Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ginta Stīpnieka stipendija

Austrālijas latvieša sadarbība ar Vītolu fondu

Laikraksts Latvietis Nr. 475, 2017. g. 8. sept.
Vītolu fonds -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Stipnieks_1

Gints Stīpnieks.

No kreisās: Stipendiātes Krista Pogurecka, Linda Pīpkalēja, Agnese Zeltiņa, Olita Brenča, Solvita Boldāne, Arnita Jurdža, ziedotāji Andra un Imants Kīni, Baiba Anna Ozoliņa, Sabīne Leimane, Elvita Puriņa, Līva Toka, Monika Jansone un Kate Štokmane. FOTO Vītolu fonds.

Tikai divdesmit trīs stundas lidojuma pretī laikam, un klāt Austrālija – sniegotas kalnu virsotnes, zeltainas pludmales, biezi lietusmeži un tādi pasaules brīnumi, kādus citur neredzēt. Taču tiem latviešiem, kuri par savu mītnes zemi pēc Otrā pasaules kara izvēlējās šo skaisto, savdabīgo zemi, šāds ceļojums tolaik izvērtās vairākus gadu desmitus garš, un, kā tolaik šķita, bez cerībām uz atgriešanos. Tad mājup, uz Latviju, ceļoja tikai domas un sapņi līdz brīdim, kad Tēvzeme atkal kļuva brīva un ar pateicību pieņēma Austrālijā mītošo tautiešu atbalstu, kas apliecināja nezūdošu savas zemes mīlestību un ticību tās nākotnei.

Vairāk nekā sešdesmit gadus Austrālija kļuva par otrajām mājām arī Gintam Stīpniekam, taču viņš nekad neaizmirsa savu dzimteni – Latviju, jo īpaši Ludzu – šo skaisto, kluso Latgales pilsētiņu. Šeit 1927. gada 23. februārī aizsākās viņa dzīves ceļš, taču jaunību izbaudīt diemžēl neizdevās; 1943. gadā, kad Gintam bija tikai septiņpadsmit gadu, viņš pret savu gribu kļuva par karavīru, jo tika iesaukts gaisa izpalīgos. Otrā pasaules kara beigās viņš nonāca amerikāņu/franču gūstā, taču Gintam tobrīd kaut mazliet paveicās – viņš netika izdots Padomju Savienībai, bet 1947. gadā nonāca Anglijā, kur strādāja dažādus melnstrādnieka darbus.

1951. gadā Gints Stīpnieks devās uz Austrāliju un vispirms apmetās Pertā. Sākums bija ļoti grūts – viņš strādāja smagu darbu mežā, bija zvejnieks, veica citus fiziski smagus darbus. Taču Gintu apzinājās, ka, lai dzīvotu labāk, ir nepieciešama izglītība, tāpēc līdztekus ikdienas darbam uzsāka studijas Rietumaustrālijas Universitātē, tautsaimniecības fakultātē un 1964. gadā ieguva Bachelor of Economics (BEC) grādu. Bet Gints neapmierinājās ar sasniegto un 1969. gadā Jaundienvidvelsas Universitātē ieguva arī bibliotekāra diplomu. Tai pat gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Kanberā un kļuva par bibliotekāru Austrālijas Nacionālajā bibliotēkā.

1969. gadā Gints nodibināja ģimeni ar Liju Pāvulu, un abi kļuva rosīgi Kanberas latviešu saimes sabiedriskie darbinieki. Lija bija viena no Kanberas rokdarbnieču kopas dibinātājām, vēlāk – arī tās vadītāja. Gints savukārt aktīvi iesaistījās politiskajās aktivitātēs un bija ļoti rosīgs, it sevišķi lielajās 1974. gada 19. septembra demonstrācijās Kanberā pret toreizējās Vitlama valdības iespējamo lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.

Ginta Stīpnieka mūža darbs un lielais devums Kanberas latviešu saimei ir viņa sagatavotā un izdotā grāmata Kanberas Latviešu Saime. Piecdesmit gadi. 1947-1997 Gints Stīpnieks uzņēmās šo darbu – grāmatas saturu un iekārtošanu – veikt viens pats ar paša izvēlētiem palīgiem, un visus finansiālos izdevumus viņš sedza no personīgiem līdzekļiem. Kad vēlāk grāmatas tika pārdotas, peļņu Gints Stīpnieks ziedoja labdarībai. Grāmatas ievadlapā viņš raksta: „Šī rakstu krājuma mērķis ir trimdas dzīves dokumentēšana. Tas cenšas atspoguļot Kanberas latviešu kulturālos, garīgos politiskos un sabiedriskos pasākumus, kā arī dažu kanberiešu personīgo pieredzi pirmajos gados Austrālijā.“ Šis izdevums vēsta par visām tā laika Kanberas latviešu organizācijām, Kanberā rīkotajām trīs Austrālijas Latviešu Kultūras dienām, par politiskajām aktivitātēm un demonstrācijām Kanberā. Šeit rodams arī visu piecdesmitajos gados Kanberā dzīvojošo latviešu saraksts, minēti galvenie dzīves dati; tā vēl joprojām ir neatsverams palīgs tiem, kuri vēlas kaut ko uzzināt par tiem sev tuvajiem cilvēkiem, kuriem Liktenis bija lēmis vadīt mūžu tālajā Austrālijā, vienlaikus tā ir bagātīgs ziņu un faktu avots vēsturniekiem. Šī grāmata atrodama vairākās bibliotēkās un arhīvos gan Austrālijā, gan Latvijā un ir sava veida piemineklis tās veidotājam, kuram likās būtiski dokumentēt mūsu tautas skarbo likteņstāstu.

