Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (21)

Trimdas bērnu bērns – Nils Students

Laikraksts Latvietis Nr. 475, 2017. g. 8. sept.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nils Students. FOTO Astrīda Jansone.

Šodien, 2. augustā, man sarunāta tikšanās ar Nilu Studentu. Par viņu esmu jau diezgan daudz dzirdējusi no viņa tēva māsas, kura man vēl tagad ir laba draudzene. Esmu iepazinusi arī viņa tēvu, jo viņš ir bijis aktīvs latviešos tad, kad es vēl biju starp aktīvistiem Amerikas latviešu sabiedrībā. Šad un tad esmu par viņu dzirdējusi arī no iepriekš aprakstītajiem trimdas bērnu bērniem un no ziņām internetā. Bet tagad atnācis viņš pats un personīgi izstāstīs man savu dzīvi. Viņš sāk:

„Mans vārds ir Nils Students. Ir vairāki Nili bijuši manā ģimenē. Es esmu nosaukts mana vectēva tēva brāļadēla vārdā. Es viņu vēl Latvijā satiku. Viņš bija bijis represēts. Viņa tēvu izsūtīja, jo viņš bija vēstnieks Lielbritānijā. Bija grūti, bet viņam laimējās izdzīvot, viņš bija invalīds, bet vēl līdz sava mūža beigām viņš bija ļoti pieprasīts džeza pianists. Viņš atrada veidu, kā aizmirst to, ka viņš dzīvo Padomju Savienībā. Tas ir tas īstais Nils Students, kurš man devis vārdu.

Mani abi vecāki izceļojuši no Latvijas kā bērni; mana mamma, Ilona Krūkliņa, viena gada vecumā ar priekšpēdējo kuģi izbrauca no Rīgas. Radi visi bija dzirdējuši baumas, ka pēdējie kuģi no Rīgas ostas ir uzskrējuši mīnām, un radi aizgājuši bojā.

Latvijā palikušie radi desmit gadus domāja, ka radi noslīkuši Baltijas jūrā. Mans vectēvs bija arhitekts un arī mākslinieks un trimdā latviešu sabiedrībā pazīstams. Ar Tīdemani un citiem latviešu māksliniekiem labos draugos. Ja es pareizi atceros, mums vēl mājās bija Vidberga un Tīdemaņa darbi. Mana mamma, Ilona Krūkliņa – Studente, arī ir māksliniece, un viņai padodas visi mākslas žanri. Viņa var uzgleznot jebko; viņai nav tikai viens stils, viņa var piekopt jebkuru stilu. Viņa mazliet mācījās tekstilmākslu, bet mūža lielāko daļu viņa pavadīja kā mājsaimniece un atbalstīja tēvu.

Mani vecāki bija rīdzinieki un vecāmāte no 1. Pasaules kara Krievijas piespiedu bēgļu gaitām atgriezusies latviete. Mans vectēvs bija Anniņmuižas, Rīgas puika un ļoti, ļoti gudrs. No otras puses – mana tēva puses mani senči bija Zemgales vecsaimnieki, bet vectēvs Pēteris bija no Valgas puses; viņš ļoti labi zināja igauņu valodu. Pēc Latvijas valsts izveidošanas tur vairākas mājas nonāca igauņu pusē.

Pēteris jaunībā paspēja aprakstīt mūsu ciltsrakstus, mūsu ģimenes koku. Nu, protams, dzimtbūšana ir dzimtbūšana, un cilvēki daudz nekustējās. Viņš bija izpētījis četras paaudzes pirms parādījās uzvārds Students. Tas viss ir saglabājies. Rakstīts man šķiet Vācijā vai Amerikā, jo papīrs ir jocīgs un garumzīmes saliktas ar roku. Papīra izmērs nav ne Eiropas, ne Amerikas. Viņš ir uzrakstījis par četrām paaudzēm, pirms barons van Šnitens ir iedevis mūsu dzimtai uzvārdu Students. Tas arī ir mazliet aprakstīts, ka viņš laikam ir bijis diezgan gudrs, jo saņēmis tādu uzvārdu. Vai tā bija tāda kā joka iesauka, vai viņš tiešām bija gudrs, to mēs nezinām. Bet tas bija laikā, kad baroni sāka savus ļaudis kategorizēt; tad arī tie uzvārdi tika dalīti, un mums gadījās uzvārds Students.

