Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


No Vācijas uz Austrāliju četros mēnešos (4)

I.R.O. Embarkation Centre – Trieste

Laikraksts Latvietis Nr. 455, 2017. g. 14. apr.
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

1950. g. 5. janvārī Itālija, Trieste, IRO centra vestibilā. No kreisās: Valdis Bergmansons, Andrejs Ozols, Valentīns Rencis (studē phil.), Niks, Arnolds Grāmatiņš (studē arhitektūru). FOTO no Nika privātā arhīva.

Trešais turpinājums. Sākums LL452, LL453, LL454.­

Trieste atrodas Itālijas ziemeļaustrumu nomalē pie Adrijas jūras, Slovēnijas apskauta gandrīz no visām krasta pusēm. Gadsimtu gaitā to ir okupējuši gan venēcieši (galvenie tirdzniecības sāncenši), gan Habsburgu ķeizari, gan Napoleona francūži, gan Mussolini itāļi, gan, īslaicīgi vācu Wehrmacht un jugoslāvu partizāni, gan sabiedroto angļu-amerikāņu okupācijas armija. No 1947. gada tā bija pašpārvaldes brīvosta, bet no 1954. gada – iekļauta Itālijā.

Iespaidīgo ostu un lēzeno pilsētas centru apkļauj apbūvēti pauguri. Garās austriešu okupācijas iespaidā, pilsētas arhitektūra atgādina Vīni.

Nometne ir stalta, pakavveidīga piecstāvu māja, liekas bijusī skola vai valdības iestāde. Ieejot vestibilā pa parādes durvīm, redz impozantas, platas, balustrādēm rotātas galvenās trepes, ar lejup vedošām līdzīgām trepēm katrā pusē. Ap asfaltēto pagalmu mājas aizmugurē slejas augsts mūra un dzeloņdrāšu žogs. Mājas fasādes pusē ir iela, pa kuru brauc tramvajs. No augšējā stāva aizmugures logiem var redzēt līci un daļu no ostas.

Mūs izvieto vairākās otrā stāva istabās. Nometnes ēkā ir virtuve ar ēdamzāli un kantīne. Ēdienu izsniedz uz kartiņām. Ēdiens ir bāzisks (atkal visbiežāk pasta!), un porcijas ir mazas, bet, ja palaimējas, var dabūt papildus devu („bokseri“). Izsalkuma mākts, esmu spiests pārdot manas nedaudzās pirktvērtās mantas (ādas cimdus, apakškreklu), lai nopirktu maizi un pavalgu.

Gada pēdējā diena uzaust saulaina un rāma, bet uz vakara pusi saceļas pamatīga vētra. Mans istabas biedrs, BU students Arnolds G, nopircis kantīnē pudeli vīna, īsi pirms pusnakts to attaisa, un mēs uzdzeram uz aizgājušo un nākamo gadu. Tieši pusnaktī uzejam uz piekto stāvu, lai redzētu, kas notiek pilsētā. No ostā noenkurotiem kuģiem saraustīti atskan bazūnīgi dobjas tvaika svilpju un spalgas sirēnu skaņas. Raķetes pūlas uzkāpt debesīs, bet stiprās vēja brāzmas tās triec sāniski, un tās bieži izplēnē neizplaukušas. Novēlam viens otram laimes un ejam gulēt.

Pirmā nedēļa nometnē paiet baigi garlaicīgi – spēlējam kārtis, kāds kaut ko lasa. Tāpēc ir liels prieks, kad no 10. janvāra mums izsniedz atļaujas iziet no nometnes.

Pilsēta ir glīta un tīra. Gaumīgi izstādītas mantas vilina veikalu skatlogos. Šur un tur uz ielu stūriem stāv kāds tirgonis un piedāvā trīskājainā metāla bļodā uz kvēlošām oglēm ceptus kastaņus vai gliemežus. Gājēju vidū izceļas amerikāņu un angļu kareivji.

