Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (1)

Labas dienas, labi ļaudis!

Laikraksts Latvietis Nr. 472, 2017. g. 15. aug.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Uldis Siliņš Mazsalacas 3x3 nometnē 2017. gada jūlijā. FOTO Andris Tomašūns.

Savam mūža vakaram tuvojoties, es bieži domāju, kas es īsti savā dzīvē esmu bijis – aktieris, rakstnieks, humorists, dramaturgs, kultūrvēsturnieks, žurnālists, publicists? Kas?

Es esmu nācis pie atziņas, ka mani vislabāk apraksta angļu termins story teller – stāstītājs vai stāstnieks. Tā manus literāros darbus ir komentējuši redaktori un lasītāji. Es esmu arī izglītojies aktieru mākslā ar vairāk nekā 40 gadu skatuves pieredzi, 12 lugu un humoristisku uzvedumu, 2 TV lugu autors. Esmu uz pasūtījumu rakstījis humoristiskus uzvedumus 3 PBLA Dziesmu svētkiem, lugas un humoristiskus uzvedumus Amerikas Rietumkrasta dziesmu svētkiem Portlandē, DV dienām Anglijā un divām Austrālijas Latviešu Kultūras dienām. Mana luga Ir akmeņi raud ir obligātā lasāmviela Baltu filologiem Latvijas Universitātē un kultūrvēsture Dziesmai vieni gala nava ir uzņemta ASV Kongresa bibliotēkā, kurā latviešu grāmatu ir ļoti, ļoti maz. Bez tās man ir vēl 7 grāmatas latviešu un 1 angļu valodā.

Par nopelniem Latvijas valsts labā es esmu saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni virsnieka pakāpē. Tā rakstīts citācijā.

Šis un tas no manas dzīves ir pa lielākai daļai jau kaut kur publicēts, un notikumi nesekos hronoloģiskā kārtībā.

Foto attēls ir no A. Tomašuna albuma. Vieta – Mazsalacas 3x3 nometne 2017. gada jūlijā.

Varbūt uz redzēšanos?

Laime – dzinējrats un irklis,
Laime – moments dzīvei vilts,
Laime – versti garš ik mirklis,
Laime – tēvuzemes smilts.
Laime – selgā kuģa bura,
Laime – acumirklīgs māns,
Laime – meitene uz stūra,
Laime – ceptas vistas sāns.
Laime – aizdzijusi brūce,
Laime – dzīves mirklis rets,
Pasmaidīt un atcerēties
Tad, kad būsi sirms un vecs.
(Ieraksts albumā)

* * *

Ir pirmdiena, 6. septembra, pēcpusdiena, 1993. gads. Rīgā pie Dailes teātra gaida autobusiņš, lai vestu Garīgā teātra ļaudis uz Aglonu sagaidīt Romas pāvestu. Mana vienīgā saite ar šo sabiedrību ir Jānis Skanis. Man nav nekādu pienākumu. Ja būs jāpalīdz ar suflēšanu vai kādu tehnisko darbiņu, palīdzēšu un, cik vien iespējams, mēģināšu nemaisīties pa kājām. Šī būs Garīgā teātra pirmā uzstāšanās. Patiesībā, tas nemaz nav teātris vārda pilnā nozīmē, tikai direktrises Terēzijas Ērkšķes iecere. Tekstu rakstījusi Anna Rancāne, mūziku dos Juris Kulakovs, kurš mums jāpaņem pa ceļam Līvānos. Gabals saucas Latviešu tautas vēsturiskajā rožu kronī – atskats uz 800 gadu ilgo kristietības laiku Latvijā. Režiju ir uzņēmies Jānis Kaijaks.

Pirmais mēģinājums būs šovakar Aglonā, kur mūs gaidīs abas daugavpilietes – Inese Laizāne un Agita Gruntmane. Bet vispirms jāpaņem Jānis Streičs, kas tikai pirms stundas ielidojis no Gotlandes. Tas nav viegls uzdevums: mēs gaidām Jāni pie viņa dzīvokļa, bet Jānis mūs gaida Kr. Valdemāra ielā. Beidzot satiekamies un braucam. Līst, – paldies Dievam, ne ilgu laiku. Plkst. 20.00 mēs esam Aglonā.

