Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


No Vācijas uz Austrāliju četros mēnešos (5)

Uz kuģa S/S GOYA

Laikraksts Latvietis Nr. 456, 2017. g. 19. apr.
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

1950. gada februāra beigās Indijas okeāna uz M/S GOYA. J. Vītoliņš un Kārlis Jansons. FOTO no Nika privātā arhīva.

1950. g. februāra beigās Austrālijas tuvumā. No kr.: mazais Safranenoks, K. Vītols, Kārlis Jansons, Oskars Jansons. FOTO no Nika privātā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL452, LL453, LL454,­ LL455.

Kuģis bija būvēts Vācijā 1938. gadā, kā preču tvaikonis ar nedaudzām kabīnēm apkalpei un dažiem pasažieriem, un nokristīts par KAMERUN. Kara laikā iesaistīts vācu kara flotē. 1945. gadā kuģis piešķirts Norvēģijai kā daļa no kara reparācijām, kur tas vairākas reizes mainījis īpašniekus un nosaukumu. 1947. gadā jaunā īpašniece, rēdereja, kuģa preču noliktavas pārbūvēja pasažieru transportam un kuģi nosauca par GOYA. 1949. gadā rēderejai izdevās noslēgt līgumu ar IRO, lai pārvietotu bēgļus no Eiropas uz aizjūras mītnes zemēm.

Kuģim ir viens krietni liels skurstenis, kapteiņa tilts un apkalpes kajītes kuģa vidū, glābšanas laivas uz klaja un korpuss bez lūkām. Apkalpe ir norvēģu. Uz guļamtelpām, kuras ir iebūvētas iepriekšējās kravas noliktavās, jākāpj lejā pa trepēm. Tur rindām stāv pie grīdas piestiprinātas divu un trīsstāvu gultiņas, un tumšās, bezlogu telpas izgaismo dažas pie griestiem piekārtas spuldzes. Guļamtelpas, dušas telpas un atejas vīriešiem un sievietēm ir atsevišķas, un ģimenēm vīrus atdala no sievām. Zem klaja ir neliela ēdamzāle un dažas telpas lekcijām un izklaidei. Ēdiens ir vienkāršs, bet sātīgs un neierobežots – jau pirmajās vakariņās izsniedz gulašu, desas, baltmaizi, sviestu, marmelādi – ēd cik gribi!

Šajās dienās visiem kuģiem ir stabilizatori, un pasažieriem pat vētras laikā neizšļakst ne pile no kokteiļa glāzes. Goya tādas ierīces nebija, un, jau iepeldot Ionijas jūrā, kuģis manāmi šūpojās; uz brokastīm neierodas kāda trešdaļa no pasažieriem. 1. februārī pie apvāršņa kuģa kreisajā pusē var saskatīt divas grieķu salas – Kefaloniju un Zakinthos, nākamajā dienā tālumā redz Krētas salu.

3. februārī pēc pusdienām ierodamies Port Saidā. Osta ir pilna ar kuģiem, kuri gaida uz savu kārtu doties Suecas kanālā. Mūsu kuģi kā siseņu bars aplenc flotile arābu laiviņas, kurās kaudzēm sakrautas preces – ādas apavi, rokassomas, portfeļi, koferi un orientāli ornamentēti ottomani (zemi, apaļi, polsterēti sēdekļi). Garos paltrakos un burnusos tērpti tirgoņi kā pirāti sakāpj uz mūsu kuģa klaja, kurš drīz atgādina orientālu bazāru. Cilvēku drūzmā izceļas uniformēti kārtības sargi ar bisi pār plecu un sarkanu fesku galvā. Tirgoņi savas preces pārdod tikai par amerikāņu dolāriem. Mūsu bagātie šveicieši iepērkas, it kā šis būtu beidzamais tirgus pasaulē, bet mēs, plebeji, kuriem vienīgā valūta ir amerikāņu cigaretes, varam tikai žēli un mazliet amizēti noskatīties.