Nezinot savas tautas vēsturi, nav iespējams veidot nākotni – tāda bija Ginta Stīpnieka pārliecība, un tāpēc pirms vairākiem gadiem viņš saviem tautiešiem Latvijā sagādāja vēl vienu iespēju pašķirt vēstures lappuses – ar viņa gādību tika īstenots mammas Emmas Ābeltiņas-Stīpnieces sapnis, un Smiltenē tika sarīkota izstāde; tajā varēja skatīt viņas lieliskos rokdarbus, apbrīnojot latviešu rakstu daiļumu darbos, kuri daudzu gadu laikā tapuši Austrālijā. Šī izstāde bija apliecinājums tam, cik ļoti trimdas latvieši centās saglabāt latviskumu un pat šķietamos sīkumos izpaust nacionālo pašapziņu. „Līdz pēdējai dienai mamma nekad nesēdēja rokām klēpī, negaidīja uz brīnumiem, bet bija darītāja, lepna uz savu tautu un tās tradīcijām un vērtībām. Tas pierādās viņas latviskajos rokdarbos un mīlestībā, ar kādu viņa to veikusi,“ toreiz rakstīja viņas dēls Gints Stīpnieks.

Gints Stīpnieks aizgāja mūžībā 2015. gada 2. jūnijā, un no viņa atvadījās visa Kanberas latviešu saime, atdodot godu cilvēkam, kurš daļu sava mūža veltīja mūsu tautas vēstures saglabāšanai.

Taču Ginta Stīpnieka vārds Latvijā, viņa Tēvzemē, saistās ne tikai ar vēsturi; savā testamentā viņš ir novēlējis līdzekļus Latvijas nākotnei un sadarbībā ar Vītolu fondu, pateicoties testamenta izpildītājiem Imantam un Andrai Kīniem, tika dibinātas stipendijas, kuras novēlētas ekonomikas, filozofijas, fizikas, matemātikas, vēstures, psiholoģijas, socioloģijas vai politikas nozares studentiem.

23. augustā, viesojoties Latvijā, testamenta izpildītāji Imants un Andra Kīni, rīkoja svētku tikšanos ar stipendiātiem. Stipendijas saņem 12 jaunietes no Kuldīgas, Ludzas, Tukuma, Saulkrastu, Dagdas, Priekuļu, Jelgavas, Alūksnes, Balvu, Rēzeknes un Pāvilostas novadiem. Tikšanās laikā stipendiātes novērtēja Ginta Stīpnieka atstāto mantojumu un pateicās Kīnu ģimenei par nenovērtējamo atbalstu. Andra un Imants Kīni stipendiātēm dāvināja Ginta Stīpnieka tēva Alekša Vizlas dzejoļu grāmatu Smilša pilis.

Stipendiāte Krista Pogurecka pēc tikšanās rakstīja: „Šī satikšanās diena man bija īpaša. Ar nelielu satraukumu devos parakstīt ziedojuma līgumu, bet vēl lielāku saviļņojumu radīja tikšanās ar Andru un Imantu Kīniem. Es šodien uzzināju to, ka ar Ginta Stīpnieka kungu man ir bijis kaut kas kopīgs, kas mani patīkami pārsteidza – mēs abi nākam no Ludzas. Esmu savējā. Jūtu atbildību pret Ginta Stīpnieka piemiņas stipendiju, jo Stīpnieka kunga gars tagad vienmēr būs man līdzās... vienmēr būs manā sirdī. Kā Imanta Kīna kungs teica: „Laipni lūdzam jaunajā Stīpnieku-Kīnu ģimenē!““

Paldies Andrai un Imantam Kīniem par ieguldīto darbu testamenta kārtošanā un nodibinātām stipendijām Latvijā.

Līdz Austrālijai – tikai vienas diennakts lidojums, un lielās Mūžības priekšā tas ir tik maz, Visuma mērogā – tik tuvu. Gluži tāpat kā ar savas Tēvzemes mīlestību: ja tā ir īsta un patiesa, tad to nespēj mazāku darīt ne laiks, ne attālums.

Vītolu fonds
24.08.2017.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com