Varbūt, daži vārdi par Aglonas vēsturi būs vietā. Nav Latvijā tāda novada, kur būtu sakoncentrēti vienuviet tik daudz pilskalnu kā Aglonā. Ap centrālo Madelāna pilskalnu 15 km rādiusā virknējas veseli septiņpadsmit. Ap 1700. gadu dominikāņi baznīcas un klostera celšanai bija izvēlējušies kādu kalniņu egļu mežā starp Cirīša un Egles ezeriem. No šī egļu meža Aglona dabūjusi savu vārdu (aglojs, aglaine).

Kādēļ tieši šajā vientuļajā vietā? Ir divas versijas: iespējams, ka tur varētu būt bijusi kāda sena letgaļu upuru vieta. Tādās vietās ar gudru ziņu misionāri ir cēluši savas baznīcas. Domā, ka Aglonā būtu nogalināts un apbedīts Lietuvas karalis Mindaugs un viņa divi dēli. Tādu varbūtību pielaiž arī Lietuvas vēsturnieki. 1618. gadā kāda sagrauta torņa drupās atrasta stipri bojāta marmora plāksne ar uzrakstu latiņu valodā, ka šajā vietā atdusas Mindauga mirstīgās atliekas. Šo versiju apstiprina arī veci agloniešu nostāsti, ka pie Aglonas kapiem senāk bijušas kāda veca torņa atliekas, ko saukuši par karaļa torni, acīmredzot, daļa no kādas baznīcas. Tādā gadījumā jau pirms dominikāņu atnākšanas tur varēja būt bijusi kāda baznīciņa.

1768. gadā koka baznīca nodeg, un tās vietā uzceļ jaunu, šoreiz no mūra un tuvāk Egles ezeram.

* * *

Es neesmu bijis Aglonā 12 mēnešus. Pa šo laiku ir notikušas pavisam neticamas lietas, kaut arī darbi paveikti tikai 90% apmērā. Vecā mūra sēta apkārt baznīcai ir nojaukta, un sakrālais laukums paplašināts līdz kapsētai un lielceļam. Nocirsti koki bazilikas priekšā, tāpat nojauktas dzīvojamās mājas, Preiļu-Krāslavas šoseja pārcelta vairāk uz dienvidiem. Katoļu baznīca Aglonā ir atguvusi seno dominikāņu klosteri, kurā tagad mīt mūķenes un atrodas saimniecības ēkas. Pie baznīcas prezbitērijas daļas izveidota piebūve, lai svētceļniekiem būtu vieglāka pieeja pie Dievmātes altāra baznīcas pagraba telpās, kur senāk bija apbedītas izcilākas personas un dominikāņu tēvi, tagad ierīkota plašāka telpa dievkalpojumiem. Prezbitērijas daļā nišā novietotas pārbedītā kardināla Vaivoda mirstīgās atliekas.

Nāk prātā mana pēdējā vizīte Aglonā, kad es kā piektais ritenis, pateicoties Jānim Žugovam, biju pieklīdis arhibīskapa, metropolīta Jāņa Pujāta svītai. Iegājis bazilikas pagrabā kopā ar garīdzniekiem, es tikai pēc laiciņa attapos, ka man visapkārt ir gan izrakti, gan pusrakti mirušie, ko sausā grants bija pavisam labi saglabājusi. (Kapus aplaupījušas komunistu bandas 1919. gadā.) Pēkšņi es konstatēju, ka stāvu vienam mirušam uz galvas. Vāka vietā bija tikai pāris dēlīši. Kaktā bija sakrauti galvas kausi un kauli. Interesanti bija klausīties, kā notikušas pārbedīšanas līdzīgos gadījumos, bet nedomāju, ka šīs sarunas bija domātas publikācijai.

