Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pertas vanadzes svin 60 gadu pastāvēšanu

Apsveikumi, mielasts un skice

Laikraksts Latvietis Nr. 116, 2010. g. 28. okt.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

PertaKlingeris

Aina Zalstrova un Zigrīda Tuvika. FOTO Jānis Purvinskis.

PertaKoris

Pertas DV koris. FOTO Jānis Purvinskis.

PertaGalds

Pertas vanadzes pie viesību galda. FOTO Jānis Purvinskis.

Acīmredzot, lielā daļa dīpīšu ieradās Austrālijā kaut kad pirms 60 gadiem, jo tagad visi svin dažādu organizāciju šo gadu pastāvēšanas. Tā nu pagājušo svētdienu, 24. oktobrī arī Pertas Daugavas Vanadzes atzīmēja šo lielo jubileju. Jau agrā pēcpusdienā Daugavas Vanagu klubā pie skaisti dekorētiem galdiem pulcējās vanagi, vanadzes un viņu sievas un vīri. Uz galdiem, kā jau dzimšanas dienā pienākas, bija gardumi, kurus kāds jau bija paspējis atvest no Latvijas. Šoreiz ne pazīstamās Gotiņas, bet gan tādi izsmalcināti vārdi kā: Lācītis Ķepainītis, Vāverīte, Vēsma, Sarkanā Magone, Trifeles u.c. Šie smalkie vārdi vien lika jau ķerties klāt un kādu nogaršot.

Mūsu vanadzes, kā jau jubilāres, bija sasēdušās pie viena galda. Liekas, lai viešņa, vanadžu Austrālijas priekšniece no lielās galvas pilsētas Kanberas varētu viņas labāk pārredzēt un uzraudzīt. Ko var zināt, tādās lielās svinībās vēl kāda var aizrauties un nez ko sadarīt. Labāk sēdēt tuvāk, lai ar skatu vien var pievaldīt. Nu turpat lielajai priekšniecei blakus jau bija arī pašu priekšniecīte, tad jau par abām lielo baru varēs savaldīt. Kā izrādījās, nekāda valdīšana nemaz nebija vajadzīga, kaut gan uz to pusi jau sāka vilkt, kad sākās uzvedumu stunda. Nu par to tad vēlāk.

Mums Pertā bija radusies viena nelaime, ka šādos saietos bieži bija grūti lielo ļaužu baru apklusināt, lai valdībai var dot vārdu. Nu lai tā programma var gan sākties, gan tecēt uz priekšu, gan arī beigties. Kādreiz ar glāzes skandināšanu vien nepietiek, jo daži jau esam to labo dzirdi zaudējuši, un arī tādā lielā pūlī tādu nieka glāzītes skandināšanu vispār arī labas ausis nesadzird. Šodien tā problēma tika atrisināta. Kamēr visi sēdējām un pļāpājām, un arī ēdām labos gardumus, te kā no kuģa nozvanīja lielais zvans. Un ziniet ko? Viss troksnis apklusa! Nu visi raudzījās uz mūsu pašu Ritiņas pusi pēc ziņas, kas tagad notiks.

Tā nu, kā jau svinībām pienākas, Pertas vanadžu vadītāja Rita Džonsona apsveica lielo viešņu un viesus un, kā jau vanagu organizācijā pieņemts, neaizmirsām arī viņsaulē aizgājušos. Tad nodziedājām vienotāju dziesmu Daugav’ abas malas. Tad vispirms jau Rita Džonsona pastāstīja par Pertas vanadžu dibināšanu un sveica divas vēl palikušās dibinātājas – Zigrīdu Tuviku un Ainu Zalstrovu. Sekoja Vanadžu Austrālijas priekšniece Inta Skrīvere, kura veda apsveikumus no visas Austrālijas. Pertas DV nodaļas priekšnieks Ilmās Rudaks ar kundzi bija arī atsūtījuši apsveikumu no Rīgas pa e-pastu, ko nolasīja nodaļas sekretārs. Sekoja apsveikums no tālās vanadzes Albānijā, Irmas Pluces un Latvijas goda konsula Pertā. Apsveikumu virkni un svinīgo daļu noslēdza DV Pertas nodaļas priekšnieka vietnieks Gunārs Kaģis, Pertas vanadžu vadītājai Ritai Džonsonai pasniedzot lielu, skaistu puķu buķeti.