Ostmalā ir skaista promenāde, pa kuru svētdienās pastaigājas glīti tērpti pilsoņi – cienīgi kungi ar savām uzpostām laulenēm un svaigi nomazgātiem bērniem. Pieejot krastmalai, redz bālas, caurspīdīgas, kupolveidīgas medūzas laiski peldot zaļganzilajā ūdenī. Uz pakalna pilsētas centrā ostu sargā cietoksnis – Castello di S.Giusto – apjozts ar augstu, neticami biezu mūri ar šaurām šaujamlūkām logu vietā; dažā no kurām senlaicīgs dzelzs lielgabala stobrs tēmē uz Triestes līci.

Vienā no mūsu pastaigām ieejam Lloyd kantorī, kur kuģu sarakstā saskatām ierakstu: IRO transporta kuģis s/s Goya ienāks Triestes ostā 25. janvārī.

20. janvārī pārvācamies no otrā stāva uz trešo, jo drīz iebraukšot transports no Bagnoli. Un tiešām, pēc pāris dienām ierodas ap 400 cilvēku, lielāko tiesu ģimenes.

Ēdamreizēs tagad liela burzma un garas rindas; – uz bokseri nav ko cerēt!

Mums, bijušajiem rezervistiem, tagad izsniedz jaunas identitātes zīmes, uz kurām rakstīts kuģa nosaukums: s/s Goya. Liek parakstīt dokumentu, kurā rakstīts, ka IRO neatbild par negadījumiem (miršanu, mantas zušanu) brauciena laikā.

27. janvārī notiek kaut kas dīvains, nekad neredzēts. No Šveices iebrauc transports ar pāris simts bēgļiem – dīpīšiem. Bet, ak brīnums, kas tie par ērmīgiem bēgļiem?!

Visi labi nobaroti, glauni apģērbti, ar mīkstām manikīretām rokām un acīmredzot turīgi. Velk no makiem žūkšņus Šveices frankus un amerikāņu dolārus un izmaina tos pret lirām. Vienā vakarā izpērk mūsu kantīni galīgi tukšu – lielās, kā kabatas lakatiņi 1000 liru naudas zīmes vien noplīvo pa gaisu! Ēdamreizēs to pašu ēdienu, par kuru mēs tā cīnāmies, jaunatbraucēji tikai nomuļļā un daļu atstāj neapēstu; mēs, protams, pievācam atstātās maizes rikas un sviestu. Daudzi jaunatbraucēji liekas ir ungāri vai Ungārijas žīdi.

30. janvārī brokastis ir ātrāk nekā parasts. Nododam nometnes segas un ārsta pārbaudē man identitātes zīmē ar zīmogu iespiež F.F.I. (Fit for immigration). Tūdaļ pēc pusdienām liek visiem sapulcēties ēdamzālē, no kurienes soļojam uz vilcienu. Izrādās, ka nometnes aizmugurē, netālu ir dzelzceļa līnija, uz kuras stāv tukšu vagonu virkne.

Vilciens kustās lēni, vietām pa ostmalas ielām. Naktī ir bijis sniegputenis, bet šī beidzamā diena Eiropā ir rāma, saulaina un auksta; tikai šur un tur pagalmā redz kupenu saputināta sniega. Vilciens apstājas pie viena mola, pie kura noenkurots stāv paprāvs, ne sevišķi iespaidīgs, balti-zaļi krāsots kuģis – s/s Goya.

Kad visi izvietojušies, izstaigāju un izpētu visas ejas un pasažieriem domātās telpas.

Vakarā, tumsai metoties, kuģis sāk kustēties. Krastmala attālinās, izgaist pilsētas ēku detaļas, un kādu laiku redz tikai māju izgaismotos logus, tad vēl bāku ugunis un tad vairs tikai nakts tumsu. Ar Dievu, Eiropa!

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com