Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (4)

Labas dienas, labi ļaudis!

Laikraksts Latvietis Nr. 475, 2017. g. 8. sept.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ilze Siliņa pie Jāzepa Vītola un Annijas vītolas kapa. FOTO Uldis Siliņš.

Trešais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474.

Ejam ar Freija pāri no Kanādas skatīties Mirdzu Martinsoni, kura viesojas Krievu drāmā, resp. Krievu teātrī Vecrīgā. Lugas autors ir viens no krievu klasiķiem. (Vārds ir uz mēles, bet tur tas arī paliek.) Mirdzas krievu valoda nevainojama, tikai vienā vietā es viņu noķēru sakām saikli un.

* * *

Ubagošana Latvijā ir labs un ienesīgs veikals, tāpēc cilvēki ierodas pat no Krievijas un pavisam legāli. Arī te mafija ievāc zināmu procentu. Nodokļu lielumu nosaka ieņemtā vieta.

Viņa nebija ubadze. Balstīdamās uz spieķa, otrā rokā turēdama divas sieviešu kažokādas cepures, viņa stāvēja uz Brīvības ielas netālu no Dailes teātra pie kāda veikala durvīm. Viņa līgojās kā niedra un likās turpat sabruks. Kundzes seja bija pieredzējusi labākus laikus, bet acis, viņas acis... es nekad neesmu redzējis tik izmisušas acis. Es ātri pagāju garām, domādams: Kas viņa tāda? Latviete, krieviete? Es skatījos Dailes teātra izliktajās vitrīnās, bet viss, ko redzēju, bija sievietes izmisušās acis. Nebija citas izejas, bija jāiet atpakaļ un viņu jāsameklē. Es veco dāmu vairs nevarēju atrast. (Es sev to nevaru piedot līdz šai dienai.)

Vēls, lietains un auksts vakars. Es nāku ārā no Rīgas viesnīcas restorāna. Lūdzu, palīdziet man! – es dzirdu kādu klusu sievietes balsi. Viņa sēž tumsā, izlijusi uz viesnīcas vestibila trepēm. Saņēmusi naudas zīmi, viņa raud un līdz ar viņu raud rudenīgās debesis, aizskalodamas manu labsajūtu.

Visumā latvieši ir par lepniem, lai ubagotu, un, kas to dara, ir bezizejas stāvoklī. Arī te ir izņēmumi. Skatos, uz ietves malā sēž latviešu māmiņa, kas nepavisam neizskatās pēc ubadzes. Drošvien, liktenis novedis viņu šai pazemojošā situācijā. Es māmiņai iedodu vairāk naudas nekā parasti, nu tā, lai varētu iztikt vairākas dienas. Viņa, acīs neskatīdamās, nočukst: Paldies! Otrā dienā viņa atkal sēž turpat!!! Tas pielika manai labdarībai punktu. Es vairs nedevu naudu nevienam.

Es vismazāk uzticos nepārtrauktajiem krusta metējiem. Varbūt, ka vēsā laikā šī nodarbība tur viņus siltumā. Vecrīgā viens sēž ar noņemtu kājas protēzi, rādīdams, ka viņš nav nekāds viltus pravietis. Viens otrs ubagotāja ģīmis skaidri rāda, kur paliek sadiedelētā naudiņa.

* * *

Brīvības bulvāra vidū stāv nolikta tukša vodkas pudele, ko visi rūpīgi apbrauc. Alkoholisms Latvijā ir viena no lielākajām nelaimēm, kas liedz daudziem funkcionēt kā derīgiem sabiedrības locekļiem. Cilvēki staigā pa ielām ar pusizdzertām alus pudelēm rokās. Jaunieši piedzērušies tā, ka nevar nostāvēt kājās. Arvien vairāk atbildes uz jautājumiem tiek meklētas pudelē.

Alus bāros: Latvijas alus mums nav. Ja gribat pirkt Latvijas alu, ejiet uz valūtas veikalu!