4. februāra rītā pamostos nosalis; guļamtelpas netiek ne sildītas, ne dzesinātas. Ārā pūš dzestrs ziemeļu vējš. Debesis ir mākoņainas, bet kad pa mākoņu starpu izlaužas saules stari, tie iesit kā ar karstu bomi pa pieri. Esam Suecas kanālā, piecu kuģu konvojā. Labajā pusē, paralēli kanālam, stiepjas šoseja, šur un tur vējā šūpojas palmas, un tālumā kā mirāža virmo zemu pakalnu grēda. Vietām garām aizslīd apūdeņoti zaļi lauki, kuros līkņājās baltos, pelēkos vai melnos burnusos ģērbti fellahi.

Kreisajā, austrumu pusē ir līdzens, šķietami bezgalīgs smilšu tuksnesis, kurā nereti var saskatīt kādu kamieli. Vienmuļo panorāmu tikai negaidīti pārtrauc vientuļa armijas nometne – telšu puduris pie lidlauka skrejceļa. Ap vakariņu laiku sasniedzam Suecas pilsētiņu kanāla galā un neapstājušies dodamies Suecas līcī.

Turpmāko trīs dienu posmā laiks mainās. Suecas līcī ir vēl patīkami silts, bet kad iepeldam Sarkanajā jūrā, laiks kļūst neciešami karsts un sutīgs, bez mazākās vēsmiņas. Visi pasažieri nosvīduši, minimāli tērpti – apakšveļā vai peldkostīmā. Guļamtelpās gaiss kā pirtī; visi dzīvo uz klaja; dienā, kaut kur ēnā, naktī – guļus, kur vien var atrast brīvu vietu.

8. februārī, ap pusdienas laiku, iepeldam Adenas ostā. Pilsēta atrodas pašaurā ieplakā starp klintīm. Kuģi atkal aplenc mazu laiviņu flotile, tāpat kā Port Saidā. Tikai šoreiz vairums tirgoņu ir melni kā katla dibeni; acu baltumi un zobi vien zib. Preču izvēle ir lielāka – drānas, vieglas sporta kurpes, tepiķi, augļi, un tirgoņi nav tik izvēlīgi; ņem pretī ne tikai naudu, bet arī amerikāņu cigaretes. Nopērku divus T-kreklus par vienu kartonu cigarešu (Vēlāk, pēc pirmās mazgāšanas, krekli pazaudē savu krāsu!) Vakarā Adenu atstājam un ar pilnu tvaiku dodamies Indijas okeānā, dienvidaustrumu virzienā. Pretī pūš patīkams, veldzējošs jūras vējš.

Sekojošās divās dienās laiks krasi mainās. Patīkamais vējš kļūst arvien stiprāks, auro kuģa mastos un sabango jūru; esam iekūlušies pamatīgā vētrā. Kuģis šūpojās kā vēl nekad; gāzelējas no sāna uz sānu un slejas stāvi pretī augstām bangām, no kurām ūdens straumes pāršļāc visu klaju. Starp stabiem, kuri stutē jumtu virs klaja ietves, ir izstieptas virves, kur gājējiem pieturēties, bet tikai rets drošsirdīgais vai plānprātiņš uzdrošinās izlīst uz klaja. Vairums pasažieru guļ bāli, apātiski gultā un dažkārt strauji aizdrāžas uz atejas pusi. Jūras slimība mani neietekmē. Kad aizeju uz maltīti gandrīz tukšajā ēdamtelpā, jāpietur trauki, kuri, ja neturētu, slīd no vienas galda malas uz otru ar katru kuģa nošķiebšanos.

