Globālais, tomēr latvietis

Palielināt / Enlarge

Kristaps Grasis: „Eiropas Latviešu apvienība centīsies stiprināt un attīstīt latviešu saites visā pasaulē. Svarīgākais, ka esam vienoti, esam daļa no Latvijas un ka Latvija ir mūsos.“ FOTO Gundega Skagale.

Palielināt / Enlarge

Pēc ceļojošā Simtgades karoga pacelšanas uz kuģa Eiropas Latviešu kongresa dalībnieki dzied himnu. Kopkori diriģē Inguna Grietiņa, Latviešu biedrības Īrijā kora „eLVē“ vadītāja. FOTO Gundega Skagale.

Palielināt / Enlarge

Šis no Minsteres atvestais un uz prāmja „Isabelle“ klāja atritinātais karogs ticis darināts, gatavojoties Vispasaules pirmajam pasaules latviešu jauniešu kongresam, kuru 1968. gadā bija paredzēts sarīkot Rietumberlīnē. Taču kongresu aizliedza un to nācās aizstāt ar Vispasaules latviešu jauniešu semināru Hannoverā. FOTO Gundega Skagale.

Latvieši no 25 valstīm piedalījās pirmajā Eiropas Latviešu apvienības (ELA) kongresā, kas no 28. līdz 30. jūlijam norisinājās trijās vietās – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz Tallink prāmja Isabelle maršrutā Rīga – Stokholma un Zviedrijā.

ELA mērķi un darbi

Eiropas Latviešu apvienības (ELA) priekšsēdis ir Vācijā dzīvojošais Kristaps Grasis, viņam jautāju:

Ko, iepazīstinot ar Eiropas Latviešu apvienību, jūs stāstāt vispirms?

Eiropas Latviešu apvienība darbojas Eiropā jau kopš 1956. gada. Pašreiz mums ir 23 biedru organizācijas 19 Eiropas valstīs. Tātad, esam Eiropas latviešu diasporas interešu pārstāvība sadarbībā ar Latvijas valsts iestādēm. Mūsu uzdevums, no vienas puses, ir vienot Eiropas latviešus, uzklausīt viņu intereses, vajadzības, vēlmes, idejas nākotnei un, no otras puses, diskutēt ar Latviju, ko diaspora nozīmē un var dot Latvijai šodien un arī nākotnē. Diasporā ir milzīgs skaits jaunu cilvēku, bērnu, jauniešu. Pat tad, ja viņu vecāku dzīves izvērstos tā, ka ceļš nevestu atpakaļ, mums tomēr ir ļoti vērtīgi domāt, lai viņu atvasēm šis ceļš būtu atvērts nākotnē.

Kā atšķiras ELA darbs tagad no darbības sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados?

Tagad ir pilnīgi citāda situācija, jo trimdas jumta organizācijām galvenais mērķis bija cīnīties par Latvijas neatkarības domu, un viņi informēja mītņu zemju valdības un cilvēkus par to, kāda ir Latvijas situācija, problemātika, atgādinot par okupāciju. No otras puses, uzdevums bija uzturēt latviskumu trimdas cilvēkos trijās paaudzēs.

Šodien galvenā atšķirība ir tā, ka Latvija kā valsts ir reāla, diasporai pieejama. Taču diasporā cilvēkiem rodas līdzīgas problēmas, kādas bija trimdai: bērni zaudē latviešu valodu, turklāt asimilācijas procesi notiek daudz ātrāk nekā savulaik trimdas paaudzēs. Protams, cita motivācija bija tiem, kas bija devušies bēgļu gaitās, arī viņu atvasēm, un cita ir cilvēkiem, kuri modernā globālā laikmetā ir pārcēlušies uz Eiropu, uz citām pasaules malām, lai rastu darbu, iespēju mācīties utt.

Deviņdesmitajos gados trimdas darbība Eiropā kļuva arvien mazāka. Kad aizvēra Minsteres Latviešu ģimnāziju, trimdas organizācijas Eiropā sāka jautāt, ko vispār turpmāk vajadzētu darīt, varbūt atbalstīt projektus Latvijā. Bet citi iebilda, ka ne jau visi atgriezīsies. Nevarējām iedomāties, ka pēc kāda laika uz Eiropu velsies tāds vilnis, kurā no Latvijas ieradās tik daudz cilvēku. Sākumā domājām, ka tas ir uz kādu laiku, bet iebraucēju kļuva arvien vairāk. Ārpus Latvijas pasaulē dzīvo ap 400 000 latviešu, no kuriem Eiropā ir ap 240 000 – 250 000.