* * *

Es esmu izbraukājis Vidzemi un Ziemeļlatgali krustām šķērsām. Es esmu pārkāpis pāri Gaujai, apbrīnojis Vestienas ezerus, stāvējis uz Gaiziņa (Birzēm rotāts Gaiziņš, latvju milzis…milzis!?! Kas par vilšanos!), Kurzemes pusē braucis pēc putnu suņa uz Talsiem (Vilis Krištopans ir liels mednieks, un pīļu medniekam vajag pašam savu putnu suni. Pirkums izrādījās ārkārtīgi netalantīgs.), klīdis pa Ventas Rumbu, stāvējis Kolkas raga pašā smailē, apbraucis visu Kurzemes jūrmalu no Bigauņciema līdz Ventspilij, apraudājis līvu zvejas laivu kapsētu un stāvējis Kolkā pie Mēra akmens, kas stāv par piemiņu 17. gs. mērī mirušajiem. Kad man prasa, ko es pa šiem mēnešiem Latvijā esmu darījis, es saku: apceļoju savu dzimto zemi.

* * *

Rīgas autoosta. Es taisos braukt uz Smilteni. Pie Liepājas autobusa sākas bļaustīšanās. Šoferis kādam pasažierim neļauj iekāpt. Metode, kā to izdara, rietumniekam liekas ļoti savāda. Pēc brīža pasažieris guļ zemē un tiek spārdīts kājām. Tad šoferis ar nezin kur dabūtu kabeļa gabalu vēl sadod viņam pa muguru. Kāds robežsargu kaprālis ātri pazūd no notikuma vietas. Neviens neiejaucas. Neviens neprotestē. Acīmredzot, šoferim ir tālbraucēja kapteiņa tiesības, izņemot laulāšanu. Ja šoferim sāk par daudz kāpt uz auguma, tad viņš var uz Liepāju arī nebraukt. Nav jau pirmais gadījums; – kāds tramvaja vadītājs pēc vārdu pārmaiņas izkāpis ārā un aizgājis! Jā, atstājis tramvaju, pasažierus un – ardievu!

Arī man bija saķeršanās ar transporta departamenta biļešu kontrolieriem. Es braucu no Juglas pa Kr. Barona ielu uz centru, kad tramvajā iekāpa četri kontrolieri. Man bija divas 2. sekcijas biļetes, 8 sant. vērtībā, bet pēc noteikumiem man bija vajadzīgas viena 1. sekcijas un viena 2. sekcijas biļete, arī 8 sant. vērtībā. Mana sirdsapziņa bija tīra, valsti apšmaucis nebiju. Kontrolieris mani uzrunāja krieviski, kas mani nepavisam nesajūsmināja. Es saku, lai viņš runā latviski. Kas tas ir? – viņš man nikni noprasa, skatīdamies uz manām biļetēm. Tās ir divas biļetes! – es atbildu, un man ir tikpat ērcīgs tonis kā viņam. Kāpiet ārā! Šāds tonis, kaut ar teikts latviski, man nepatīk. Mans rādītāja pirksts pēkšņi atrodas pie kontroliera krūtīm. Lūdzu runājiet ar mani pieklājīgi! Mēs izkāpjam. Pirms viņš paguvis atvērt muti, es viņu apberu ar jautājumiem. Var redzēt, ka viņam smadzenēs ataust maza gaismiņa, ka naudas ziņā es nevienu neesmu apšmaucis, un ka es esmu ārzemnieks. Viņa biedrs nogrābj manu kontrolieri aiz rokas un velk prom. Es saprotu, ka viņš saka, lai liek mani mierā, bet es vēl savu prašņāšanu neesmu beidzis, un mans informācijas avots draud pazust. Es nogrābju nabaga krieviņu aiz otras rokas. Skatam vajadzēja būt diezgan komiskam. Vilcējs sauc: Davai, davai!, es, nezin kāpēc, angliski: Just a bloody minute! (vienu asiņainu minūti) un velkamais krieviski: Viņš grib ko zināt! To dzirdot, otra kontroliera seja atplaukst smaidā kā puķe, un viņš palaiž manu informācijas avotu vaļā. Mēs šķiramies kā draugi. Lai neviens nesaka, ka abas plūsmas nevar atrast kopēju valodu.