11. februārī vētra norimst, un Indijas okeāns atkal rāda savu laipno, skaisto dabu. Saule spīd azura zilajās debesīs, un mērens, nemitīgs jūras vējš sapūš zilgani smaragda zaļo ūdeni platos viļņos ar baltām cepurēm galvās, kuras, dažkārt norautas un izsmidzinātas, vizuļo varavīksnes krāsās. Brīžiem seju apsmidzina sāļa ūdens šalts vai apšļāc uz klaja laiski izlaistos saules pielūdzēju ķermeņus. Nereti no jūras izlec un krietnu gabalu gaisā uz spārniem līdzīgām spurām noplanē lidojošās zivis, un rotaļīgu delfīnu saime met slaidus pusapļus gaisā un lūko it kā skrieties ar mūsu kuģi. Jūras vēja dzesināti daudzi neapzinās saules zobus un drīz sarkanādaini un karsti lūdz ambulancē ziedes pret apdegumu.

Atklājas, ka no Šveices atbraukušo pasažieru vidū ir daudz dažādu spēju mākslinieku. Ne reti uzstājās ciešami solo vijolnieki, pāris tenoru un viens bass, kuri dzied ārijas no operām un operetēm. Bet visvairāk jāapbrīno kāds atlētisks vīrietis, kurš esot bijis baletmeistars Belgradas operā. Baleta mūzikas pavadīts, kura plūst no skaļruņiem uz kuģa klaja, viņš baleta tērpā ģērbts, virpuļo piruetēs, lec neticami augstu gaisā un izpilda sarežģītus dejas soļus, ne mirkli nezaudējot balansu uz ļodzīgā kuģa klaja.

Jau ceļojuma sākumā izveidojās kuģa kapela: pāris akordeonu, saksofoni un bungas. Bieži vakaros, ja kuģi pārāk nešūpo, šie muzikanti spēlē uz klaja deju mūziku un publika sadalās trijās grupās: meitas, kuras gaida, ka kāds viņas uzlūgs, puiši, kuri skatās, kuru meitu lūgt uz deju, un smaidīgi pāri laukuma vidū, kuri lūko ieturēt dejas soļus uz līgojošā klaja.

Kādā no šīm vakara ballītēm, iepriekš izsludinātu par Masku Balli, mantīgie šveicieši ierodas nomaskējušies – paltrakoti arābu šeihi, raibas čigānietes, nēģeri kvēpu melnām sejām, baismīga ragana ar izcilu kārpu uz lielā, līkā deguna, āksts ar nerra cepuri galvā un dažas koķetīgas daiļavas ar dzimumam neatbilstošu balsi un stāju, pievienojas dejotāju baram. Kad kapteinis pasniedz godalgas labākajām maskām, mēs, nabaga dīpīši, kuriem ceļā uz Austrāliju labi ja viena kārta drēbju mugurā, varam tikai noskatīties.

13. februārī pa skaļruņiem ziņo, ka šodien mēs šķērsosim ekvatoru. Matroži uz klaja pilda ar jūras ūdeni lielu, ar brezentu izklātu toveri, ap kuru pēc vakariņām, sāk pulcēties ļaudis. Astoņos vakarā kuģa kapela sāk spēlēt populāras meldijas, un pēc pusstundas kā pastardienas bazūne kuģi pāršalc gari stiepts kuģa svilpes pūtiens – esam pārbraukuši ekvatoram! Svinīgi iesoļo Neptūns, liela auguma impozants vīrs ar baltu, kuplu bārdu un trijžuburi rokā, kopā ar garmatainu, blondu sievu un prāvu svītu. Atnākušos apsveic pats kuģa kapteinis. Neptūns ar sievu ieņem katrs savu troni.