Vairumā visi latvieši ar šo uzvārdu, ko esmu saticis, – vai nu no Liepājas, Valkas vai citurienes, visi zina, ka tā ir vienīgā vieta, kur kāds barons iedrošinājās iedot saviem dzimtcilvēkiem tādu vārdu. Citi to uzvārdu ir atmetuši, bet mēs to nekad neizdarījām. Tas nav tikai uzvārds, bet arī mana būtība. Piemēram, es pirms 17 gadiem ceļoju pa Sīriju. Tur tagad visu izpostījis karš. Esmu bijis visās tajās pilsētās, kas tagad diemžēl ir izpostītas: Homsā, Alepo, Damaskā, Sanpoa. Eiropas studenti Sīrijā tajā laikā bieži ceļoja. Citādi tūrisms nebija visai populārs, un studentiem visur – muzejos, vēsturiskajās vietās, bija pamatīgas atlaides, līdz pat 85%. Uz visām manām kartēm bija mans uzvārds, un ar tām es visur dabūju studentu atlaides.

Atgriežoties pie maniem radu rakstiem, no tēva puses daļēji ar ratiem, daļēji ar kuģīšiem, daļēji ar vilcieniem viņi tika līdz Vācijai. Tad ģimene nonāca krievu zonā, bet mans vectēvs, izmantodams visus kontaktus, paspēja tikt pie kaut kāda amerikāņu virsnieka un tika tieši Berlīnē no krievu zonas amerikāņu zonā. Arī citi mūsu radi, arī no mammas puses tika ārā, bet vēlāk tie vervētāji no Padomju Savienības pierunāja mammas tuvākos radus atgriezties Latvijā. Saprotams, ka vēlāk viņi bija ļoti nelaimīgi par tādu izvēli. Diemžēl tad bija par vēlu.

Mana mamma nonāca Unionā, Ņudžersijā. Tur latviešu sabiedrība pulcējās Priedainē. Mans tēvs tur vēl arvien ir ļoti aktīvs. Protams, tā saime vairs nav tik kupla kā bija, bet aktivitāšu tur vēl ir diezgan. Tad, kad no Latvijas ielūdz kādu mākslinieku, piemēram, Žoržu Siksnu, tad tur salasās kādi seši simti vai pat vairāk. Acīm redzot, viņi Jāņos tur svinēja arī manu ieņemšanu, jo esmu dzimis 22. martā – domāju, ka es esmu īsts Jāņu nakts papardes zieds. Mans tēvs ir Jānis, tātad viss sakrīt.

Es gāju luterāņu draudzes latviešu pamatskolā direktores Lapiņas vadībā. Viņa bija ļoti stingra. Es nevaru teikt, ka latviešu skola man ļoti patika. Bērnībā es to uzskatīju par sestdienas nozagšanu, jo mani amerikāņu draugi laiku varēja pavadīt dažādās daudz interesantākās nodarbībās, bet man no tā daudz kas bija liegts. Varbūt sestdienas rītā varēja daudz ko interesantāku darīt pa mājām, bet mani vecāki mājās runāja latviski un man tā bija jāatbild. Saprotams, ka viņiem tā valoda nebija neko stipra, jo latviešu skolā daudz nebija gājuši, turklāt ar lieliem pārtraukumiem. Tas nozīmēja, ka mani vecāki ar latviešu valodu daudz palīdzēt nevarēja. Tāpēc man amerikāņu skolā bija ļoti labas atzīmes, bet latviešu skolā es knapi tiku cauri.

Es to lietu neņēmu nopietni. Es to funktieri sapratu, ka būtu jau kādreiz jāatgriežas Latvijā, bet varbūt tā nekad nebūs brīva, tad tā valoda nu ir galīgi nevajadzīga. Tad vēl vēstures stundās mums stāstīja, ka dažās pilsētās jau tajā laikā bija 50% vai vairāk krievu. Tad man bija tāds jautājums, un es prasīju: „Ja jau tagad tur ir tik daudz krievu, tad kāpēc jūs mums nemācat arī krievu valodu?“ Tas jautājums nu gan nevienam nepatika. Lapiņa to ļoti negribēja dzirdēt, un es laikam pa ausi dabūju arī par to. Par manām palaidnībām viņa man bieži klupa matos, tāpēc es matus nogriezu uz nulli. Bet tad viņa mani plēsa aiz ausīm. Tad mums arī pēc mācībām lika mācīties tautas dejas, jo mums bija jāgatavojas dažādiem svētkiem, arī dziesmu svētkiem. Tur arī mēs darījām visādas nerātnības.

