Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Perta, Pinakuls, Pembertona (2)

Ceļojums gar Austrālijas rietumkrastu

Laikraksts Latvietis Nr. 449, 2017. g. 3. martā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

FOTO Ilmārs Rudaks.

Marija un Pēteris „Gomboc“ galerijā. FOTO Anita Rudaka.

Māra Raudziņa skulptūra „Gomboc“ galerijā. FOTO Marija Perejma.

Pinakuls pie jūras kāpām. FOTO Marija Perejma.

Marija un Pēteris Pinakļos. FOTO Ilmārs Rudaks.

Pēteris un Marija vēzīšu pusdienas Cervantē. FOTO Ilmārs Rudaks.

Piemineklis zvejniekiem Mandurā. FOTO Marija Perejma.

Banburijas bāka. FOTO Marija Perejma.

Steķis Busseltonā – gandrīz 2 km – ir garākā koka konstrukcija Dienvidu puslodē. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL448.

30. septembris

Šodienas prieki bija baudīt vīna laukus un tās apkārtni. Mums mašīnā pievienojās Tija, mīļākais cilvēka draugs. Ceļš veda uz Gulbju ieleju (Swan Valley), kas ir tikai 18 km no Pertas. Dibināts 180 gadus atpakaļ un ir pavalsts vecākais vīnu rajons. To iesāka itāļu iebraucēju ģimenes pēc Pirmā pasaules kara un turpināja pēc Otrā pasaules kara; to kuplināja horvāti.

Apbraucām ieleju turpat aplī, pret pulksteņa rādītāja virzienu. Lielākie vīna dūži ir Hautuna (Houghton) un Sandalforda vīnotavas. 1836. gadā Hautuna vīnotavu iesāka trīs Britu armijas oficieri. Tā ir vecākā Rietumkrastā, un šodien ir ikona. 1840. gadā Džons (John) Septimus Ro (Roe) dibināja Sandalfordu, jo pēc darba dienesta kā Rietumaustrālijas vispārējam inspektoram, karaliene Viktorija viņam tur novēlēja 2 000 akrus zemes (Red.: 5000 ha).

Tur bija greznas, mājīgas telpas, un katrā sava izstāde. Protams, bija jāizmēģina garšas kārpiņas, un rezultātā jāsaka, ka nebija slikti. Tas ar smaidu rakstīts, jo, manuprāt, Adelaides kalnos ir tik pat garšīgi vīni. Man īpaši patika Dez Smita (Smith) gleznas, kas atspoguļoja unikālo Austrālijas apkārtni.

Gomboc galerija ir viena no vecākām privātām skulptūru galerijām, kas ir izveidota uz 4,5 ha zemes. Tur satikāmies ar tautieša Māra Raudziņa trīs skulptūrām par Daugavas tēmu. Bija vēl daudz ko redzēt, bet lietus lāses sāka pamatīgi traucēt pastaigu.

Bija obligāti jāpiestājas pie šokolādes un sieru kompānijas. Sieru variācija bija pasaules mērogā; pagaršojām Francijas La Buche D'Affinois, Nīderlandes Pradera un Amerikas BellaVitano Balsamic.

Iebraucām horvātiešu 1926. gadā dibinātajā Talijanciču ģimenes vīnotavā, kurā strādā dibinātāju trešā paaudze. Tā ir viena no retām Austrālijas vīnotavām, kas audzē spāņu Graciano vīnogu šķirni, un ir pirmā vīnotava rietumos ar Bio dinamikas sertifikātu. Tā ir augstākā atziņa ekoloģijas praksē. Protams, ka jāpagaršo produktus. Jāatzīstas, ka mūsu mutes kārpiņas prasīja vēl!

Tik 1 km tālāk atradāmies pie Bells krāces (Rapids). Šeit Gulbju un Avon upes ir norunājušas dabas randiņu un skaļi sarunājās. Skati, šalkšana un krākšana, apkārtnes puķes, klusums un kalni. Tik vienu īsu brīdi kāds vilciens smagi soļoja pa sliedēm pret kalnu. Ja tik tas vējš būtu viesmīlīgāks! Pārstaigājām pa šauro tiltu un jutāmies kā daļa no upju sarunas.

