Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (8)

Iepazīšanās

Laikraksts Latvietis Nr. 481, 2017. g. 31. okt.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirmā rindā no kreisās: T. Kalniņa, P. Siliņš, A. Siliņa. Otrā rindā: E. V. Siliņa, M. E. Siliņš, E. M. Siliņa Gundegās. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Septītais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480.

Labas dienas, labi ļaudis!

Es šodien Jūs gribu iepazīstināt ar savu dzimtu. Es apzinos, ka tas jūs, lasītājus, varētu garlaikot, bet Zenta Mauriņa saka, ka iedrīkstēties esot skaisti. Nu un ja Zenta tā saka, es neiešu ar tik ievērojamu literāti strīdīties. Gatavi?

Mūsu dzimtas matriarhs bija Trīne Kalniņ no Mēnesdēliem, kas rakstos minēti jau 17. gadsimtā. Trīnes dzīvesbiedrs Gusts pēc ilgas slimības ar vēzi bija agri miris, un viņa vadīja saimniecību viena pati. 1895. gadā Trīne par 1600 sudraba rubļiem iepērk Mēnesdēlus par dzimtu. Viņai ar Gustu ir divi bērni: mana vecāmāte jeb bomamma Anna un dēls Mārtiņš. Reizi gadā barona Pandera lielmāte rīkojusi pieņemšanu un vienā tādā sanākšanā paziņojusi, ka Mēnesdēliete esot visskaistākā un visstaltākā. Trīne to pati nekad nepieminēja, bet Siliņ Annis, mana bomamma, gan. Kad Mēnesdēlu goda kambarim no Rīgas bija atvestas jaunas mēbeles un visi mājinieki sagājuši apbrīnot jauno iekārtu, iesoļojusi arī Trīne, ilgi sevi vērojusi vienā un otrā spogulī, tad nočukstējusi: Vai, Dieviņ! un steidzami aizgājusi. No tās dienas ne reizi vairs neesot kambarī kāju spērusi. Un vēl kas. Carnikavas saimnieces bijušas slavenas ar saviem mīļākajiem. Mana tante Elza Siliņa-Pūce stāstīja, ka viņa reiz pirtī sākusi vecomāti pratināt, kā viņa tik ilgi varējusi viena nodzīvot. Vecāmāte neko neesot atbildējusi, bet sākusi mest garu. Kļuvis tik karsts, ka Elza izsprukusi ārā.

20. gs. sākumā Trīne vēl stingri turēja mājas saimniecību savos grožos, lai gan dēls Mārtiņš jau sen bija apņēmis sievu. Kad bomammai bija nesaprašanās ar bopapu, manu vectēvu, talkā tika saukta Trīne. Viņa cēli iesoļoja mūsmājās goda drānās, vienmēr lakatu ap pleciem pat viskarstākajā dienā.

Vecvecmāte mīlēja lietot svešvārdus, ko viņa pārtaisīja pa savai modei. Piemēram ķermenis pārtapa par ķemeri, suns Surmis par stūrmani utt.

Kad es iepazinos ar izslavēto skaistuli, viņai jau bija pāri astoņdesmit. Mēs satikām labi, ja neskaita sīkas nesaprašanās. Es bieži tiku viņu apdziedājis:

Vecā māte žīdu sita,
Žīds ar visu paunu krita

un tad laidu ļekas vaļā, lai nedabūtu ar spieķi pa dibenu. Viņa aizgāja uz Viņsauli 93 gadu vecumā.

Viņas dēls Mārtiņš bija krāsaina personība. Kalsns, garš, skaļu balsi. Mēnesdēls nepīpēja un nedzēra šņabi. Tas bija lielisks mudinājums večiem pie svētku galda mēģināt to dabūt Mēnesdēla vēderā, jaucot to kopā ar limonādi vai kā citādi. Viņa dēls Laimonds stāstīja, ka vasarā, darbdienas vakaros tēvs iejūdzis zirgu un braucis uz attālo Dūņu krogu, kur izdzēris tikai vienu pudeli alus un tad braucis atkal mājās. Viņš bija ilggadīgs Carnikavas draudzes un Carnikavas Labdarības biedrības kasieris.

Uz Mēnesdēliem no Jaunciema par kalponēm bija atnākušas Elfrīda Reisone ar māsu Martu. Frīdas tante apprecēja Mārtiņu un kļuva par saimnieci. Viņiem bija dēls Laimonds, kuru gan neviens tā nesauca. Viņš bija un palika Laimons jeb Laimis.

Mēnesdēli bija galvenokārt zemkopju saimniecība ar pāris zirgiem un aptuveni 12 govīm. Mēnesdēls bija speciālists ezerzvejā. 1950. gadā čekisti viņam atbrauca pakaļ uz Dūņezeru un kopā ar Elfrīdu izsūtīja uz Sibīriju, kur Mārtiņš līdz savai nāvei bija apstāvētājs. Sibīrijā nonāca arī Laimis.

Atgriezīsimies pie radiem vēlāk, bet tagad, pārmaiņas pēc, pastaigāsim mazliet pa manu dzimto novadu. Ar mieru?