Kā radās doma rīkot ELA kongresa sesijas uz kuģa?

Doma par ELA kongresu bija ilgi lolota, kaut gan vairākkārt noraidīta, jo galvenais jautājums bija – kam mums vispār kas tāds vajadzīgs. Pērn, tiekoties Luksemburgā, izdomājām knifu, ka šis brauciens varētu būt kā simboliska atcere par 1985. gadu, kad trimda rīkoja vienu no politiskajām akcijām, un jaunieši brauca uz Baltijas jūras brīvības un miera kuģa.

Mums visbūtiskākais bija, ka, šādā veidā rīkojot kongresu, bija iespēja gan sasniegt cilvēkus Latvijā, gan aizbraukt uz Zviedriju, kur mīt ļoti daudz latviešu.

Kādu iztēlojaties Latvijas un diasporas sadarbību pēc gadiem 25?

Ja būsim veiksmīgi varējuši savu darbību pārvērst attīstības procesos gan diasporā, gan Latvijā, es cerētu, kā tā paaudze, kas tagad dzimst diasporā un 25 gados būs izaugusi, atradīs savu ceļu uz Latviju. Varbūt cilvēki būs devušies uz Latviju vai nu kā skolēni, vai kā studenti, vai kā profesionāļi, kas strādā Latvijas labā. Svarīgi, ka ikvienam būtu dota izvēle uzskatīt Latviju par iespēju zemi.

Jums pašam ģimenē ir trīs bērni.

Jā, deviņus, astoņus un četrus gadus veci, un tas attiektos arī uz viņiem.

Jāizraujas no viensētnieka domāšanas

„Eiropas Latviešu kongress ir kā atgādne Latvijai, ka tās izaugsmei kritiski nepieciešams apvienot vietējos centienus ar to spēku, kas ir mūsu cilvēkos ārpus Latvijas, neatkarīgi no tā, vai viņi šobrīd plāno vai neplāno atgriezties,“ uzskata ELA apvienības vicepriekšsēde Elīna Pinto. „Lai augtu kā tauta, mums jāizkāpj no viensētnieka apziņas. Ir pienācis laiks jaunam Latvijas vēstījumam un iedzīvināšanai skaidrā stratēģijā un reālos kopīgos darbos – par Latvijas tautas saliedētību ne tikai pāri reģionu, tautību vai pasu krāsu atšķirībām, bet arī pāri Latvijas robežām.“

Kongresa paneļdiskusijās Latviešu valoda un identitāte, Piederība – vietēja vai globāla un domnīcās Kultūra, Pilsoniskā un politiskā līdzdalība, Vide un daba, Mediji un komunikācija, Sabiedrības veselība, Tiesiskums un valstskritika, Iesaiste tautsaimniecībā, Eksports un investīcijas, Latvijas tēls un Simtgades ceļa karte piedalījās kā diasporas organizāciju un mediju pārstāvji, tā arī diasporas ministrs Atis Sjanīts, kultūras ministre Dace Melbārde, Sabiedrības integrācijas fonda, Latviešu valodas aģentūras, Latvijas Simtgades biroja un citu Latvijas institūciju darbinieki.

Spraigas diskusijas norisinājās par to, kas mūsdienu pasaulē veido cilvēka identitāti un kā attīstīt diasporā latvisko izglītību. Jurists Egils Levits uzsvēra, ka latviešiem valoda ir pats centrālais identitātes elements (bet pasaulē ir tautas, kam tā nebūt nav). Interesants ir jautājums par identitātes intensitāti. Ir iespējamas divas vienlīdz intensīvas identitātes, taču tie ir reti gadījumi. Ja cilvēks spēcīgi apzinās savu identitāti, viņš spēj būt laimīgāks, spēj labāk sadarboties ar citiem, uzsvēra filozofs Ilmārs Šlāpins.