Vakarā mājas saimnieki bija uzlūguši citus mums pazīstamus tautiešus, kura tagadējās mājas bija no Kērnsas līdz Pertai, un vakars tika pavadīts ar daudz sarunām, jokiem un garšīgiem ēdieniem.

1. oktobris

Sestdienas rīts mūs sagaidīja ar tumšām debesīm un lietus lāsēm. Pertā šis pēdējais mēnesis radījis laika apstākļu rekordu, jo parasti septembrī staigājot šortiņos un t-kreklos.

Cerējam, ka 200 km brauciens uz ziemeļiem vērot Pinakļus (Pinnacles) būs siltāks un rāmāks. Apkārtne mainījās no maziem krūmiem uz kokiem, skaistiem dabas ziediem un stādiem, un par laimi tumšie mākoņi turējās attālāk.

Piebraucām pie Nilgena skatu vietas, kur bija burvīgs skats, puķes un plašā apkārtne. Esam 192 km2 Namburgas Nacionālā parkā. Visapkārt melnie puikas (Black Boys) – stādi, ierasts vārds dēļ melniem stumbriem. Kultūras jūtīgā saprašanā vārds ir mainīts uz zāles koku (grass tree). Skaista panorāma, bet vējš gan.

Kad pirmo reizi redzam Pinakles, tad mute vaļā un acis kā prožektori. Iedzimto valodā Pinakles nozīmē greizs vai līkumains, un mums likās, ka tulkojums ir tieši naglai uz galvas.

Neticams skats, tuksnesis ar dzeltenu variāciju krāsām, kur cēlie un ne vienmēr taisnie kaļķakmens stabi, kas var izaugt līdz 4 m, sarindojās visādās formācijās. Tie veidoti no netālās jūras, atpūsti un izveidoti no gliemežvākiem. Šīs ir kustošas kāpas, tāpat kā jūrmalā. No dažām vietām var redzēt pāri uz baltām jūras kāpām, un skats ir totāli mistisks; it ka būtu uz citas planētas. Laimējās, ka pa posmiem uzspīdēja daži saules stari, un tad kontrasts ar apkārtni bija vēl īpaši nereāls. No vēja tomēr nevarējām izbēgt, un šur un tur dzeltenās smiltis svaidījās mums apkārt kā saplīsis cisu maiss, tikdams ausīs, acīs un drēbēs. Pat papagailis (galah) pilāra galotnē tupēja aizvējā.

12 km vēl uz ziemeļiem ir Cervantes pilsētiņa. Pa ceļam piebraucām pie Thetis ezera. Tā ir viena no 5 vietām pasaulē, kur atrodas dzīvi stromatolīti. Gan šie ir tik 2 000 gadus veci, tie līdzinājās pirmajai dzīvībai uz pasaules; baktērija, kas vairojās uz akmeņiem, eksistējusi pirms 3,5 biljonu gadiem. Formācijas tuvu pie krasta bija viegli vērojamas. Apaļi akmeņi ar dobumiem apauguši ar ūdenī plīvojošiem zaļumiem.

Cervantē galvenokārt dzīvo zvejnieki. Darba gads ir 3 vai 4 mēneši, un vēzīšu eksports uz Japānu ir liels. To, kas netiek pārdots eksportam, var svaigu iegādāties jūras vēzīšu kafejnīcās, kas ir blakus fabrikai. Vējš bija tik stiprs, ka cerētā maltīte jūras krastā neīstenojās. Sēdējām kafejnīcas aizvējā un baudījām mutē izkūstošu vēzi ar kartupeļa skaidiņām. Anita atcerējās, ka agrākos gados ar ģimeni braukuši šeit ķert vēzīšus un ar lieliem maisiem tos pārveduši mājās un izdalījuši draugiem. Daudz tautiešu šajā rajonā bija šaki (shack), pie ūdens būdiņa. Tad bijuši tikai zemes ceļi, un jūra izskalojusi lielus gliemežvākus, kas šodien vairs nav.