Viens no Neptūna svītas, melni tērpts vīrs ar akadēmisku četrstūrainu cepurīti galvā, piestāj pie mikrofona, attin lielu papīra rulli, pasludina ekvatora kristības par atklātām un izsauc pirmo kristāmo – kādu jaunu matrozi, kurš atzīstas, ka ekvatoru neesot nekad šķērsojis. Neptūns deklarē, ka krustbērniem jābūt veseliem un uzpostiem. Dakteris un viņa asistents, abi baltā ķitelī un ar muslīna masku ap seju, liek matrozim nogulties uz galda. Asistents trin uz galodas garu nazi. Pacientam aizsien acis, dakteris ar naža muguru pārvelk svītru uz pacienta kailā vēdera, kamēr asistents uzlej operācijas vietai siltu asinssarkanu šķidrumu un, kā burvju mākslinieks, izvelk milzīgi lielu aklo zarnu. Tad kristāmo nosēdina krēslā, un klāt nāk bārddzinis ar lielu koka bārdas nazi rokā, un viņa palīgs ar spaini vienā rokā un lielu pindzeli otrā. Asistents mērc pindzeli spainī un ieziepē jaunekļa seju, matus un krūškurvi ar riebīgas krāsas putainu šķidrumu, un bārddzinis skuj. Šādi izārstētu un noskūtu, kristāmo sagrābj divi spēcīgi vīri no Neptūna svītas un ar joni iemet tovera ūdenī.

Līdzīgā veidā, ar mazām variācijām, nokrista arī vairākus sieviešu un vīriešu kārtas pasažierus. Tad Neptūns ar saviem pavadoņiem atvadās no kapteiņa (esot jākristī cilvēki uz citiem kuģiem) un aiziet. Kapela sāk spēlēt deju mūziku, un publika līksmojās līdz rīta gaismai.

Nevar sūdzēties, ka netiek gādāts par mūsu izpriecu. Bieži vakaros klajā uz liela ekrāna rāda kinofilmas, angļu valodas stundās skolotāja stāsta par Austrālijas vēsturi, dabu un dzīvniekiem; bērniem pa laikam rīko kopējas nodarbības: rotaļas, sacīkstes un muzikālus priekšnesumus.

15. februārī mani un manu alfabēta draugu Andreju pārsteidz nepatīkama ziņa: mēs esam uz trīs dienām norīkoti klaušu darbos. Jau agri no rīta jāiet tīrīt dušas telpas un atejas. Vīriešu atejas telpa ir maza, nevēdināta, karsta un sutīga. Jātīra grīda, podi un sile ar dezinficējošu šķidrumu. Sviedri plūst aumaļām acīs un pa kājām apavos. Amonjaka smaka izgaro no siles, kuras dibenā ūdens šļakstās no viena gala uz otru ar katru kuģa nošķiebšanos. Ar lielām pūlēm cenšos paturēt savu jūras slimības imūnā slavu. Pēc vairākām stundām kā glābējs inspekcijā ierodas vagars un atbrīvo mūs uz atlikušo dienas daļu. Purgatorija atkārtojās vēl divus rītus, un tad mūs liek mierā.*

20. februāris. Var sajust, ka esam prom no ekvatora, dienvidu puslodē. Laiks ir kļuvis manāmi vēsāks, un, kad kādā zvaigžņotā naktī izeju uz klaja, tad varu atrast bezmākoņu aizgrābjoši skaistajā debesu velvē Dienvidus Krustu.

24. februārī pie apvāršņa var saskatīt zemi – Rietumaustrālijas krastu, un nākošo trīs dienu gaitā jau krietni tuvāk var apbrīnot bieži stāvo un klinšaino Austrālijas dienvidu krastu.

28. februāra rītā krastmala izskatās daudz lēzenāka, zaļāka, vietām ar baltām smilšu pludmales strēmelēm. Pusdienas laikā kuģis, izspraucies cauri šaurai spraugai, iepeld milzīgi plašā līcī – rāmā un gludā kā dīķī. Pulksten 17.00 noenkurojamies Melburnas ostas kuģu piestātnē. Ostas rajons ir necils, industriāls, pilns ar izkaisītām noliktavām un fabriciņām. Tālumā, mazliet pa labi, redz puduri augstāku ēku, laikam pilsētas centrā. Pārsteidzoši, pie kuģa pienāk bariņš sagaidītāju, starp kuriem ievēroju dažus man pazīstamus BU studentus. Tie pazuda no mana redzes loka jau Bagnoli nometnē, bet tagad, tērpti acīmredzot nesen pirktās drānās, aizgūtnēm stāsta par panākumiem jaunajā mītnes zemē. Esot jau dabūjuši darbu tepat Melburnā, Viktorijas pavalsts dzelzceļu pārvaldē.

