Šis un tas no manas dzīves (2)

Palielināt / Enlarge

Uldis Siliņš Latvijā. FOTO Andris Tomašūns.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Uldis Siliņš, Jānis Streičs. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL472.

Trešdien, 8. septembrī. Manas nojautas ir bijušas pareizas. Ap sešiem no rīta pie manis ierodas Jānis. Augstais Dievs! Cilvēki nav ļāvuši viņam gulēt! Deguši uguni! Modinājuši augšā! Teikuši, ka viņš krācot. Jānis aiziet atkal sēņot. Vēlāk, pie brokastu galda, kad krākšanas lietas tiek sīkāk pārrunātas, Streičs nāk klajā ar klasisko teicienu: Velna luturi Krākt neļauj katoļam! (Ar šo pašu virsrakstu es publicēju rakstu Jaunajā Gaitā.) Plkst. 10.00 mēs vērojam TV pāvesta ierašanos Rīgā. Terēzija ir salikusi rokas kā lūgšanā, un pār vaigiem viņai rit asaras. Svinīgo saņemšanu daļēji izjauc lietus. Nepatīk G. Ulmaņa uzruna, kas, šķiet, par garu. Kad Ulmanis piemin dievus, ko latvieši tur dziļi ieslēgtus sirdī, sāk gāzt kā ar spaiņiem, it kā atgādinot, ka es esmu Tavs Kungs, Tavs Dievs, Tev nebūs citus dievus turēt priekš manis!

Pāvests savu uzrunu teic latviešu valodā. Līst arī Aglonā.

* * *

Plkst. 13.00 iebraucam Aglonā, kur patlaban notiek kora mēģinājums kopā ar orķestri. Diriģents rājas, ka koris par daudz blenž notīs un neskatās uz viņu. Tādas runas dzirdot, es jūtos kā mājās. Dziedātāju ir ap 200. Kopš vakardienas ir šis tas mainījies. Uzaugušas jaunas puķes, ar velēnām apklāti jauni laukumi. Orķestrim cauri skan elektriskais zāģis, tad mēģinājumu gandrīz pārtrauc četri helikopteri, kas konvojā ielido Aglonā. Visur zemessargi. Tiek slaucīts, tīrīts un berzts. Ārpus vārtiem pie kapsētas, ceļmalā pārdošanas vietas ir ieņēmuši Rēzeknes komercskolas audzēkņi, kam lieliski veicas ar lietusmēteļu pārdošanu. Skatoties uz sakrālo laukumu, kas tikai daļēji apaudzis ar zāli, nav grūti uzminēt, ka, lietainajam laikam turpinoties, tas pārvērtīsies dubļu jūrā.

Teātrnieki nolemj spēlēt uz kora podestiem, kaut arī tie atrodas bazilikas sānos. Tur vismaz ir minimāla gaisma, ko papildinās aktieru rokā turētās svecītes.

* * *

Ir noticis brīnums – lietus pārstājis! Skatam paveras brīnišķīgs saules riets. Pamalē virs Cirīša ezera ir redzama zila debess un sarkana, sarkana saule, kas sarkanu iekrāso arī aizejošo, tumši zilo lietus mākoni. Tas vairs neizskatās draudīgs. Saule spēlējas ar baltajiem bazilikas torņiem, iekrāsojot tos iesārtus. Kā glezna izskatās arī pa labi guļošais Egles ezers. Daba ir perfektā harmonijā ar cilvēka roku darbu. Liekas, ka Lielā skatuves meistara roka guļ uz reostata, lēni, lēni liekot satumst ainavai uz abiem ezeriem līdz absolūtai tumsai.

Izmantojot pēdējo gaismu, sievas berž nost krāsu plankumus no bazilikas kolonām.

Plkst. 19 mūs ieved caur apakšstāva ieeju, garām kontroles posteņiem lielajā baznīcas telpā uz privātu svētbrīdi. Aglonā ir sācies vīzu režīms. Dievmāte ir appušķota, izlikta uz atsevišķa statīva altāra telpā.

Terēzija sāk skaitīt Litāniju...

