Baltā galdauta svētki Brisbanē

1991. g. 4. maijā Brisbanes latviešu sabiedrībā valdīja izbrīna, sajūsma un neaprakstāms prieks, jo Latvija bija gatava atjaunot savu brīvību. Nākamās dienas rīta avīzes pirmajā lapā lielos burtos varēja lasīt Latvijas vārdu. Tāds kaut kas nebija piecdesmit gados pieredzēts. Zem raksta liela izmēra fotogrāfijā redzējām latviešu vecmāmiņu ar mazmeitu Zemgales tautas tērpos; TV ekrānos plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi; dzelzs aizkars bija sarūsējis un sadrupis.

Pagājuši gadi un 2017. g. 4. maijā Brisbanes Latviešu namā uz galdiem tika klāti balti galdauti, jo nesen Latvijas kalendārā 4. maijs tika ierakstīts kā Balto galdautu svētku diena. Žēl gan, ka jaunai svētku dienai bija jāgaida 25 gadus līdz ierakstīšanai kalendārā. Daudzi, kuri būtu ar prieku klājuši baltos galdus, ir pārcēlušies uz aizsauli. Žēl, jo ideja ir vienkārši skaista! Brisbanes baltā galdautu svētku rīkotājas – Inga, Māra, Laima, Brigita un Zīle – galdus klāja minēdamas, cik galdus klāt? Uz Latvijas simtgades karoga sagaidīšanu sanāca gandrīz pilna zāle, bet pie balti klātiem galdiņiem sēdās tikai deviņpadsmit, ieskaitot piecus bērnus, vienu ratiņos guļošu.

Vienalga, cik brīvas vietas – sarīkojums sākās ar oficiālo daļu. Inga Česlis aicināja visus noskatīties trīs īsas filmiņas: Ojāra Kalniņa stāstījumu par Latviju; filmiņu par Likteņdārzu un tā nozīmi; kā arī bijušās brisbanietes Mariannas Auliciemas filmiņu par LaPa ierosināto, Latvijas simtgadei veltīto Stāstu segu. Kamēr pieaugušie zālē skatījās filmiņas, zāles priekštelpā sešas čaklas, mazas rokas gatavoja savus sniegumus Stāstu segai. Sekoja bagātīgs groziņu mielasts – pagāja stunda, divas; cilvēki savā starpā sarunājās un viens ar otru iepazinās – mājās nesteidzās.

Rīkotāji būs noteikti sev jautājuši, vai bija vērts pūlēties tik maz cilvēku dēļ, no kuriem vairāki neprot latviešu valodu. Jācer, ka bija vērts! Kaut arī sarunas ritēja angliski, tomēr tika runāts tikai par Latviju. Likteņdārza ideja tika atzīta, kā skaista iespēja savu latvisko izcelsmi apstiprināt, iestādot ģimenei bērzu vai ābeli, vai katram pa ābelei. Palika iespaids, ka apmeklētāju atmiņās paliks interesantas un informatīvas dažas stundas.

Nekad jau nevar zināt, kā kāda sīka atmiņa var kādreiz izplaukt kā interesants zieds. Piemērs būtu 1980os gados rīkotās Brisbanes Latviešu skoliņas nometnes Kūluma (Coolum) jūrmalā. Uz tām pieteica arī bērnus, kuri skoliņu neapmeklēja, valodu neprata un ieradās tikai, jo vecākiem tas bija izdevīgi. Neko daudz jau nedēļas laikā viņi neiemācījās. Bet bērniem laikam no nometnes kaut kas atmiņās uzglabājās. Pēc gadiem uzzinājām, ka divi no nometnes latviski nerunātājiem vēlāk esot Latvijā dzīvojuši un strādājuši. Viens vēl arvien tur dzīvo, apprecējis latviešu meiteni un audzina divus dēlus.

Pagājuši gadi kopš Kūluma nometnes laikiem. Brisbanes sabiedrība vairs nav tik rosīga, kā toreiz. Viss mainījies, bet visur viss mainās. Pārmaiņas jāpieņem, un laikam jāturpina atbalstīt Latviešu namu un tos, kuri uzņemas rīkot, kas vien jārīko, jo laikam tas tomēr ir vērts. Bet jājautā arī, ko tas prasa no rīkotājiem, kuri pūlas tāpat, vai zālē ienāk deviņpadsmit vai deviņdesmit? Šoreiz atdeve bija jūtama – Latviešu namā valdīja omulība, bērnu čivināšana un pieaugušo sarunas – tieši tas, ko Balto galdautu svētki prasa!

Zigrīda France
Laikrakstam „Latvietis“