Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (14)

Kristīne Klišāne

Laikraksts Latvietis Nr. 460, 2017. g. 23. maijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Leopolds Klišāns un Kristīne Klišāne. FOTO no Kristīnes Klišānes personīgā arhīva.

Šodien ir 25. aprīlis, Lieldienas ir nosvētītas, nokrāsotās olas visas apēstas, un arī visi pūpoliņi jau nonākuši Clean R atkritumu pārstrādē. Man sarunāta tikšanās ar Kristīni, kuru pazīstu jau no 2006. gada, kad man bija pirmā izdevība iepazīties ar Vītolu ģimeni un viņu dibināto Fondu. Esam tikušās dažādos Vītolu Fonda sarīkojumos, gan arī viņas tēta Viļa Vītola grāmatu atklāšanās, gan arī citos sarīkojumos. Par Kristīni esmu lasījusi arī dažādus rakstus, kas parādās dažādos žurnālos. Vienu atceros sevišķi labi, kur Kristīne izrādīja žurnālistam savas mājas iekārtojumu. Varēja redzēt, ka viņai ir talants ne tikai izstudētajā arhitektūrā, bet arī interjera dizainā. Tā māja nu vienkārši bija fantastiska, un es pat amerikāņu žurnālos neko tik skaistu nebiju redzējusi. Arī Google portālā varu par Kristīni izlasīt bezgala daudz. Bet tagad viņa ir pie manis un pati var par savu dzīvi pastāstīt:

„Es patiesībā piedzimu Amerikā, Pitsburgā, kur vienu gadu ar Forda stipendiju studēja mans papus. Tas bija 1962. gadā 22. maijā, un es biju tikai dažus mēnešus veca, kad ģimene atgriezās Venecuēlā. Tā man no Amerikas nekādu atmiņu nav, no tās man ir tikai Amerikas pilsonība. To es nekad neuzdevu. Mana bērnība un jaunība ir saistīta tikai ar Venecuēlu. 38 gadus es nodzīvoju Venecuēlā, tur mani kristīja, es apprecējos, pabeidzu universitāti, tur piedzima mani trīs bērni.“

Te es Kristīni mazliet pārtraucu, jo man nekā nav no viņas agrās bērnības un jaunības, un viņa atsāk:

„Sākumā mēs gājām visi turpat parastajās venecuēliešu skolās, bet kad es biju jau trešajā klasē, vecāki domāja, ka mums būs labāk, ja iesim tuvākajā vācu skolā. Tur mēs mācījāmies parasto skolas kursu spāņu valodā, bet vācu valoda bija obligāta. Tur es pabeidzu visu pamatskolu un visu vidusskolu. Tad Simon Bolivar Universitātē es izstudēju arhitektūru. Tur bija grūti tikt iekšā, un man bija jānoliek stingri eksāmeni. Tos es izturēju un sāku studēt. Kamēr es vēl studēju, man piedzima meitiņā Astrīda. Es apprecējos ļoti jauna ar vīru Leopoldu, kuram vecāki arī bija latvieši. Viņa tēvs bija no Rēzeknes un māte bija no Pāvilostas, bet viņi bija satikušies Rīgā. Leopolds arī ir dzimis Venecuēlā.

Viņa māte Latvijā bija pabeigusi medicīnas fakultāti, un saprotams, ka viņai Venecuēlā, kā visiem ārstiem, bija jādabū sertifikāts. Viņa izmācījās un sertifikātu dabūja, bet netālu vienā ļoti nabadzīgā vietā viņa beidzot dabūja vietu, kur neviens ārsts vīrietis negribēja strādāt. Apstākļi tur tiešām bija tādi, kas sievietei nav piemēroti. Tur kādreiz bija plūdi, pie slimniekiem bija jābrauc ar zirgiem. Viņa tomēr pastāvēja uz to, ka viņa tur grib strādāt. Kad ilgu laiku neviens vīrietis nepieteicās, viņa to darbu dabūja. Tur viņa nostrādāja 8 gadus – tādos īstos laukos. Tur piedzima Leopolds, tas bija amerikāņu firmas nometnē. Tur bija ārsti, jo citādi tajā apkārtnē viņa pati bija vienīgā ārste. Leopolda vecākie brāļi ir dzimuši jau Latvijā. Kad iesākās karš, viņa negribēja dzemdēt trešo tajos apstākļos, bet kad bija Venecuēlā iestrādājusies, tad abi vecāki bija gatavi trešajam bērniņam, un es dabūju sev latviešu vīru. Leopoldam viens brālis Venecuēlā nomira, bet viens tur vēl dzīvo, jo viņi abi apprecēja venecuēlietes, un ģimenes palika tur. Viņam jau varētu būt kādi 76 gadi.

