„Vasarnīca Pārdaugavā“

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Vasarnīca Pārdaugavā“ vāks.

Nekas nav patīkamāk, kā rakstīt recenziju par grāmatu, kas izlasīta ar interesi un literāru gandarījumu. Šoreiz tā ir Lāsmas Gaitnieces grāmata Vasarnīca Pārdaugavā, ko autore nodēvējusi kā: Kādas dzimtas stāsts.

Tas ir Stāsts, kas mēnesi pēc izlasīšanas, vēl izsauc atmiņā plūstošo gaitu ar visām niansēm un krāsainām ainām, – kā virkne dzīves ieraksti lasītāja atmiņā, skatoties caur virtuālām brillēm.

Stāsta varoņi ir Beāte un Kalevs. Beāte uzaug sava brālēna Kaleva ģimenē. Tas sākās, kad Beātei ir 9 gadi un Kalevam 18. Var secināt, ka laika posms Stāstam sākas 80.tos gados un iet cauri līdz 90. gadu sākumam. Abi varoņi ir intelektuāli apdāvināti; – Kalevs piedevām vēl ir ļoti harizmātisks. Un tā mazā meitene jau no bērna dienām iemīlas savā brālēnā. Beāte savu gara apdāvinātību izmanto vienmēr, būdama taisnīga, godīga visur un ar visiem; Kalevs savas dabas dotās īpašības sadala, – būdams labsirdīgs pret saviem tuviniekiem. Pret citiem, kas ir aiz apvāršņa un tamdēļ ārā no redzes loka, ir cita lieta. Tiem nav acīs jāskatās, ar tiem nav ko rēķināties.

Stāsts ir par cilvēkiem un viņu attiecībām vienam pret otru un pret sabiedrību. Tā kā valsts politiskā dzīve ir pastumta pie malas, tad šis Stāsts gūst universālu pieskaņu, kur parādās fundamentālas sadzīves problēmas, kas varētu rasties kurā katrā vietā vai laikmetā. Tas paceļ aprakstītās sadzīves attiecības daudz ticamākas un reālākas. Tas padara piedzīvojumus un aprakstus mūžīgākus, ne tikai laikmetīgus. Tā, piemēram, nospiestos brīžos Beāte meklē mierinājumu, apmīļojot savu mazo sunīti vai iegriežoties vakaros tukšā, tumšā baznīcā. Kalevam, protams, nav laika tādām sentimentālām nodarbībām.

Stāsts ir uzrakstīts ļoti koncentrētā valodā. Lai aprakstītu kādu vietu vai notikumu, nav manāms neviens lieks vārds. Katrs teikums vai vārds ir izmeklēts, lai ar smalkām latviešu valodas niansēm izteiktu precīzu apzīmējumu, nelietojot lētus šablonus, lai uzsvērtu teikuma vai domas pareizību. Neviens teikums, paragrāfs vai lapa neliekas par garu, lai nepacietīgi sagaidītu nākošā apraksta vai notikuma sākumu. Kāds mazāka kalibra rakstnieks Lāsmas Gaitnieces stāstu būtu viegli izstiepis divreiz biezākā grāmatā.

Stāstā bez Beātes un Kaleva parādās citi dzimts locekļi, kuri ir tikpat veikli iepīti grāmatā, kā abi pieminētie varoņi. Bet to lai atrod grāmatas lasītāji. Es tikai gribētu pievērst uzmanību nobeiguma skatā, kad dzīves skatuve aizveras, un Stāsta varoņi atrodas Debesvārtu priekšā. Kā to uzņemtu abi Stāsta varoņi? Kalevs, droši vien, dusmotos uz sevi, nevarēdams saprast, kā viņš bijis tik neuzmanīgs, nonācis šajā neatgriežamā, nožēlojamā beigu stāvoklī. Beāte Debesvārtu priekšā, varbūt gūst atvieglinājumu; pazemībā un cerībā izpirkt asins grēku ar savu brālēnu.

Noslēgumā, nevar nepieminēt Stāsta potenciālo vērtību, sagatavot to kādā citā mēdiju izlaidumā. Stāsta koncentrēto, saistošo tekstu būtu viegli pārstrādāt filmas skriptā, un laist to tirgū arī video diska ierakstā. Stāsta interesantais saturs varētu sacensties ar daudzām ārzemju filmām.

Ivars Mirovics
Melburnā, 29/10/2017
Laikrakstam „Latvietis“