Melburnas Latviešu namā kā bišu stropā

Palielināt / Enlarge

Vita Gaiķe Melburnas Latviešu nama fuajē nodod skolēniem sveicienus no Toronto latviešiem. FOTO no Vitas Gaiķes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Melburnas Latviešu nama kafejnīca. FOTO Vita Gaiķe.

Palielināt / Enlarge

Māra Medeniece. FOTO Vita Gaiķe.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kārlis Kasparsons, Ilze Nāgela, Vita Gaiķe, Jānis Dēliņš. FOTO no Vitas Gaiķes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Aldis Sveilis, Henrijs Pacers. FOTO Vita Gaiķe.

Palielināt / Enlarge

Kārlis Kasparsons un Vita Gaiķe Svētā Krusta baznīcā. FOTO Ilze Nāgela.

Mēs esam pieraduši, ka latviešu centros Ziemeļamerikā ir liela rosība, un tas šķiet tikai pareizi. Tomēr mazliet rodas pārsteigums, ka, ierodoties otrā pasaules malā – Austrālijā, tur notiek gluži tas pats, un pat varbūt vēl aizrautīgāk!

Man palaimējās viesoties pie Melburnas latviešiem 2. septembrī. Tas iekrita sestdienā, tāpēc piedzīvoju lielo darbošanos pati uz savas ādas. Tā kā mana mājasmāte, Austrālijas latviešu elektroniskā un arī drukātā (uz papīra) laikraksta Latvietis palīgredaktore Ilze Nāgela bija izplānojusi dienu gandrīz pa minūtēm, tad Melburnas Latviešu namā nācās ierasties precīzi plkst. 11.15, lai vēl pirms sestdienas skolas sākuma tiktos ar Daugavas skolas pārzini Aldi Sveili.

Melburnas Latviešu nams atrodas netālu no pludmales, tas bija pirkts šajā vietā speciāli ar domu, ka jaunieši pēc mācībām varēs skriet uz jūrmalu nopeldēties. Jau ieejot namā, mūs savā varā sagrāba nepārtraukta kustība un darbība. No virtuves puses, protams, nāca kārdinoša smarža un, pavisam nedomājot, kustējāmies izremontētās un atjaunotās kafejnīcas virzienā, kas, acīmredzot, bija sestdienas notikumu centrs un tikšanās vieta, no kurienes skanēja ļaužu čalas. Tur arī satikām Aldi Sveili, kas mūs iepazīstināja ar skolas darbību un veikli izvadāja pa skolas telpām.

Interesants ir Latviešu nama un skolas izkārtojums. Kad tika nopirkts Latviešu nams, arī skola ieguva tur telpas, bet, gadiem ritot tās kļuva par šaurām. Palaimējās, ka varēja nopirkt vēl blakus īpašumu, kas lieliski noder, lai iekārtotu klases. Tā visi kopējie sarīkojumi notiek Latviešu nama zālē un citās telpās, bet klases ir blakus ēkā. Arī skolas pagalms pašlaik tiek krāšņi uzlabots un iekārtots. Patiesībā viss Melburnas Latviešu nams tiek spodrināts, un, kā jau bieži esam saskārušies ar mūsu vecākās paaudzes vajadzībām, arī šajā namā ierīkots lifts, palīdzot nokļūt uz augšējiem nama stāviem.

Skolas gaitenī ir iespaidīga absolventu galerija, kur sakārtotas fotogrāfijas no visiem izlaiduma gadiem. Tur arī var redzēt demogrāfiju, kā skolēnu skaits gājis uz leju, bet nu jau atkal tas pamazām aug. Pašlaik Daugavas skolu apmeklē 39 audzēkņi, Melburnas Latviešu vidusskolu 14 audzēkņi (9., 10., un 11. klasēs) un MLV pieaugušo latviešu valodas klasēs ir 12 audzēkņi. Skolai ir jauka bērnu grāmatu bibliotēka, skolas bibliotēkas vadītāja Indra Ritere pastāstīja, ka piedalās Nacionālās bibliotēkas programmā Skolēnu žūrija. Latviešu skola saņem arī atbalstu no Austrālijas valdības.

Skolas telpas svētdienās izmanto lietuvieši, kuri paši savu skolas ēku bija pārdevuši, kad skolēnu skaits samazinājās un šķita, ka vairs nepietiks mazo lietuviešu, lai piepildītu skolu. Tomēr jauniebraucēji ir krietni sasparojušies, un lietuviešu saime atkal aizrautīgi atsākusi darbību. Arī latviešu pulkā daudz jauniebraucēju, un trimdinieku paaudze un viņu pēcnācēji priecājas, ka sestdienās skola atkal pildās bērniem, un arī skolotājiem nācis klāt papildinājums.

Man bija prieks nodot Melburnas latviešu skolēniem sveicienus no Toronto latviešiem un uzrunāt viņus zīmīgā datumā septembrī, kas mūsu bērniem ir skolas gada sākums.

Lai kur mēs tajā sestdienā gājām, ik pa laikam satikāmies ar Henriju Paceru, kas ir šī nama neoficiālais saimnieks, kas uztur visu kārtībā, pārzina, kur viss atrodas, pie kura visi griežas, ja gadās kādas problēmas. Viņš rūpējas par kārtību ne tikai namā un skolā, bet arī bērnu vasaras nometnē Tērvete.