„Vairākas identitātes – tas ir iespējams; Luksemburgā es redzu cilvēkus, kam ir trīs identitātes,“ sacīja Luksemburgas latviešu kora Meluzīna diriģente Jūlija Norvele. Viņa dalījās savā integrācijas pieredzē. Jūlija piedzimusi Daugavpilī krieviskā ģimenē un 12 gadu vecumā sākusi dziedāt Terēzijas Brokas vadītajā korī. „Sastopoties ar izcilām personībām, veidojās mana otrā identitāte,“ teica Jūlija. Viņa naturalizējusies pirms 18 gadiem, jo, studējot Mūzikas akadēmijā, bijusi iespēja braukt koncertceļojumos uz ārzemēm, un ārzemju vīza nepilsonei akadēmijai izmaksājusi dārgi, tāpēc, mācībspēku mudināta, ieguvusi Latvijas pilsonību. Bet apziņa, ko īsti nozīmē piederēt Latvijai, Jūlijai nākusi vēlāk.

Ar izglītību pret asimilāciju

Migrācijas procesu pētniece Inta Mieriņa secinājusi, ka diasporā vairāk asimilējas tie cilvēki, kuri Latvijā nav jutušies labi, bet ārzemēs ir apmierinātāki ar dzīvi. Vismazāk sevi identificē ar Latviju tie, kuri aizbraukuši no valsts krīzes laikā 2009. – 2011. gadā, un tieši viņi izrāda vislielāko skepsi pret Latvijā notiekošo. Eiropā ir 76 latviešu sestdienas skolas, kuras apmeklē apmēram divi tūkstoši bērnu un jauniešu, bet tie ir tikai 5% no visiem tur esošajiem skolas vecuma latviešiem. „Ir iespējas aptvert vairāk, taču jāapdomā izglītības veidi un jāraugās, kā atraktīvāk to darīt,“ teica Kristaps Grasis. Turklāt pats galvenais darbs jāveic vecākiem, runājot ar bērniem latviski katru dienu. Kristaps minēja piemēru, ka ģimeņu vasaras nometnē kāda māmiņa stāstījusi, ka vecākais bērns latviski runā, taču divi jaunākie nevēlas. Tiekoties atkal pēc gada, sieviete teikusi, ka tomēr ar visiem bērniem runā tikai latviski, kaut arī atvases božas. Tā darīt viņa nolēmusi, domājot par vecumdienām, jo, kaut gan tagad spēj sarunāties piecās valodās, pieļauj iespēju, ka vecumdienās runās tikai latviski, un tad justos nelaimīga, ja pašas bērni nesaprastu.

2013. gadā Latvijas valsts pirmo reizi deva ievērojamu finansējumu diasporas izglītībai, un ir iecerēts no 2019. gada to vēl palielināt, informēja Latviešu valodas aģentūras izglītības daļas vadītāja Dace Dalbiņa.

Latvietis prot sadarboties

Domnīcās diskutētāji centās noformulēt gan ieteikumus diasporas un Latvijas valsts sadarbības veicināšanai, gan vairākas praktiskas iniciatīvas. Diaspora cilvēku skaita ziņā ir kā piektais Latvijas novads, tāpēc tai vajadzētu būt vairāk pārstāvētai Latvijas informatīvajā telpā, uzskatīja darba grupas Mediji un komunikācija dalībnieki. Domnīcā par sabiedrības veselību sprieda, ka jārod inovatīva pieeja dzimstības veicināšanai un ka derētu pievērst tautu veselīgākam dzīvesveidam, piemēram, jārīko akcijas pret smēķēšanu. Ļoti svarīgi ir mazināt potenciālajos remigrantos neizpratni un nedrošību par veselības pakalpojumu nodrošināšanu Latvijā. Darba grupa, kurā sprieda par ekonomiku, bija secinājusi, ka citu acīs nepieciešams sevi pozicionēt, izceļot veiksmes stāstus Latvija var! un atzīstot diasporu par nozīmīgu spēlētāju Latvijas tautsaimniecībā. Viņiem pievienojās Latvijas tēla domnīcas pārstāve Brigita Stroda, uzsverot – noteikti atspēkosim tos, kuri latviešiem pārmet, ka nespējam sadarboties, kooperēties. Mēs esam kora dziedātāju tauta un spējam gan sadziedāties, gan sadarboties un saprotam, ka kopdarbā veiktais ir lielāks par katra cilvēka ieguldījumu.

Dace Kokareviča
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums laikrakstā „Latvijas Avīze“

Publikāciju projektā „Globālais, tomēr latvietis“ finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.