Nu sekoja jautrā daļa, kuru ievadīja jau, liekas par vanadžu tradīciju kļuvusī, kāda skice vai kādreiz arī viencēliens. Šoreiz vienam vīram (Nikolajs Džonsons) no trim skaistām dāmām (R. Auziņa, A. Kaģe un R. Džonsona, viņam tās neredzot) vajadzēja izvēlēties sev vispiemērotāko skaistuli. Tad nu pēc eksāmena jautājumiem un atbildēm, viņš beidzot, pašam nezinot, tomēr izmeklēja pats savu jau agrāk apprecēto sievu (A. Kaģe), bet par neuzticību viņam mājās laikam kārtīgi izmazgāja galvu.

Tad Rita mums pastāstīja, kā viņai nācās, tēlojot savu pirmo lielāko lomu uz skatuves ar abiem teksta vārdiem, ko bija jāiemācās no galvas, bet uz skatuves bija jāpiegudro vēl klāt. Sekoja DV kora nodziedātas četras dziesmas, kur beidzamajai piebiedrojāmies arī mēs – pie galdiem sēdošie. Uzvedumu daļa arī nu beidzās un drīz varējām sākt ēst.

Kā jau parasts pie vanadzēm – ēdamais nu atkal izvēles neiespējams, jo viss izskatījās tik garšīgs un garšoja vēl labāk nekā izskatījās. Viss, ko varējām darīt, ir paņemt no katra trauka pa kripatiņai, lai lielajā šķīvī varētu visu salikt un tad vēl pietrūktu vietas.

Tad nu darījām, ko varējām un vienam otram bija jāiet pa otrai reizei, jo pie vanadzēm ēdiens nekad nav pietrūcis. Es vienmēr brīnos, kā tik daudzas nesējas var izdomāt, cik katrai jānes, lai visiem pietiktu, jo taču neviens nezin, cik cilvēku sanāks. Tad jau vēlāk vēl bija lielais 60 gadu kliņģeris, kuru Inta Skrīvere bija atvedusi no Kanberas. To nu vanadžu abām dibinātājām – Zigrīdai un Ainai – bija arī jāsagriež, lai nu visiem pietiek. Kur nu pietikt, vēl pāri palika. Pie kliņģera vēl kafija un smalkmaizītes. Mēģinājām arī daudz dziedāt, bet ar tik pilnu vēderu pārāk daudz nevarējām izdziedāt. Skanēja jau gan labi. Abi ar sieviņu nolēmām, ka ēšanai jāliek miers, jo nu jau pieēsts tā, ka jau nekādas vakariņas un laikam nekādas brokastis nevarēsim ieēst. Gandrīz vai aizmirsu, vanadzes, jau kā pierasts, bija gādājušas, lai izsalcis neviens mājās neiet, bet arī vanagi bija rīkojušies un gādājuši par pienācīgu laimes dzeršanas šampanieti, kāds bija arī gādājis par kvasu no Latvijas, un klubs arī gādāja par citiem dzērieniem.

Tad nu Pertas Daugavas Vanadzēm nosvinējām neaizmirstamu 60to dzimšanas dienu un novēlam septiņdesmitajā tikties tikpat omulīgā un skaisti pavadītā saietā. Paldies Intai Skrīverei par garā ceļa mērošanu, paldies par garšīgo kliņģeri un laba vēlējumiem! Paldies arī visiem citiem par laba vēlējumiem un Pertas vanadzēm – par jaukā draudzībā pavadīto pēcpusdienu!

J. Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com