Baznīcas priekšā pie ieejas izveidots paaugstinājums, uz kura notiks 9. septembra dievkalpojums. Kokā griezto altāri sedz ozolkoka baldahīns uz 4 kolonām, kas man liekas futūrisks un gaisīgs, it kā tas varētu kuru katru mirkli aizlidot, atstājot altāri elementu varā.

Jā, Aglona tagad ir vērienīga daļa no pasaules kristietības svētumiem. „Tā ir mūsu Čenstohova, mūsu Fatima, Lurda,“ raksta Latgales Laiks.

Ir jau krēsla, bet darbi vēl rit pilnā sparā. Tiek līdzināta zeme, stādītas puķes, berzts un tīrīts. Brīvprātīgie strādā blakus džinās tērptām klostera māsām.

Mūs pabaro kopvirtuvē – mazā telpā ar centrā kopā sastumtiem galdiem. Ēdiens vienkāršs – šķīvis no tā un šķīvis no tā, krūze tējas un, paldies Dievam, paldies devējam. Nākamie ēdāji! Mēs apskatām izrādes vietu – āra altāra telpu. Laiks ir vējains, slapjš, auksts un nemīlīgs.

Jānis Kaijaks stāsta, ka izdevies atrast uzvedumam lielisku vecmāmiņu, vārdā Veroniku, kas te esot dzīvs baznīcas suvenīrs. Neskatoties uz saviem pāri par 80 gadiem, viņa ejot kā pulkstenis un rekorda laikā bez grūtībām varot tikt augšā un lejā pa altāra kāpnēm. Skatoties uz pamatīgo kāpienu, jāatzīst, ka Veronika nav no parastajām vecmāmiņām ar dūrējiem krustos un lauzējiem citās vietās. Ar vecmāmiņu un mazmeitiņu Sigitu, kas arī ir viena no vietējām aktrisēm, mēs tiksimies rīt.

* * *

Braucam pie Janīnas Streiķes – zemnieces un reizē Aglonas Kultūras nama direktores. Mēs esam liels bars, bet man šķiet, ja arī būtu divreiz lielāks, viņa mūs izguldinātu acis nepamirkšķinājusi. Pirmais lasīšanas mēģinājums liecina, ka ar Rožu kroni būs problēmas. Gabals ir daudz par garu. Interesanti arī vērot, kā ansamblī izvirzās dominējošās personas. (Viens no tādiem ir Streiča Jānis, un, vai nu mīļā miera labad vai citu iemeslu dēļ, Kaijaks vienmēr piekāpjas.)

Mēs tiekam sadalīti pa istabām. Terēzijai – gulta priekšnamā, Ventai Vecumniecei – gulta ēdamistabā, mēs ar Streiču katrs savā gultā bēniņu istabā, Inese un Agita – blakus istabā, visi pārējie kā siļķes uz viesistabas grīdas. Jānis ir labs, konstants krācējs, gan ne manā klasē. Viņam pietrūkst eksplozīvās kvalitātes, kas spēj nocelt namam jumtu un reizē pamodināt pašu krācēju, kāda piemīt man. Jānis var zāģēt cauru nakti, bet pie tā pierod kā pie rudens lietus čabēšanas. Kā pierādīsies, vairumam šāda tolerance pret krācējiem nepiemīt.

Es ilgi nevaru iemigt. Skuķi blakus istabā ķiķinās... Jānis uzmodies saka, ka viņam salstot. Es viņam ziedoju vienu no savām segām un – piķis ārā! – tagad salst man! Paldies Dievam, Jānis ceļas reizē ar trešajiem gaiļiem un šorīt iet sēņot. Es mantoju arī viņa segas. Ap deviņiem mani uzbungā Jānis Skanis: „Celies! Visi jau gatavi sēsties pie galda.“

* * *

Otrdiena, 7. septembris. Brokastis. Pārrunas. Kurš krācis, kurš nav varējis gulēt, kuram salis? Varētu sākt mēģinājumu, bet Streiča nav. Pazudušais dēls atgriežas ar pusgrozu pilnu sēnēm.