Mikrofoni ir beidzot pieslēgti, bet tos izmēģināt vairs nav laika. Pēc vakariņām sāk lasīties cilvēki uz izrādi, kas sāksies plkst. 20.00. Ir jau pieteikts, ka, ja būs lietus, mikrofonus noslēgs un tos apklās. Bet mēs zinām, ka lietus nebūs. Ierodas arī Anna Rancāne un Inga Leitāne. Izrādi noskatās vairāki simti, un tā izdodas pārsteidzoši efektīva. Aktieri savus tekstus lasa ļoti labi. Jānis Streičs, kas visus mēģinājumus ir tikai pie sevis kaut ko murminājis, pēkšņi liek vaļā no visiem reģistriem. Varbūt, tā ir viņa balss, kas nes sev līdzi zvirgzdainu pieskaņu, bet Streičs man liekas visiespaidīgākais. Vecmāmiņa ir tā sakoncentrējusies, ka ber savu tekstu kā pupas un runā Sigitai virsū. Sigita iesāk dziesmu nepareizā toņkārtā, bet tie ir tikai sīkumi.

Izrāde beidzas melnā naktī. Sakrālā laukuma sētas daudzie vārti, kas simbolizē Golgātas ceļa atsevišķus etapus, ir izgaismoti un izskatās kā pasakā. Mūs aizved ar mašīnu mājās pazīstami zemessargi. Auksts. Viens otrs zemessargs, vadot garo nakti, šķiet, ir ieķēris kādu kraukšķīti. Mājās izkurināta pirts? Kurš ies pērties? Nē, paldies! Ja man jāstaigā apkārt netīram vai ar tekošu degunu, tad es labāk staigāju netīrs.

Šonakt man atkal ir istabas biedrs – Jānis Streičs ir atgriezies no siltajām zemēm.

* * *

Ceturtdienas, 9. septembris, rīts sākas agri. Mans bēniņu istabas biedrs Jānis Streičs šorīt nav aizgājis sēņot. Pavilcis zem goda svārkiem vairākus biezus kreklus, viņš rīta gaismā izskatās divkārši cienīgs. Un ne bez iemesla. Jānis Oratio Universalis daļā lasīs lekciju latgaļu valodā. (Jā, valodā, ne dialektā!) Tas nozīmē vēl kādu svarīgu lietu: proti, kamēr mēs, grēcinieki, mīcīsimies pa dubļiem, Jānis stāvēs sausām kājām pie altāra tikai 20 soļus no pāvesta.

Iesmeļu no akas ūdeni un turpat apmazgājos. Ir sasodīti auksts. Arī pārējie ir uzslējušies kājās. Sēžamies pie brokastu galda. Es stāstu visiem, kas vien grib klausīties, ka nāku no sub-tropiem un pie tāda arktiska klimata neesmu pieradis. Jūs droši vien gribēsit zināt, kas tie visi tādi ir? Tie ir Garīgā teātra ļaudis – direktrise Terēzija Ērkšķe, scenoloģe Vita Kokoška, aktieri Jānis Kaijaks, Jānis Skanis (abi no Nac. teātra), Bērtulis Pizičs (no Dailes), jau minētais Jānis Streičs, aktrises Inese Laizāne, Agita Gruntmane (abas no Daugavpils teātra), Venta Vecumniece (no Dailes) un Dagnija Karlsberga. (Kādu posteni ieņem Dagnija, es nezinu, bet viņa labi izskatās, un man ir vienalga.)

Šiem ļaudīm esam pievienojušies arī mēs ar Oļģertu Balodi no Ņujorkas. Pa radio reklamē, ka Rīgas aktieri šodien rādīs Latvijas vēsturi. Tas mums ir kaut kas jauns. Pirmizrāde notika vakardien, bet par to vēlāk. Mūsu ieejas kartes vēsta, ka mums savās vietās jābūt plkst.8.30, un ka Jānis Pāvils II plkst.10.30 vadīs Euharistijas svinības – Svēto Misi.

Trīs kilometrus līdz Aglonai ejam kājām, garām diviem policijas un zemessargu posteņiem. Tālāk par otro posteni mašīnas netiek. Ceļmalā ir uzceltas mazas dēļu būdiņas, ko īsi pirms Aglonas dodas apciemot visi vīriešu kārtas pārstāvji, jo nākamās 5 stundās no sakrālā laukuma izkļūs ārā tikai mirušie un paģībušie. Pa ceļam jāiet garām helikoptera nolaišanās laukumam, ko patlaban skriešus aplenc automātiem bruņoti zemessargi. Cilvēkam, kas sludina mieru, būs jāskatās automātu stobros.