Piebraucam jūras krastā, bet nebijām izbēguši tumšos mākoņos un sāka gāzt kā pa Jāņiem. Turpinājām tālāk un pēc neilga laika redzam, ka priekšā ir mašīnu konference un kāds, lietojot roku signālus, liek mums palēnināt gaitu. Ehidna (echidna) šķērsoja ceļu, bet turpat tikusi otrā pusē, apdomājās un pēc lielās piepūles iesnaudās pēcpusdienas snaudā, kas bija vajadzīgs enerģijas uztankošanai. Sāka atkal līt, un daži mēģināja to viegli ar kāju pastumt uz priekšu. Adatas viņai ir nežēlīgi asas, un rokās to nevar paņemt. Kamēr citi gudroja, Ilmārs no mašīnas paņēma džīna šortiņus, aptina tās ap dzīvnieku un aiznesa ceļmalas krūmos. Tūristi vēl lietū bildējās; mēs jau atkal ceļā.

2. oktobris

Esam Pīla (Peel) līcī, 72 km no Pertas, šoreiz – uz dienvidiem. No rīta izbraucām no Pertas ar visiem makiem un čemodāniem ceļā uz Nannup, kura tuvumā ir Ilmāram un Anitai lauku īpašums.

Mandurah pilsētiņa sēž līča skaistā vietā. Estuārs ir divreiz tik liels kā Sidnejas osta, kurā ir daudz vēzīšu un garneļu. Gan tas ir plats, tās 2 m dziļums ļauj izbrist un viegli noķert ūdens garšīgos labumus. Pilsētā ir pieminekļi, atgādinot, ka šī ir zvejnieku pilsēta. Mandurah ir arī viena no Austrālijas iespaidīgākām vietām dabas vērošanai, un tā arī mēs tur pavadījām pusdienas un pastaigājām gar krastmalu, skatoties uz aizraujošiem skatiem.

Nākamā pilsēta Banburī (Bunbury) ir Rietumaustrālijas trešā lielākā pilsēta. Tā ir osta, kuras sākums saistās ar kokrūpniecību. Osta bija ļoti aktīva, un komerciālie kuģi bija redzami, kur vien acis skatījās. Patika tornis, kas būvēts kalna galā, kurā no sākuma negribēju kāpt, jo kārtīgs vējš svilpoja starp metāla kāpnēm, un esmu cilvēks, kas mīl kājas pie zemes. Abi vīri turējās pie trīs muskatieru teiciena – vai nu visi, vai neviens! Anita bija mašīnā ar Tiju, un es kā tautu meita – stāvēju un apdomājos. Kad redzēju, ka pusaudzis tornī uzkāpa, tad saņēmos, nelaižot acis uz leju. Nenožēloju, jo skats bija skaists, īpaši balti melnā bāka, kas tagad bija mums zem kājām.

Iebraucām Busseltonā un esam jau 232 km no Pertas. Varējam redzēt, kamdēļ šī pilsēta ir jau trīs gadus saņēmusi pirmo vietu tūrisma sarakstā. Tai pamats ir dzelzceļš, kas saistīts ar kokrūpniecību, tāpat kā citās piejūras pilsētās, bet šī nebija komerciāla osta un ir izveidota ar gaumīgu iekārtu un apkārtni. Aizstaigājām pie steķa, kas turpat 2 km ir garākā koka konstrukcija Dienvidu puslodē, dodot jūras krastam vienreizēju skatu.

Atstājot Busseltonu, mums iztecēja mobilais signāls. Tagad, tiešām, esam Austrālijas bušā. Braucām pa bruģētiem un zemes ceļiem; gar malām meži un meži, kamēr tikām pie Rudaku īpašuma, kur uzreiz tika iekurts kamīns, un istabas sasildījās kā guļammaisā.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com