Bet pa lielam man mani latviešu draugi bija tuvi, un latviešu sabiedrībā man ļoti patika, jo tur es arī biju populārāks, un tur draugi tik bieži nemainījās. Mums ļoti bieži nedēļas nogales bija kopā, un bieži braukājām uz kārtējām latviešu demonstrācijām gan Ņujorkā, gan Vašingtonā. Demonstrācija karstā saulē gan nebija nekāda izprieca. Apspiesto Nāciju demonstrācijās mūsu grupas cita citai palīdzēja ar dažādiem saukļiem par brīvību apspiestajām tautām. Mēs neskatījāmies, kuras tautības sauklis mums ir rokās – nesām visādus, bet mēs braukājām pa visiem tiem kongresiem.

Un tad 16, 17 un 18 gadu vecumā sapirkām mašīnas un tad varējām braukāt pie mūsu latviešu draugiem uz Bostonu, Vašingtonu, Filadelfiju. Arī uz Beverīnas vasaras nometnēm, kur mēs arī bijām lieli palaidņi un bieži šāvām pāri strīpai. Skola noteikti cieta, jo tur tomēr īpašnieki bija baptisti, un viņiem mūsu izgājieni neko nepatika. Tie tad sadarbību ar luterāņiem arī pārtrauca un jāsaka, ka tieši mūsu uzvedība bišķiņ izpostīja Beverīnu. Tomēr tanī laikā dalībnieku skaits tāpat samazinājās.

Es nekad nebiju ne Garezerā, ne Kursā, es biju beverīnieks, es biju Katskiļu nometnieks, man tie periodi ļoti patika. Daži bērni tur tika atstāti visu vasaru. Vecāki tur mani atstāja ne vairāk kā vienu vai divus periodus. Tur bija nodarbības un sportošana. Cepuri nost Jurim Ulmanim un citiem vecākiem jauniešiem, kas kopā ar vecākiem audzinātājiem tiešām organizēja iespaidīgus šķēršļu gājienus un citas interesantas nodarbības. Tur bija arī dziedāšana un dejošana, kas tā mazlietiņ apnika, bet tā kā tur bija bērni no visas pasaules, tas bija ļoti interesanti. Tur bieži bija arī Vītolu un citi bērni no Venecuēlas. Tur bija tāda iespēja satikt latviešus ne tikai no visas Amerikas, bet no visas pasaules! Tur Beverīnas vasaras skolā es uzzināju par Minsteres Latvieši ģimnāziju.

Un pēc trešā gada vasaras vidusskolā man jau bija skaidrs, ka es tūlīt negribu skriet uz augstskolu, bet gadu pavadīt Eiropā. Mans tētis teica kategorisku – nē, jo man latviešu skolā nekad nebija visai labi gājis, arī palaidnības man vienmēr bija prātā. Bet es, strādādams pa vakariem un nedēļas nogalēm, pats biju nopelnījis pietiekoši daudz naudas, lai pats visu arī finansētu, un man patika latviešu sabiedrība un es uz Minsteri aizbraucu.

Ar vairākām stipendijām no dāmu komitejām un Daugavas Vanagiem man pilnīgi pietika, lai Minsterē iztiktu. Tur, protams, atkal bija manas palaidnības un uzvedības problēmas jau pirmajā mēnesī, bet sabiedrība man patika, un es biju priecīgs par savu izvēli. Minsterē mani pieņēma tikai ar gariem zobiem, jo latviešu skolas atzīmes man nebija labas. Jau pirmajā mēnesī man piedraudēja, ka mani izslēgs, bet kaut kā es to gadu izkūlos. Ilga Grava, toreizējā direktore, gan mēģināja mūs mācīt ar jaunām metodēm, bet uzskatīja mūs par bērniem, lai gan mums jau bija auto vadītāju tiesības.

Man ar mācībām negāja grūti, jo matemātikā un bioloģijā tas bija atkārtojums. Tomēr atzīmes man nebija labas, jo latviešu valodā un gramatikā man nepavisam negāja labi. Īstenībā, gada beigās viens skolotājs teica, ka mana latviešu valoda ir kļuvusi sliktāka nevis uzlabojusies. Nezinu, varbūt vienkārši biju noguris pārbaudījumu dienā.