Mēģinājums notiek ēdamistabā. Ārā pa reizēm līņā. Braucam uz Aglonu, kur iepazīstamies ar rūgto dzīves īstenību: Garīgā teātra vēlmes un lūgumus rīkotāji nav ņēmuši vērā. Uzvedums vispār nav minēts programmā. Nekādas papildus gaismas nebūs, mikrofoni būs tad, kad tie būs. Pa radio tiek raidīta novecojusi un nepareiza informācija, ka ansamblī piedalīsies J. Paukštello un A. Līvmane. Tas pats lasāms presē un ciematā izliktajos paziņojumos. Fiasko!

Aizejam apskatīt Aglonas ciematu. Jaunbūvēta pasta un starptautisko telefonu sakaru ēka. Pilsētas valdes namā būs Preses centrs un kafejnīca, kas darbosies 24 stundas diennaktī. Ārpusē tirgotāji sāk iekārtot savas būdas. Ceļ arī mazu viesnīcu, gan bez kādām cerībām, ka tā divu dienu laikā būs gatava. Ezermalā uzceltas teltis, kurās dzīvo svētceļnieki un viņu palīgi.

Ierodas Daugavpils bataljona zemessargu konvojs jaunās, vieglajās mašīnās un transportieros. Iespaids ļoti labs.

* * *

Mēģinājums koriem notiek skolā. Piedalās Daugavpils sieviešu koris Rūta, Terēzes Brokas vadībā, un Aglonas draudzes un bazilikas koris, ko diriģē jaunā Aglonas baznīcas ērģelniece, jēkabpiliete Ieva Lazdāne. Viņa diriģē arī Aglonas bērnu kori, kas sastāv no 11 galviņām, bet tas uzstāsies tikai rītdienas izrādē.

Pirmo reiz skatām vaigā Aglonas dzīvo suvenīru – Veroniku, mazu, spridzīgu večiņu. Viņa ne vien runās, bet arī dziedās. Veronikai pie rokas skatuves mazmeita (dzīvē abām nekādas radniecības nav) – septiņgadīgā Sigita ar mazliet izbijušamies acīm, bet ar skaidru runājamo un brīnum dzidru dziedamo balsi. Uzvedumā no viņas solo dziedājuma dziesmu pārņem koris, kas ir tik aizkustinoši, ka metas kunkulis kaklā. Abos koros ir brīnišķīgas sieviešu balsis, kas dzied eņģeļu mēlēm. (Mani sevišķi fascinē viens sievišķis, varbūt gados divdesmitos, diezgan mollīgu augumu. Viņa dzied abos koros. Kad viens koris mēģinājumā nodziedājis, viņa cēli soļo uz otru kori pretējā pusē. Viņas gaita liecina, ka viņa apzinās savu svarīgumu (es te nerunāju par dzīvsvaru) un vērtību.

Es mēģinu starpbrīdī Sigitu intervēt, bet viņa atsakās. Es viņu nevaru nopirkt pat ar banānu. Viņa man ļoti pieklājīgi liek saprast, ka es to varu ēst pats. Vismaz viens cilvēks Aglonā ir nepiekukuļojams. (Man ar tiem banāniem neveicās. Biju nopircis banānus, ko varēja dabūt turpat uz vietas, un domāju pacienāt Terēzi Broku. Es biju iedomājies, ka banāni Latvijā ir kas eksotisks. Kā es varēju zināt, ka viņai banāni negaršo?)

* * *

Uzvedums ilgst vairāk nekā divas stundas. Skaidrs, ka būs nepieciešams ķirurga skalpelis. Tā arī notiek. Ar Annas Rancānes uzticības personas Martas svētību Rožu kronis tiek sasvītrots lupatlēveros.

Vakarā ejam uz mums speciāli kurināto publisko pirti. Gara mešana. Bērzu pirtsslotas. Brīnišķīgi! Debesis zemes virsū! Manā gadījumā: caur zvaigznēm pie ciešanām! Iesnas! Mājās Janīna iekurinājusi apakšstāvā krāsni. Abi skuķi pārvācas uz leju. Jānis Streičs arī. Neko labu neparedzēdams, es palieku bēniņos.

Uldis Siliņš

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com