* * *

Es esmu sastapies ar neaudzinātu latviešu bērnu baru, kas metas iekšā tramvajos, pirms pasažieri pagūst izkāpt. Es esmu tramvajos sastapies ar krievu tautības skolniekiem, kas uzvedas kā 100% džentlmeņi. Lai viņu skolai gods un slava!

Vispār cilvēki uz ielas nesmaida un nekad neatvainojas. Tas rietumniekiem nepaliek nepamanīts.

* * *

Kā jums patiktu, ja Latvijas prezidents sauktos Rumpītis? Nepatiktu? Tā saucās Guntis Ulmanis līdz savam sešpadsmitajam dzīvības gadam. No trim kandidātiem viņš likās vispiemērotākais. Mēs zirgojamies, ka 15. maijā viņu jātur ieslēgtu istabā. Gunāra Meierovica lielais brīdis bija viņa atteikšanās runa Saeimā no tālākas kandidēšanas.

Pāris ķecerīgas domas, kas klaidu latviešu galēji labajam spārnam sacels spalvas gaisā. Ne jau visi tie, kas skraida apkārt ar lieliem auseklīšiem pie krūtīm un lepojas, ka nav bijuši partijā, ir mūsu apbrīnas vērti. Visi nemaz nevarēja partijā iestāties. Ja tu siti sievu, zagi vairāk pār pieņemto normu, par daudz pļēguroji, tevi nemaz partijā neņēma. Partija arī savaldīja ierēdņu korupciju, jo no tās baidījās. Šodien korupcija (korumpētība) plaukst un zeļ, sasniedzot n-to pakāpi, jo nav kam sūdzēties. To pašu es gribu sacīt par zemāko pakāpju Valsts drošības dienesta ierēdņiem. (Es nerunāju par nagu maucējiem, bet speciālistiem.) Vai nav labāk, ja viņu talantus izmanto valsts un nevis mafijas struktūras? Lai nu VDK bijusi kāda, bet korupciju tai neviens vēl nav varējis pierādīt.

* * *

Prof. J. Vītola un Annijas pārbedīšana. Izvadīšana notiek no Latvijas konservatorijas, kas nosaukta Jāzepa Vītola vārdā. Mēs ar Ilzi iekāpjam speciālajā autobusā, kas iet uz Meža kapiem, bet radi brauc ar mašīnām, un neviens nenonāk kapsētā laikā. Kad bērinieki sāk kārtoties gājienam, mani nogrābj aiz rokas kāds vīrietis. Viņam bija tā apdauzīta seja, ka es viņu nepazinu. Tas bija mans rads Laimonds Kalniņš. Kas tev noticis? – es viņam prasu. Esot kritis. Es zināju, ka Laimim ir alkohola problēma, bet tā apdauzīties...

Tūlīt aiz zārka soļo Vītola korporācija Fraternitas Lataviensis, ar Ilzes brālēnu, tā laika senioru Tālivaldi Bērziņu priekšgalā, aiz viņiem vēl kādi, neatceros vairs, kas tie bija, un trešie – mēs ar Ilzi – bez Bērziņa Tāļa vienīgie radi, kas bijām nonākuši kapsētā laikā. Mums piedāvā soļot tūlīt aiz korporācijas, bet mēs sakām, ka paliksim, kur esam. Pa apbedīšanas laiku ierodas arī Ilzes māsa Maija Zīle, un viņas abas aiziet uz Vītolu atdusas vietu, kas ir turpat uzkalniņā. Es saku, ka palikšu, kur esmu. Pārglabā arhibīskaps Vanags. Abu Vītolu odiseja ir beigusies.

Uldis Siliņš

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com