Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Krambambambambulis

Jancis par dziedāšanu

Laikraksts Latvietis Nr. 475, 2017. g. 8. sept.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vai kāds var man pateikt, ko šis vārds nozīmē? Simtiem un tūkstošiem ir to dziedājuši – droši vien pat Dziesmu svētkos, bet neviens nezin, par ko viņi dzied. Šausmīgi! Neticami!

Tad jau nav brīnums, ka atrodam dziesmās tādu nevalodu kā: Vifollerā vifolleralala, pidiridiridirallalā un Ai, klim,bim, bim un vēl icha, ai, icha,ha! – baigi muduļi. Var jau saprast, ja dziesmas vārdi iznāk īsāki nekā meldiņš. Tad jau ir kaut kas jāpiestiķē, lai dziedātājam nav jārīstās pa tukšo, bet tad jau varētu izlīdzēties ar kaut ko latviski skanošu, kā piemēram: aijā paijā vai lillā pillā, vai pat ar pazīstamo šur, tur, it nekur... Kāpēc jāliek dziedātājiem cīnīties ar svešām skaņām? Mums noteikti jāseko dziesmas aicinājumam: Latviski, lai atskan dziesma, katrā latvju būdiņā...Tas nāks mums pašiem par labu, jo: Dziesmas naidu mazina, Tautas dēlus briedina... Tu taču gribi tikt briedināts, vai ne? Nu, protams, – es arī!

Lūdzu nedomājiet, ka es tīšām piesienos dziesmu vārdiem, kašķi meklēdams. To var atrast daudz vienkāršāk. Nē, es meklēju dziesmas, ko mēs, hosteļa iemītnieki, varētu dziedāt savās dziedāšanas stundās. Nevar jau vienmēr vienu un to pašu. Un ja nu šajā meklēšanā uzeju tādas pērles kā:

Meita sēdej kuražās, ē kuražasi
Uz miekšētiem balzieniem, ā – ē – ū,
Meitai zaļi lindraciņi,
Dzīparains šabraciņis.

Tad man ir grūtības. Ne es zinu, kas ir kuražas, ne kas ir šabraciņš. Tie miekšētie balzieni mani neko neuztrauc. Ja jau ir miekšēti, tad vajadzētu būt mīkstiem. Vienalga, kas tie ar nebūtu, bet dabūt ar cietu šabraku pa galvu, tas man nav pa prātam. Ne jau, ka mēs tajās savās dziedāšanas stundās kautos – NĒ, NĒ. Mēs esam ļoti saticīgi, bet ir jāzina, ko dzied, citādi var iznākt tāda kutelīga būšana. Neesam jau vairs nekādi jaunie, kas var apstāties kurā katrā vietā, aprunāties un sākt atkal no jauna. Mums, ja esam iešvunkojušies, tad jāturpina līdz beigām. Vai gandrīz līdz beigām. Apstāties kaut kur pa vidam – tā ir katastrofa. Viens turpinās iesāktos vārdus, otrs jaunu meldiņu, trešais dungos veco meldiņu bez vārdiem un ceturtais sadzejos pats savus vārdus un sakomponēs meldiņu. Es jums saku, – drebuļi iet pār kauliem. Un miesu ar.

Jūs jau būsiet dzirdējuši parunu – Ar trakiem tikai ar labu. Te jums jāiemācās vēl viena jauna paruna klāt: Ar cienījamu vecumu sasniegušiem tautiešiem tikai ar prātu, pacietību un vēlreiz – pacietību.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com