Es tajā laika tiešām maz mācījos, bet daudz spēlēju basketbolu un ļoti sadraudzējos ar Latvijas latviešiem. Tur bija viens latvietis, kas bija ticis ārā no Padomju Savienības, un ar sadakterētiem dokumentiem kļuvis par ebreju. Viņš bija visai sportisks un enerģisks cilvēks, bet viņi jau bija augstskolā. Ar visu to es ļoti daudz laika pavadīju ar viņiem. Viņi daudz lamājās krievu valodā, bet es nesapratu, ko tie vārdi īsti nozīmēja. Toreiz mana atbilde Sila kungam, kad viņš man teica par manas valodas pasliktināšanos, bija atbilde ar krievu rupjību, kuras nozīmi sapratu tikai vēlāk, jo toreiz es Andrim nekad nebiju prasījis, ko tas īsti nozīmē. Laimīgā kārtā, arī mani izcilie skolotāji to nesaprata, un tā es sodu nedabūju.

Manas matemātikas un bioloģijas atzīmes mani izvilka, un es skolu varēju beigt. Skolotāji man teica, ka es būšu ļoti spējīgs amerikāņu sabiedrībā, bet latviešos es esot pilnīgi nederīgs. Es tomēr esmu pierādījis, ka deru arī latviešu sabiedrībā, un es daudz ko esmu iemācījies. Es redzu, kur ir mani gramatikas vājie punkti, un pašlaik es ļoti cītīgi mācos arī krievu valodu.

Ikdienas valodu jau saprotu tīri labi, saprotams, ka ir vēl kļūdas manā valodā, bet saprasties es varu. Liksies jocīgi, bet mācos krievu valodu savā darbavietā, Rīgā, ASV vēstniecībā, kur man ir labas valodas nodarbības. Es savā darbā daudz braucu pa reģioniem un tur runā visādi. Mans novērojums par rietumu latviešu pasauli ir tāds – ne vienmēr tie cilvēki, kuriem bija tās labākās atzīmes gan pamatskolā, gan Beverīnas vasaras skolā, ir tie, kuri turpināja aktīvi iesaistīties un piedalīties latviešu un Latvijas dzīvē.

Uz Latviju es atbraucu vispirms kā students jau padomju laikos sadarbībā ar Latvijas Universitāti, jo caur Vāciju, Poliju un dažādiem muitas punktiem universitātei atvedām divus datorus. Mums palaimējās, ka ne vienu ne otru muitā neatklāja, un mēs ar abiem tikām Rīgā. Mēs divās mašīnās bijām Gita Gēmute, Juris Bļodnieks un Laris Kupliņš. Es savu datoru samainīju pret pusgada studijām Latvijā, otram pusgadam man iedeva stipendijai un kopmītnēm.

Pēc studiju beigšanas ASV, tūlīt kā absolvēju augstskolu, jau pirms beigšanas ceremonijas atgriezos Latvijā. Strādāju vispirms ārējo ekonomisko sakaru departamentā, kas bija daļa no atjaunotās Latvijas Ārlietu ministrijas. Brīvības sajūta jau bija tepat aiz stūra, bet tad augustā – pēkšņi – pučs. Es tajā laikā strādāju vēl turpat, un mēs vācām visus datorus un lielākās vērtības, lai čekisti un omonieši tās nepievāktu. Man vēl tā kā bija domas aizbraukt atpakaļ uz Ameriku un studēt varbūt jurisprudenci, bet man ļoti patika šeit dzīvot.

Četrus gadus vēlāk satiku savu tagadējo sievu – Lolitu. Mēs jau jutām, ka patīkam viens otram, bet viņai vēl bija savas studijas Zviedrijā, man arī vēl bija ceļi un darbi, bet mēs visu laiku sarakstījāmies un lēnām satuvinājāmies kopā. Mūsu pirmā tikšanās bija jocīga; man bija draugs, kurš aicināja iet kopā satikt kādu meiteni, kura savukārt uz šo randiņu bija paņēmusi līdzi savu draudzeni. Beigās iznāca tā, ka mēs palikām kopā, bet viņi abi drīzi vien izšķīrās. Pēc tam, kad es atbraucu no viena ilgstoša ceļojuma, mans dzīvoklis bija izīrēts, un man nebija, kur dzīvot. Es lūdzu Lolitai, vai var mani pieņemt, un tā mēs kopā esam vēl šodien. Un mums ir divi četrpadsmitgadīgi dvīņu dēli. Mēs cieši turamies kopā kā ģimene, un mēs cenšamies audzināt dēlus, cik vien labi varam, pievēršot viņiem pietiekoši uzmanības.

