Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Andris Poga

LNSO galvenais diriģents vada Sidnejas Simfonisko orķestri

Laikraksts Latvietis Nr. 467, 2017. g. 19. jūlijā
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ilze Nāgela un Andris Poga Sidnejā. FOTO Ojārs Greste.

10., 12., 13. un 15. maijā Sidnejas Opernama koncertzālē bija koncerti, kuros Sidnejas Simfoniskais orķestris atskaņoja Riharda Vāgnera uvertīru operai Riencī, Sergeja Prokofjeva 1. vijoļkoncertu un Pētera Čaikovska Patētisko – 6. simfoniju.

Pie diriģenta pults bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga; soliste – Baiba Skride.

Piedāvāju lasītājiem interviju ar Andri Pogu.

Ilze Nāgela: Apsveicu atkal Austrālijā! Zinu, ka neesi te pirmo reizi, bet kā diriģents – vai pirmo reizi?

Andris Poga: Jā, kā diriģents viesojos Austrālijā pirmo reizi un Sidnejas Opernamā diriģēju pirmo reizi.

IN: Cik mēģinājumi bija pirms šiem četriem koncertiem?

AP: Mēģinājumi bija 2 dienas, un ģenerālmēģinājums koncerta dienā; tā ir diezgan ierasta prakse pasaulē. Grafiks, protams, ļoti intensīvs, un jāizplāno tā, lai laiks būtu maksimāli produktīvi izmantots.

IN: Vai ir jau agrāk bijusi sadarbība ar Sidnejas Simfonisko orķestri? Sidnejas koncertu publika?

AP: Ar Sidnejas orķestri tiekos pirmo reizi, un tagad varu droši teikt – tas pieder pie pasaules izcilajiem orķestriem. Ļoti profesionāls un arī atsaucīgs.

Publika bija ļoti atsaucīga. Man personīgi traucē, ja publika sāk aplaudēt pirms Pētera Čaikovska 6. simfonijas noslēguma daļas vēl vai nepatīkamāk, ja sāk čukstus apsaukt ar tos, kas aplaudē. Sidnejā to nepiedzīvoju.

IN: Repertuārs; kas to izvēlas? Vai Tu nosaki to, ko diriģēsi, vai Tevi aicina diriģēt jau konkrētu, iepriekš sastādītu programmu? Vāgners, Prokofjevs, Čaikovskis, – komponisti, kuru darbus dzirdēja Sidnejas publika. Vai tā bija Tava izvēle?

AP: Repertuārs parasti tiek izvēlēts diskusijā. Orķestra menedžments, protams, vienmēr cenšas plānot ļoti balansētu sezonu ar dažādu mūziku, savukārt, mākslinieki bieži vien vēlas no savas puses piedāvāt to, kas padodas vislabāk.

Arī šī programma tapa diskusijā; programmas pirmā daļa (Vāgnera Rienci uvertīra un Prokofjeva 1. vijoļkoncerts ar Baibas Skrides solo) bija orķestra mākslinieciskās vadības ideja, savukārt, Čaikovska Patētiskā – bija viens no maniem piedāvātajiem variantiem koncerta otrajai daļai.

IN: Vai esi bieži sadarbojies ar Baibu Skridi, kuras priekšnesumu jau vairākkārt esam baudījuši Austrālijā?

AP: Ar Baibu sadarbojamies diezgan regulāri jau vairāku gadu garumā. Šosezon šī ir jau trešā reize.

IN: Tev ir savs orķestris, ar kuru strādā pilnu laiku. Vai bieži tiec aicināts uz dažādām pasaules malām kā viesdiriģents, kā, piemēram, tagad uz Sidneju?

AP: Jā, esmu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents.

Mans viesdiriģenta grafiks ir aizpildīts vairākus gadus uz priekšu; valstis un pilsētas ir dažādas, un tas ir interesanti, jo man patīk ceļot, būt kustībā.

Nākamajā sezonā, piemēram, daudz viesošos Vācijā (Berlīnē, Štutgartē, Ķelnē, Drēzdenē), Austrijā (Vīnē, Insbrukā), Francijā, Itālijā, arī vairākās Skandināvijas valstu pilsētās (Zviedrijā, Norvēģijā), tāpat arī tādās akadēmiskajai mūzikai zināmā mērā eksotiskās valstīs kā Turcija un Ķīna.