Mēs ar vīru apprecējāmies, kamēr es vēl studēju, un tajā laikā man piedzima meita. Vēlāk, kad sāku jau strādāt, man piedzima vēl divi puikas. Astrīdai patlaban ir 32 gadi, Jānim vakar palika 27 un Andrejam ir 22. Latvijā man nav neviens bērns. Astrīda apprecēja venecuēlieti, kas ir mūziķis, un dzīvo Spānijā, Jānis izmācījās Amerikā un dabūja darbu Spānijā un strādā tur. Aiznākošā nedēļā mēs braucam uz viņa izlaidumu. Andrejs ir Spānijā un mācās starptautisko jurisprudenci; viņš universitāti beidz šogad jūlijā. Dēli šogad universitāti beigs abi, bet viņi savu vidusskolu pabeidza te Jūrmalā, to starptautisko. Viņiem visiem Latvijā patika, bieži te brauc pa vasaru un Ziemassvētkos, kad visa ģimene esam kopā.

Venecuēlā mums gāja labi, jo man bija pašai laba firma; Leopolds jau bija iedzīvojies politikā, bet kad 2000. gadā pie varas nāca prezidents Chavess, Leopolds, tūlīt saprata, ka tā nebūs politika, kam viņš var piekrist. Viņš politikā bija nonācis jau līdz deputāta statusam un bija pārliecināts, ka Venecuēlā vairs nebūs labi, un mēs pārcēlāmies uz Ameriku. Bet es tur nekad nevarēju iejusties. Man Amerika, it sevišķi Florida, kur mēs bijām apmetušies, nepatika. Tomēr četrus gadus mēs tur nodzīvojām un tad sapratām, ka mūža otru daļu tur negribam pavadīt.

Tāpēc mēs izlēmām atbraukt uz Latviju. Astrīda bija iesākusi Amerikā studēt, viņa vēl palika tur, bet mēs atbraucām ar abiem puikām. Kad mēs atbraucām, mans tēvs sarunāja ar arhitektu Kronbergu no ARHIS Arhitekti, kas mani uzaicināja uz interviju, un viņi mani pieņēma darbā tūlīt. Tur es nostrādāju 12 gadus kā arhitekte labā firmā. Tur ar mani kolēģi apgājās ļoti labi, jo apstākļi būvniecībā no noteikumiem Venecuēlā ir ļoti atšķirīgi. Visur un vienmēr man viņi palīdzēja un pamācīja un pastāstīja, kā lietas tiek darītas Latvijā. Es tur jutos ļoti labi, jo visi man bija ar mieru paskaidrot un pamācīt.

Bet pagājušā gadā tēvs man teica, ka viņš tā kā kļūst vecāks, un kādam no bērniem būtu jāpārņem viņa iesāktais. Mēs visi esam vienmēr strādājuši un dzīvojuši citur, bet vienmēr domājuši par Latviju. Tā no pagājušā gada es piedalos vairākos viņa projektos. Tā mēs darbojamies Vītolu fonda, pa daļai arī Likteņdārzā. Viņam ir arī vairāki citi projekti. Kaut kas vēl ir palicis Venecuēlā, arī tur visam ir jāseko. Vienmēr ir ko darīt, nav tā, ka man kādreiz te būtu garlaicīgi. Manai māsai Mārai vēl ir bizness Venecuēlā, bet viņa ir precējusies ar horvātu, un viņi vienmēr mainās, kurš dzīvo Horvātijā un kurš pa to laiku uzrauga Venecuēlas biznesu. Tur pašlaik pārdot nevar neko, jo valda briesmīga nabadzība, un nav neviena, kas kaut ko gribētu pirkt. Divi bērni viņai ir Horvātijā, bet viens vēl mācās Venecuēlā. Tā viņi tagad mainās ik pa trim mēnešiem. Tā mēs tagad esam izdalījušies. Brālis Vilis un māsa Laura ir te, māsa Marta ir Spānija un māsa Māra – Horvātijā. Tā kā mēs visi no Venecuēlas esam prom.“

Te es atkal Kristīni pārtraucu un pastāstu, ka pirmo reizi redzēju visu Vītolu ģimeni, kad Tobago sala iesvētīja pieminekli pirmajiem kurzemniekiem, un mēs svētījām Jāņus Kurzemes līci. Tur mums abiem ar Laimonīti gadījās būt vienā restorānā, kad arī Vītolu ģimene ēda pusdienas, pie kam jaunieši visi jau bija saģērbušies tautas tērpos. Toreiz gan neviens nedomājām, ka kādreiz Latvijā tiksimies un būsim tuvi draugi. Toreiz tas likās kā neiespējams brīnums, bet, acīmredzot, brīnumi taču pasaulē notiek gan, un te nu es Latvijā intervēju vienu no šiem bērniem, kas toreiz dzīvoja otrā zemeslodes pusē un man pavisam svešā pasaulē. Toreiz Kristīnei bija tikai 16 gadu, bet pārējie bija ik pa gadiņam vai pāris jaunāki. Toreiz mēs abi ar skaudību noskatījāmies uz brīnišķīgo ģimeni, kamēr mums 23 gadu laulībā nebija neviena. Bet nu atpakaļ pie Kristīnes dzīves Latvijā.