Lolita mūsu kopdzīves laikā paspējusi iegūt divus maģistra grādus – Centrāleiropas Universitātē Budapeštā un otru – London School of Economics. Viņa prot gandrīz piecas valodas: zviedru, angļu, latviešu, krievu un tagad jau franču. Viņai ir lauku mājas 50 km no Rīgas. Tur es nodarbojos ar biškopību. Mēs darbojamies kopā ar manu partneri, un šogad mums atkal būs diezgan laba medus raža. Medu mēs ēdam vienmēr un daudz. Šogad pirmo reizi mēs no stropiem ievācām vairāk nekā ieguldījām. Biškopība man ļoti patīk, arī manam vectēvam bija bites. Man ir arī divi mazi uzņēmumi: vienā iespējams iegādāties īpašus Rīgas skaistā arhitektūras stila art nouveau vai jūgendstila priekšmetus, otrs – saistīts ar manu mantoto un dzīves laikā iegūto uzņēmumu pārvaldīšanu.

Runājot par Latvijas politiku, man jāsaka, ka man ļoti patīk, ka mana sieva ir politikā, jo viņa ir ļoti gudra un no pasaules saprot daudz. Viņa ir dzīvojusi un strādājusi daudzās zemēs un politikā nav iesācēja vai naiva. Dažās no viņas darba vietām esam dzīvojuši arī mēs: Armēnijā, Maķedonijā, Horvātijā. Man būtu paticis, ja viņa no Vienotības būtu aizgājusi daudz ātrāk, bet nu ir tā, kā ir. Viņa to ir izdarījusi ar pareiziem cilvēkiem. Žēl, ka prese nav uzķērusi, ko viņa kopā ar kolēģi, Saeimas deputātu Andreju Judinu ir dabūjuši cauri. Prese pat nepiemin to, ka viņai ir divi maģistra grādi un piecas valodas. Žēl, ka prese ir bez iemesla tā nostājusies pret tiem gudrajiem politiķiem.

Kad mēs nostabilizējāmies Latvijā, un Lolitai sākās politiskā karjera, kad viņa tika ievēlēta Saeimā, es sāku strādāt ASV vēstniecībā. Tagad esmu informācijas resursu direktors. Kopš Ukrainas krīze sākās, ļoti daudz strādāju ar ASV karavīriem.

Pats esmu iestājies Zemessargos. Gribēju to izdarīt jau 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā. Puikām bija tikai 5 gadi, un mēs vēl daudz bijām ārpus Latvijas; es zināju, ka uz katru nodarbību netikšu. Bet iebrukuma Ukrainā laikā es sapratu, ka agresija tuvojas mūsu valstij, un man jābūt gatavam valstij dot atpakaļ, jo valsts man ir devusi daudz. Mana sieva piekrita, un tā man bijusi arī laba skola.

Tagad zinu, kā izdzīvot mežā; varbūt kaut ko zināju iepriekš, bet tagad zinu daudz vairāk. Par šaušanu gan nezināju neko un par ieroču uzturēšanu galīgi neko. Nezināju, ka spēju būt badā un arī miega badā, ka tā varu izdzīvot vairākas dienas, esot pilnā kaujas gatavībā.

Mēs pašlaik tiekam ļoti nopietni apmācīti. Kopš Zemessardzes sākuma tā kļuvusi daudz nopietnāka. Tagad tā ir pilntiesīga sastāvdaļa no mūsu bruņotiem spēkiem. Gada laikā es esmu nokavējis tikai vienu nodarbību. Es vienmēr skatos uz priekšu, lai nodarbību nedēļas nogales man būtu brīvas. Savā nodaļā sākumā bijām kopā ar trīsdesmitgadniekiem un divdesmitgadniekiem. Šogad manā nodaļā vairs nav neviena tik jauna, jo slodze prasa rūdījumu.

Esmu arī atguvis savu senču lauku īpašumu Zemgalē. Mājas gan tur vairs nav, palicis tikai vecais ozols, ko mans tētis atceras no savas bērnības Latvijā. Šo zemi iznomāju Zemgales zemniekiem, kas šobrīd saņēmušies un tiešām dūšīgi strādā. Pateicoties darbam un labai zemei, viņi spēj atjaunot savas mājas, pirkt labu tehniku un apstrādāt zemi efektīgi.

Cenšos būt labs latvietis, nedzeru šņabi – negaršo. Savu aliņu pa retam iedzeru, bet tikai īstu, labu alu.“

Ar to Nils savu stāstu beidz, jo viņam jāskrien kādās darīšanās. Bet es atkal priecājos, ka viens no trimdas bērnu bērniem Latvijā tik labi ir iedzīvojies.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com