Sakrālajā laukumā cilvēki ir sākuši pulcēties jau no sešiem rītā. Pie vārtiem ar detektoriem apmeklētājus pārmeklē Drošības dienesta vīri. Šis aparāts tūlīt reaģē uz latiem manā naudas makā. Pārmeklētājs mani bez ceremonijām piestumj savam biedram: „Pārmeklē viņu! Viņam ir liels murskulis krūšu kabatā.“ Pēc maza brīža es dodos nearestēts tālāk. Mēs spriežam, ka nebūtu slikti noskatīties ceremoniju, sēdot uz soliņa kapsētas kalnā, kā to jau daudzi dara, bet mums tur neguļ neviens piederīgais, tāpēc labāk neriskēt.

13. sektorā redzami Baltkrievijas karogi, transparenti un baltkrievietes tautastērpos, bet 2. sektorā kāds jaunietis vicina lielu Polijas karogu, atgādinot, ka Svētais tēvs ir polis. Pie altāra un galvenajiem vārtiem plīvo ir Latvijas, ir Vatikāna karogi. Laukuma kapacitāte ir 250 000, bet tālākie perifērijas sektori ir un paliek pustukši.

Plkst. 8.30 sāk dimdēt smagais Juskēvičs un citi zvani, vēstīdami Dievmātes procesijas sākumu. No bazilikas, garīdznieku pavadīti, Latgales jaunieši – zēni baltos un meitenes tautas tērpos, iznes Brīnumdarītājas Dievmātes bildi sakrālajā laukumā.

Aglyna, Aglyna, Latgales ilgas,
Breinumu jaunava svātcelnīkim,
Mārzemes azarus turi tu klēpī.
Pakolnus, teirumus sargoj un svētej.

Skaļruņi atnes pie mums apvienoto koru dziedāto Aglonas himnu. Bilde gleznota 17. gs. uz ozolkoka dēļa. Tajā attēlota Dievmāte ar Jēzus bērnu uz ceļiem. Glezna izskatās skaista jebkurā gaismā, bet tagad, saules apspīdēta, tā izskatās sevišķi krāšņa. Šodien to pāvests kronēs ar zelta rožu kroni. Pa procesijas laiku Drošības dienestam ir pavisam citas lietas prātā. Ar detektoriem tiek pārmeklētas āra altāra puķu kastes un ozolu vijas. Puķu kastes aiznes, izņemot vienu. Tas man liekas pavisam neizprotami. Ja tur būtu sprāgstvielas, tad tas būtu pilnīgi pietiekami, lai noslaucītu no zemes virsas ir Jāni Pāvilu II, ir visu augstāko Latvijas katoļu garīdzniecību un viesus.

Jājautā, cik profesionāls ir mūsu Drošības dienests? Mūsu Jānis Kaijaks, kas staigā apkārt impozantā mētelī, šalli ap kaklu, tiek noturēts par slepeno. (Viņš tajā brīdī nav bijis aizgaldā, bet pastaigājies pa celiņu.) Viņam priekšniecība iečukstējusi ausī: „Kad pāvests brauc, publiku turēt metru aiz celiņa auklas!“

Pamatīgi tiek pārbaudīti TV operatori un fotogrāfi, kas stāv uz speciāli uzbūvētiem paaugstinājumiem. Visā visumā mūsu militārais un paramilitārais personāls – robežsargi, zemessargi, policija, drošības dienesta vīri uzvedas pieklājīgi un neuzbāzīgi.

Procesija ir atgriezusies uz paaugstinājuma un Dievmātes bilde novietota altāra sānos. Uz helportu aizsteidzas koris tautas tērpos. Mūs uzrunā Aglonas dekāns Andris Aglonietis. Pāvesta ierašanās brīdis ir pavisam tuvu. Vairs neļauj staigāt pa celiņiem, visiem jāpaliek savos sektoros.

„Vai Dieviņ, man liekas, ka es aizmirsu izslaukt govi!“ izsaucas Janīna. „Štrunts par tavu govi!“ mēs sakām, „Pāvests brauc!“

Pie apvāršņa parādās 3 pelēki helikopteri un viens balts ar sarkanām zīmēm. Tie ar pilotiem ir palienēti no Polijas. Mēs to zinām, jo vakar pēc ģenerālmēģinājuma ēdām kopā ar pilotiem pie kopgalda vakariņas. Arī šodien tie lido pretēji pulksteņa rādītāja virzienam gar sakrālā laukuma sētu uz nosēšanās vietu. Mēs mājam ar baltiem lakatiņiem (man rokā no Janīnas palienēts kaklauts), rožu kroņiem, Vatikāna karodziņiem, kas nu katram gadās pie rokas. Skan bazilikas zvani. Pontifex Maximus ir beidzot pie mums. Neviens neievēro mazu, baltu helikopteri, kas lido pretējā virzienā pāri Krusta kalnam uz lidostu. Tajā brauc pāvests.

