur trimdā izdotā lasāmviela iepriecina kārus lasītājus. Padomju laikā izdoto materiālu nav nozīmes uz Latviju atpakaļ sūtīt!

Tā nu mums ir gājis beidzamā laikā – Vanagu/Vanadžu palīdzības darbs nekad nebeidzas. Gaidīšu kādu ziņu no Tevis.

Visu labu,

Gunta.
Adelaidē, 15., 16. feb. 2017.g.