Elfrīda Rimšāne (dzim. Čanka)

Elfrīda Nora Rimšane
9.6.1921. – 17.4.2017.

Atmiņas

Elfrīdas dzīve bija kā plūstoša upe. Sākot no maza strautiņa tā izvēršas varenā straumē un tad aizplūst jūrā. Tā tek caur klintīm, reizēm metot līkumus, tā var būt pilna ar dziļiem atvariem. Tā var būt rāma vai pilna satraucošu mirkļu.

Elfrīda bija ļoti tuva māsai Birutai, kaut raksturi abām bija dažādi. Elfrīda bija ļoti praktiska un vīrišķīga. Jau bērnībā viņa labāk kāpelēja kokos nekā spēlējās ar lellēm.

Arī vēlāk Vācijas bēgļu nometnē viņa vērtēja, ka nākotnē jāmācās kas praktisks un pabeidza tur auto mehāniķa kursu. Dzīvē gan Elfrīdai nekad nav piederējis kāds automobilis, un pat neatceros viņu jebkad redzējis pie stūres. Viņas dzīvi varētu iedalīt trijos virzienos.

Vispirms ģimene. Čankas ciltskoks ir varens, tāpat atvases. Bijām septiņi brālēni un māsīcas, tagad esmu palicis viens. Būt jaunākam ne vienmēr ir izdevīgi. Māsīcas mani sāka dresēt. Te arī iepazinos ar skautismu. Elfrīda un Biruta jau bija gaidas, un tādas viņas palika līdz mūža beigām. Kaut arī skautisms nav politiska kustība, tomēr nacionālā audzināšana veicināja patriotisma attīstību bērnos. Kā gaidu vadītāja un audzinātāja skolā, viņa sava mūža lielāko devumu veltīja jaunatnes audzināšanai.

Trimdas gados Vācijā mēs visi baudījām nacionālo tuvību. Būt par latvieti bija ne vien gods bet arī pienākums. Šo iedvesmu Elfrīda pārnesa sev līdzi uz Austrāliju un mācīja to savām gaidām. Viņas devums gaidu kustībai ir liels un paliekošs. Elfrīda salaulājās ar Arturu Rimšānu 1957. gadā. Ģimenē pašai bērnu nebija, bet tos aizstāja māsas dēls Ivars, kas viņai bija ļoti tuvs.

Elfrīda bija muzikāla, mīlēja klasisko mūziku un pati spēlēja vijoli. Melburnā viņa iepazinās ar grieķu tautības soprānu Stellu Axarlis. Abas bija līdzīga rakstura un ar līdzīgām interesēm, kas noderēja kopīgi ceļojot. Pirms vairākiem gadiem, Elfrīda apciemoja Latviju, tikās ar tur palikušiem radiem un paziņām. Šo braucienu viņa ļoti pārdzīvoja.

Vēlākos gados Elfrīda bieži uzstājās ar referātiem it sevišķi par vēsturi. Viņai pašai interesēja un viņa pētīja sava onkuļa gaitas strēlniekos kā Ziemassvētku kaujās.

Visbeidzot Elfrīda bija sportiste. Jaunībā viņa par savu ziemas sportu izvēlējās ātrslidošanu. Ja nemaldos, vienu gadu viņa pat izcīnīja Latvijas meistaru savā distancē. Atceros, ka viņa ar lepnumu rādīja savas sacīkšu slidas un stāstīja par cīņām uz ledus skrejceļiem.

Elfrīdas ceļojums par dzīves upi ir noslēdzies. Esam viņai pateicīgi par lielo devumu jaunatnei un latviešu tautai.

Saldu dusu svešajā zemē.

Ilmārs Lūsis