Janīnai jaunas bažas: vai Aglonas pagasta vecākais Viktors Jonāns, ar kuru šorīt vēl slaukusi govis, ir ticis laikā Aglonā, jo viņš ir viens no izredzētajiem, ko pāvests pieņems pie dievgalda. (Vēlāk viņa priecīgi konstatē, ka Viktors ir tur, kur viņam jābūt.)

* * *

Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā... iesāk Johannes Paulus II Visu svētākās Jaunavas Marijas dzimšanas svētku Svēto Misi Aglonā savā īpatnēji akcentētajā latviešu valodā. Dziesma Ecce, Sacerdos magnus, dziedāta no apvienotajiem koriem ir izskanējusi. Simtpiecdesmitūkstošgalvīgais ticīgo pūlis atbild:

– Amen!

– Miers lai ir ar jums!

– Kungs ir ar tevi, atbild tūkstošiem mutes.

Es stāvu jau cieti nomīdītajos dubļos sakrālā laukuma 9. sektorā, kopā ar mūsu saimnieci Janīnu, kas, mazliet uzsmiņķējusies, izskatās glīta kā pastkarte, aktieriem Jāni Skani, Bērtuli Piziču, Dagniju Kalsbergu un Vitu Kokošku.

Ir ceturtdiena, 1993. gada 9. septembris. Pulkstenis rāda 10.30. Mēs esam nākuši no tuvienes un tālienes – Latvijas, Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, ASV un Austrālijas sveikt Vicarius Christi Jāni Pāvilu II. Vakardienas lietus mākoņi ir pazuduši. Ir skaista, silta rudens diena. Skatoties uz baroka stilā celto basilica minor – šāds titulis ir no pāvesta piešķirts Aglonas baznīcai – pat visciniskākais cilvēks nevar palikt vienaldzīgs. Ar saviem sniegbaltajiem torņiem un sienām, par ko gādājušas ārzemēs iepirktās krāsas, tā ir cienīga saukties par Terra Mariana (Māras zemes) pērli. Starp Latvijas baznīcām tā ir pati skaistākā. Tik tiešām karalienes troņa cienīgs dievnams.

Brāļi un māsas Kristū! Nožēlosim savus grēkus! Ir sācies Aktus paenitentialis (Grēku nožēlošana).

Parādās papamobilis, ko policijas mašīnas pavada līdz galvenajiem vārtiem, un tad, Drošības dienesta vīru ielenkts, iebrauc sakrālajā laukumā. Sēdēdams pie pusatvērta loga, kas, nezin, vai drošībniekiem ir pa prātam, viņš svēta sapulcējušos. Skan dziesma. Beidzot pāvests pazūd mūsu skatam, līdz atkal parādās bazilikas durvīs. Altāra telpā viņu sagaida visu konfesiju vadošie darbinieki.

Kungs apsažāloj par mums,
Kristu, apsažāloj par mums,
Kungs, apsažāloj par mums!

Lūdz koris kopā ar dievlūdzējiem. Vareni izskan pāvesta uzsāktā Gloria, korim turpinot

Gūds Dīvam augstumūs
Un mīrs vērs zemes
Labas grybas cylvākim.

Drīz liturģija ir galā, un mēs klausāmies Jāni Streiču.

Myusu Dīvs, tu vēlējis, lai Marija byutu tova Dāla un myusu Mōte. Latgaļu valodai piemīt īpatnēji pirmatnējs skaistums un šarms. Jānis lasa skaidri, vienkārši un ļoti, ļoti efektīvi.

Mēs tevi lyudzam, skandē kantors.

Uzklausi myus, Kungs un Dīvs, atbild dievlūdzēji.

11. sektorā sēž kādi 60 izredzētie, kas saņems sakramentus no pāvesta rokas, starp viņiem paredzēts būt arī Streičam, taču Vatikāna slepenais dienests, kas sargā pāvestu altāra telpā, viņu uz 11. sektoru vairs atpakaļ nelaiž. Bet kurš nav 11. sektorā, to nelaiž pie dievgalda! Jānis nav 11. sektorā un pie dievgalda netiek. Neizdibināmi ir ne vien Tā Kunga, bet arī slepenā dienesta ceļi.

No man pazīstamiem sakramentu no pāvesta rokas saņem dzejniece Anna Rancāne. Tai pašā laikā tauta komūniju var saņemt no priesteriem katrā sektorā.