„Tikai ar savu latviešu valodu mēs varbūt nebūtu pārcēlušies uz Latviju. Tas, kas mūs ļoti iespaidoja uz to latvisko, bija tās latviešu nometnes un latviešu dziesmu svētki. Es pirmo reizi izbaudīju latviešu nometni Katskiļos. Tur mēs daudz ko iemācījāmies, tur visi runāja latviski, dziedāja mums nedzirdētas dziesmas, dejoja mums nepazīstamas tautas dejas, un redzējām dažādas sporta spēles. Tā mēs braucām uz visām iespējamām latviešu nometnēm. Vecāki mums to neliedza un laida, kad un kur vien mēs uz kādu nometni gribējām braukt.

Tā mēs gandrīz katru vasaru pavadījām Amerikā kādā nometnē; mēs uzlabojām latviešu valodu, mēs iepazināmies ar citu valstu latviešiem, tad arī mēs sākām dejot, piedalījāmies korī. Andrejs Jansons mūs mācīja, mēs piedalījāmies Klīvlandes Dziesmu svētkos, piedalījāmies Toronto Dziesmu svētkos. Tie piedzīvojumi tajās nometnēs un dziesmu svētkos bija tas, kas mani pie latviešiem piesaistīja. Toreiz gan mēs neviens par brīvu Latviju nesapņojām, mums tikai patika būt kopā ar latviešiem. Mans tēvs mums to visu finansēja, ja viņš to nebūtu varējis, mēs laikam gan šeit nebūtu. Tagad man Latvijā patīk ļoti. Protams, ja tu 38 gadus esi nodzīvojis tropiskā klimatā, tad tā ir, ka kādreiz tā tumsa ir līdz kaklam, un tas mitrums nav patīkams, lietus bieži kaitina, bet vasaras te ir kaut kas vienreizējs. Es nezinu, vai klimata dēļ vien es būtu ar mieru dzīvot kaut kur citur. Mēs taču kādu laiku bijām Floridā, kur ir jūra, siltums un viss, bet tur es neiedzīvojos, tur man nepatika. Bet arī Florida ir mitrums. Venecuēlā Karakasa bija ļoti augstu virs jūras līmeņa, un karstums bija sauss.

Venecuēlā mūsu ģimenei tā bija iegājies, kas svētdienā pusdienās visai ģimenei bija jābūt pie galda. 24. decembrī visiem kopā bija jābūt baznīcā, un nākošā dienā visiem jābūt pie pusdienu galda. Tās tradīcijas mums no mazām dienām bija iekaltas.

Kad mēs te atbraucām, te jau bija abi vecāki, māsa Laura jau bija, tad atbrauca Martiņa, un momentā mēs jutāmies pavisam savādāk, jutāmies tā kā mājās. Mums arī palīdzēja tas, ka bez latviešu valodas mums abiem ar vīru bija angļu valoda. Tāpēc mēs te esam palikuši un nekur citur vairs nedomājām pārcelties. Mans vīrs pašlaik strādā mūsu nelielajā viesnīciņā pie Kokneses. Tā atrodas ļoti skaitā vietā Daugavas senlejā, un vasarās es bieži savu laiku pavadu tur. Tur ir 15 istabas, un tas saucas Orinoko hotelis. To nokristījām Venecuēlas lielākās upes vārdā, jo tā arī Venecuēlai ir tāda kā likteņupe. Viņš tur dzīvo trīs dienas nedēļā un tad atbrauc atkal uz vairākām dienām uz Rīgu. Mums ir trīs stāvu liela māja, bet tagad, kad bērni ir prom, mēs to esam izīrējuši un dzīvojam pie vecākiem otrā stāvā. Tas ir brīnišķīgi. Mums ir katram savs dzīvoklis, katram sava dzīve un virtuve, bet kad viens no mums kaut kur aizbrauc, tad zinām, ka māja nav palikusi tukša.“

Vēl brīdi parunājamies par politiku Venecuēlā, par globalizāciju un politiku Latvijā, kad es izdomāju Kristīnei paprasīt, vai viņa kādreiz cer kādu no saviem bērniem pārceļoties uz Latviju? Par to gan viņa nav droša, jo domā, ka globalizācijas iespaidā jaunā paaudze grib dzīvot tur, kur viņiem ir nodrošināta nākotne tā, lai viņi varētu brīvi dzīvot un uzturēt ģimenes. To gan viņa zina, ka visiem bērniem Latvijā patīk, jo diezgan bieži te ciemojas. Bet meitai vīrs ir superzvaigzne mūzikā, un diez vai viņš kādreiz būs ar mieru to darīt. Par Jāni arī nevar teikt, jo viņš tūlīt pēc universitātes beigšanas ir dabūjis labu darbu turpat Spānijā. Andrejs kādreiz varētu, jo viņš ir specializējies starptautisko likumu zinībās, un tas Latvijā kādreiz varētu būt ļoti vajadzīgs. Tad varbūt, ka viens no viņas dēliem būtu ar mieru te dzīvot.

Ar to mēs arī savu sarunu beidzam, un Kristīne atkal aizskrien savās darīšanās, kuru viņai netrūkst un netrūks nekad. Viņai Latvijā patīk, un viņa te labprāt turpinās sava tēva iesākto.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com