Carnikava ir seno līvu zeme, taču iedzīvotāju pārtautošanās notikusi ļoti ātri. Jau 16. gs. no līvu valodas palikuši tikai atsevišķi vārdi un vietu nosaukumi, piem., vaba, selga, Lilaste, loms, kaija, kāls, ķīsis, kāzas, ķesele, ķīla, laulāt, launags, liedags, pīlādzis, puika, puisis, salaka, sīga, suga, taimiņš, tērauds, urga, vaka, vagars, vimba, zaimot, murds, poiga, muiža, arī Kadaga, Ummas, Serģu ezeru vārdi ir mantoti no līviem.

Carnikaviešu sarunu valodā vēl šodien manāms tāmnieku dialekta iezīmes. Vēl 1930. gados visi lietvārdi, ieskaitot daudzus īpašvārdus, bija vīriešu dzimtē. Ass nazis carnikaviešu mutē pārtapa par ašu nazi. Skultē tāmnieku dialekts bija vēl vairāk manāms.

Indriķa Livonijas hronikā Carnikava ir pirmo reiz minēta 1211. gadā gan ne pēc vārda, bet vietas apraksta. Runa ir par galveno līvu karaspēka pulcēšanās vietu pie Gaujas grīvas. Vāci to sauc par Koivemundi, līvi par Sarnikau-Ošleju. Šī ir senā līvu zeme, daļa no Kubezeles novada.

1221. g. Carnikavā siro leiši, 1921. g. tur cauri iet Gustava Ādolfa karapulki, 1627. g. poļi un 1710. g. Šeremetjeva karaspēks. Kad nenāk karotāji ar zobenu, nāk mēris ar izkapti.

Pāri Carnikavai gājuši vairāki svarīgi ceļi – Rīgas-Pērnavas ceļš un Langes upe, kas savā laikā savienoja Gauju ar Daugavu, līdz upes tecējumu pārtrauca ceļojošā kāpa.

16. un 17. gs. Carnikavas vārds rakstu avotos sastopams daždažādos variantos.

Vēsturnieks Napjerskis savos draudžu aprakstos min, ka 18. un 19. gs. Carnikavas baznīca saukta arī par Sānkaules un Menģeles baznīcu. Man Sānkaules vārds skan aizdomīgi līdzīgi Sār-ni-kau. Protams, Menģeles vārdu muiža dabūjusi no īpašnieka Mengdena, lai gan Carnikavas vārds arī tad nav pilnīgi izzudis.

Carnikava ar savu lašu un nēģu zveju bija ievērojams zvejas centrs un ieņēma 10. vietu Latvijā.

Līdz 1917. g. Carnikava varēja lepoties ar greznāko pili Vidzemē. Viens no pils īpašniekiem bija baltvācu tālaika ievērojamākais zinātnieks, zoologs Kristians Panders.

Arī pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs Fridrichs Meins. Carnikavieši nodibina savu Labdarības biedrību jau 1875. gadā un ar kori piedalās II Vispārējos dziesmu svētkos.

Vēl jāmin tautas atmodas darbinieki: Bebru Jānis, Bebru Juris un Voldemārs Perlbachs. No Carnikavas nākuši astoņi tālbraucēji kapteiņi, pieci zinātnieki, citu starpā LU rektors Dr. chem. Mārtiņš Prīmanis un viens ģenerālis – kara ministrs. Saraksts vēl nebūt nav izsmelts. Un kur tad bagātīgā zvejnieku portretu galerija – Menclaveru saimnieks, saukts Ķeizarbrālis, dienējis uz ķeizara brāļa jahtas un, kā pats stāsta, pļāvis kopā ar ķeizarisko pāri Cariskoje Selo labību un tik traki meņģējies ar princesi Olgu, ka ķeizars teicis: Grapman, liec Olgai mieru! Izberzīsit vēl rudzus. (Diemžēl, es grāmatā esmu šo notikumu piedēvējis Bīriņam.) Tad vēl Krievijas kara flotes bocmanis, vecais Matīte, ar kuru takelāžas lietās konsultējušies pat admirāļi, novada minhauzens Vecais Bīriņš ar saviem sensacionāliem mednieku stāstiem. Man patīk stāsts par Bendiņu, kas bijis īsts joku mantelis. 1935. gadā tiek iesvētīta Carnikavas zvejas māja, saukta Tačugals, un tai pašā gadā ir vēl viens svarīgs notikums – Ozolu jeb Mīlestības sala Dzirnezerā tiek pie jauna nosaukuma – Vadoņu sala, un mūsu pagasta vārds atkal nonāk avīzēs. Proti, Carnikavā viesojas Valsts un ministru prezidents K. Ulmanis ar diplomātisko korpusu. Salasīšanās notiek Tačugalā, no kurienes pēc uzkodām visi devās kārbās un laivās uz tad vēl saukto Ozolu salu piknikā. Bendiņš visus uzrunāja par mīlīšiem, un prezidents nebija nekāds izņēmums. Viņš piegājis pie Vadoņa un teicis: Vai, mīlīt, tas tev dārgi maksās! 150 galerta bļodiņas vien. Ulmaņa atbilde man nav zināma.

Es esmu jums tikai mazliet pavēris durvis uz veco Carnikavu. Ja gribat zināt ko vairāk, tad Jums jāsameklē bibliotēkā manu grāmatu: U. Siliņš Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi 1211.-1944. elpa 2002. Atkārtots izdevums: Izdevēja: Agrita Krieviņa, 2012.

Laipni lūdzu, nāciet ciemos!

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com