Seko kronēšanas ceremonija, dāvanu pasniegšana, pāvesta uzruna poliski, ko tulko metropolīts Jānis Pujāts un visbeidzot Ritus Conclusionis.

Lai svētī jūs visuvarenais Dievs, Tēvs un Svētais Gars! – ir pāvesta beidzamie vārdi.

– Āmen!

Viņš vēlreiz apstaigā altāri, sacīdams ardievas un svētīdams dievlūdzējus. Mēs viņam atbildam, vicinādami ar kas nu kuram pie rokas. Tad viņš nokāpj pa kāpnēm 11. sektorā pie priesteriem un invalīdiem. Augstākā garīdzniecība no altāra telpas atgriežas bazilikā. Pāvests uz brīdi ir pazudis mūsu skatam. Nē, tur viņš ir! Uzkāpis altāra telpā, viņš vēlreiz pagriežas pret mums svētīdams, tad pazūd dievnama durvīs. Sevus servorum Dei vizīte Aglonā ir gandrīz galā.

Mēs sākam izklīst. Līdz šim vizīte, ir pagājusi bez traumām, kā mēs te Latvijā sakām. Bija trauksme 3. sektorā, kad kāds neakreditēts fotogrāfs sācis rāpties augšā pa stalažām. Viens tantuks paģībis, viens bērns kļuvis histērisks, viens lecīgs krievu TV žurnālists nopūsts no kāpnēm (poļu helikopteru nopelns). No dubļiem bija jārauj ārā neskaitāmas kurpes, un tas nemaz nebija tik viegli, kā es pārliecinājos, palīdzot apavu atkarot kādai dāmai.

Ap plkst. 13.00 sakrālais laukums ir tukšs, un tam, baznīcai un klosterim ir apmesta apkārt sargu ķēde. Diemžēl šī ķēde ietver arī divus koka namiņus, – iestādi, ko neesmu apmeklējis veselas 5 stundas. Kāds laipns policists man iesaka doties uz kāroto mērķi pāri būvlaukumam un nevis pa ceļu, kur mani gaida 5 drošības dienesta posteņi, un nav izredzes pirms plkst. 17.00 sasniegt mērķi. 5m no minētā objekta mani aptur postenis. Es viņu informēju par savu maršrutu un prasu drošības dienesta svētību turpināt ceļu.

– Kā lai es zinu, ko jūs tur darīsiet? – viņš man prasa.

– Tikai vienu lietu, mīļais draugs, tikai vienu lietu! – es viņam atbildu. Viņš pārlaiž manam ķermenim detektoru un ļauj iet. Tualešu trūkums patiesībā neradīja tādas problēmas, kā bija gaidīts. Atceros, ka pagājušā gadā es par šo lietu runāju ar dekānu Andri Aglonieti. Viņš man stāstīja, ka jau pie parastā bazilikas apmeklētāju skaita cilvēki, stāvot 3 rindās – viena rinda pie Dievmātes, otra pie Svētavota un trešā pie mazās mājiņas. Bet pietiek runāts par prozaiskām lietām!

Atpakaļceļā mūsu grupa sadalās trīs daļās, un mūsu pulciņš, kam laimējas iekļūt autobusā, sasniedz māju pirmais. Jānis Streičs, par kuru mēs domājām, ka viņš pusdieno pie pāvesta galda, ir neēdis jau priekšā. Ēdis vai neēdis, šodien Streičs ir pirmais latgalietis visā zemē. Mēs zirgojamies, ka pēc gadiem cilvēki prasīs: „Kas bija tas baltā tērpā, kas Aglonā stāvēja blakus Streiča Jonim?“ „Tu esi slavens,“ Janīna saka, „vari iet katrā latgaliešu mājā. Visi tevi pazīst.“ Tās, protams, ir blēņas, jo visi latgalieši pazīst Jāni tā vai tā. Bērtulis, ko pagājušā naktī atkal turējusi nomodā krākšana, aiziet gulēt, bet mēs ar Jāni ejam sēņot. Pārējie, kur nu kurais – cits guļ, cits sēž, cits vazājas apkārt.

Vakarā mēs savācam no baznīcas dekorācijas, Juri Kulakovu ar mūzikas instrumentiem un braucam atpakaļ. Pirmā apstāšanās ir Jura mājās Līvānos. Kad mēs tās atstājam, aiz mums paliek kaudzē sasviestas dzidro serdes un vismaz 100 novārītu cūku pupu pākstis. Vēlu naktī esam Rīgā.

Uldis Siliņš

Turpmāk vēl