IN: Uzsākot darbu ar orķestri, ar kuru iepriekš neesi strādājis: vai jūti, ko grib, ko var un spēj mūziķi? Kā izdodas viņus pārliecināt par to, ko tieši Tu vēlies ar šo skaņdarbu pavēstīt? Vai nekad nav bijušas valodas barjeras? Ja ir, tad kā izlīdzies tādos brīžos?

AP: Protams, pirmo reizi tiekoties ar nepazīstamu orķestri, pirmā pusstunda paiet, cenšoties saprast un sajust orķestra identitāti un muzicēšanas veidu, pēc tam – vai nu izveidojas, vai neizveidojas saikne. Valodas barjera parasti ir relatīva, jo orķestra mūziķiem pārāk nepatīk, ja diriģents daudz runā; viņi ir orķestrī, lai spēlētu, bet diriģents, lai viņus vadītu, pārliecinātu, rezultātu vairāk panākot ar žestiem, sejas mīmiku, un iedvesmotu. Ja kaut kas jāizstāsta, pārsvarā var izlīdzēties ar itāļu mūzikas terminiem, kuri ir universāli un saprotami katram mūzikas profesionālim. Valodas barjeru laikam krasāk esmu izjutis Āzijas valstīs – Ķīnā un Japānā.

IN: Esi diriģējis tagad daudzās pasaules malās; vai vari pateikt, cik tieši? Cik valodas pārvaldi?

AP: Valstis neesmu gan skaitījis, bet to ir tiešām daudz; no visiem pasaules kontinentiem neesmu diriģējis tikai Āfrikā un Dienvidamerikā. Ar valodu skaitu gan nav pārāk spoži – mana dzimtā valoda, protams, ir latviešu; diezgan brīvi runāju angliski un krieviski, kā arī nepieciešamības gadījumā varu saprasties vācu un franču valodās. Bet mēģinājumos tomēr visbiežāk lietoju angļu valodu.

IN: Viegli vai grūti apgūt jaunu valodu?

AP: Viennozīmīgi – man grūti. Domāju, ka vieglāk ir iemācīties bērnībā, kā arī ilgstoši uzturoties, dzīvojot svešvalodas vidē.

IN: Ja būs uzaicinājumi, vai vēlētos braukt atkal diriģēt orķestrus Austrālijā – Sidnejā, Melburnā, Adelaidē...?

AP: Jā, protams! Man Austrālija ļoti patīk. Esmu šeit jau trešo reizi. Visiem Latvijā, kas reiz sapņo šeit nokļūt, bet kam šķiet, ka tas joprojām ir gandrīz vai nepārvarami sarežģīti, saku, ka pasaule paliek arvien mazāka tādā nozīmē, ka ceļošanas iespējas mūsdienās ir arvien vienkāršākas un kļūst arī pieejamākas tīri finansiāli.

IN: Vai varu Tevi lūgt iepazīstināt ar sevi? Kāds ir bijis Tavs ceļš mūzikā?

AP: Man ceļš mūzikā sākās Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, kur mācījos trompetes spēli, pēc tam sekoja Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskola (tolaik saukta par mūzikas koledžu), pēc tam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – trompete un pēc tam diriģēšana. Esmu studējis arī ārzemēs (Vīnē), kā arī filozofiju Latvijas Universitātē.

IN: Kā nonāci pie diriģēšanas? Kad saprati, ka diriģēšana ir uz palikšanu?

AP: Diriģēšana mani interesēja jau no trīspadsmit, četrpadsmit gadu vecuma, jo Jurjāna Mūzikas skolā bija tolaik Latvijā vienīgais skolēnu simfoniskais orķestris, un spēlēšana tajā mani ārkārtīgi aizrāva un fascinēja, tāpat arī diriģents kā profesija, un tas, ka, kaut arī neko pats nespēlējot, vari mainīt orķestra skanējumu, komunicējot caur žestiem un enerģētiku.

To sapratu, protams, tikai krietni vēlāk, tomēr interese radās jau ļoti agrā vecumā. Pašlaik vairs nevaru iedomāties, ka varētu darīt kaut ko citu. Diriģēšana, tā tomēr nav tikai profesija, tas ir dzīvesveids.

IN: Liels paldies par interviju, paldies par tai ziedoto laiku; lai skan!

15.05.2017., Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com