Bonegilla

1. martā jāceļas ar saules lēktu. Pēc agrām brokastīm redzam, ka ostmalā, iepretim kuģim, piebrauc garš, tukšs pasažieru vilciens ar 2. klases vagoniem. Kādi 500 pasažieri sasēžamies vagonos, kur katram tīk, un pulksten astoņos vilciens atiet. Izbraucot cauri glītajam, eiropiskajam pilsētas centram, atklājas plašs, diezgan vienveidīgs iežogotu savrupmāju rajons.

Aiz pilsētas paveras lauki – pelēku, izkaltušu zāli klāti līdzenumi un necili, ieapaļi pauguri. Šur un tur pavīd dīvaini, Eiropā neredzēti ķeburaini koki ar zaļpelēkām, smailām lapām, un bariņš pelēku aitu grauž izkaltušo zāli, kuras izskatās kā apaļi izmētāti akmeņi pelēkajā fonā. Tikai reti var saskatīt puduri saimniecības ēku ar rievota skārda jumtiem. Dažos posmos gar dzelzceļa stigu nozib skārda reklāmas plāksne ar uzrakstu Dzeriet Robur (jeb arī Bushell's) tēju un attālumu jūdzēs no Melburnas. Kādā stacijā ieturam vieglas pusdienas.

Vēlāk, pēcpusdienā, vilciens apstājās lauka vidū pie gara perona bez stacijas ēkām; perona malā uzraksts: Bonegilla. Mūs jau sagaida virkne autobusu, kuri mūs aizved uz netālo nometni. Nometne sastāv no administratīvā centra ar dažāda lieluma ēkām, ap kuru ir josla vienveidīgu, iegarenu dzīvojamo ēku jeb baraku, izkārtotu puduros (blokos). Visas ēkas ir būvētas no rievota skārda un guļ uz sarkanas zemes.

Ierēdņi administratīvā centrā mūs, jaunatbraucējus, reģistrē un norāda, kur apmesties. Man un kādam ducim citu vieninieku ierāda 1. bloka 11. baraku.

Baraku konstrukcija ir gaužam vienkārša: ar rievotu skārdu apšūts koka rāmis balstās uz strupiem koka stabiņiem. Iegarenās barakas abos galos ir durvis un sānu sienās atverami stikloti logi bez mušu tīkla. Divpusēji slīps skārda jumts veido griestus. Iekšā, gar abām sienām uz dēļu grīdas stāv rinda gultu ar mazu skapīti katras gultas galā. Uz katras gultas jau uzliktas salocītas segas, palagi un spilvendrānas. Barakā nav ne krāsns, ne vēdekļa – kāda temperatūra ārā, tāda iekšā (vēlāk uzzinām, ka tā diennaktī var svārstīties no 0˚ līdz +40˚C).

Pirmā diena uz Austrālijas zemes nāk uz beigām; laiks iet gulēt. Mans kaimiņš klāj gultu un pēkšņi iekliedzas: no salocītās segas izsprūk prāvs indīgs zirneklis ar sarkanas krāsas muguru!

Ak, Kungs, kādā pasaules malas zemē es esmu nokļuvis?!

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

* P.S.
Gadiem vēlāk, kad dažkārt pakavējos atmiņās pie šī ceļojuma, sev jautāju: vai kuģa rēderejas līgumā ar IRO bija atļauja nodarbināt transportējamos bēgļus kuģa aptīrīšanas darbos (kurus pasažieru kuģos parasti dara kuģa apkalpe), vai tā bija kuģa kapteiņa patvaļīga rīcība? Un, ja tas bija līgumā pieļauts, vai par padarīto darbu nebūtu bijis jāmaksā kāda alga?



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com