Ļoti informatīva bija tikšanās ar Latvijas goda konsulu Viktorijā Jāni Dēliņu un Kārli Kasparsonu, kas pilda vairākus pienākumus, būdams gan Latviešu nama valdes priekšsēdis, gan latviešu ev. lut. draudzes priekšnieks. Iepriecināja šeit valdošais optimistiskais noskaņojums, ka pēdējos gados sabiedriskā dzīve ir uzplaukusi. Daudzi, iebraucot no Latvijas, piesakās pie goda konsula, kurš viņiem izrāda namu un skolu, viņiem iepatīkas, kas te notiek, un viņi iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Vairāki iestājušies Daugavas Vanagu organizācijā. Laba atsauksme bijusi arī Saeimas vēlēšanās.

Melburnas nama biedri ir 2200, tomēr aktīvi ir kādi 800. Viktorijā kopumā ir ap 6000 latviešu. Draudzē ir 380 aktīvi biedri. Pirms dažiem gadiem latviešu sabiedrība bijusi zemākā punktā, bet tagad tā ir atguvusi otro elpu. Tam par iemeslu ir ne tikai jauniebraucēji, arī trimdinieku pēcnācēji ir kļuvuši atkal aktīvāki. Pirms pāris gadiem nodibināts vīru koris Veseris ar 40 dziedātājiem, dziedāšanu turpina arī jauktais koris Daina. Abiem koriem ir gados jauni diriģenti. Gudra doma bija pirms dažiem gadiem ielūgt diriģentu Ivaru Cinkusu no Latvijas rīkot meistarklases. Tās bija ļoti populāras un atjaunoja kordziedāšanas prestižu.

Melburnā ir arī divas deju kopas – Ritenītis un Piektais ritenis. Aktīvi darbojas Daugavas vanagi, iesaista jaunus biedrus. Katru mēnesi tiek rīkotas pusdienas DV namā. Par Melburnas veco ļaužu Ciemu jau daudz bija dzirdēts iepriekš, tomēr šoreiz pietrūka laika, lai to apciemotu.

Interesanti bija uzzināt par latviešu valodas klasēm pieaugušajiem, kas pēdējā laikā kļuvušas ļoti iecienītas. Viktorijā vienu reizi nedēļā skan arī etniskais radio latviešu valodā; to var klausīties arī internetā.

Pēdējos piecus gadus Melburnā notiek Baltiešu festivāls, kur piedalās visas tautas, kam robeža ar Baltijas jūru. To rīko rotācijas kārtībā. Nav nekāda jumta organizācija, kas to visu vadītu, bet ir ļoti laba sadarbība starp tautām.

Izstaigājām arī visas Nama telpas. Lai kur mēs ietu, visur manāma darbība, visur kas notiek. Lielajā zālē Daugavas skolas bērni gatavojās teātra izrādei, kādā citā telpā vidusskolēni pulcējās savām mācībām, pašlaik strādājot pie pasaku sacerēšanas, un mēs varējām pārliecināties par jauniešu izdomu – noklausījāmies pasaku par mūsdienu jauniešiem, kas sacerēta, pieturoties pie latviskiem pasaku stāstīšanas elementiem. Vidusskolā mācības notiek ļoti radošas, ar interesantiem projektiem.

Bibliotēkā tās bibliotekāre Māra Medeniece ar lepnumu rādīja krājumus. Visa kartotēka ir digitalizēta; tā kā tā ir pieejama arī interesentiem no Latvijas. Ja kāds students grib pētīt Austrālijas latviešu vēsturi, tad var viņam piegādāt materiālus. Arī grāmatu meklēšana pašā bibliotēkā ir digitalizēta. Katrai pavalstij ir savs Ziņotājs, visi lasāmi Melburnas bibliotēkā. Vairākās telpās bija sakrautas lielas grāmatu grēdas, kas tika šķirotas sūtīšanai uz Latvijas bibliotēkām.

Nama priekšnieks Kārlis Kasparsons īsumā iepazīstināja arī ar Nama vēsturi. Īpašums nopirkts 1955. gadā, bet jau drīz vien radās nepieciešamība pēc kādas lielākas zāles. Tā 1965. gadā tika piebūvēta zāle un citas telpas, pārsvarā ar talcinieku spēkiem. Zāli tagad izīrē arī vietējām organizācijām, tā gūstot līdzekļus.

Sarunā ar Melburnas latviešu kredītkooperatīva (MLKK) ilggadējo priekšnieku (55 no kooperatīva 56 pastāvēšanas gadiem) Edvīnu Misu uzzināju par kooperatīva situāciju, kas līdzīga arī mūsu kredītsabiedrībai – apjoms vairs nav bijis pietiekams šī laika kredītiestādēm, tāpēc bija nepieciešams apvienoties ar kādu. Apskatot citu kredītkooperatīvu darbību, tika secināts, ka ukraiņu kooperatīvs darbojas uz līdzīgiem principiem, atbalstot arī sabiedrisko darbību. Latviešu kredītkooperatīvam bija 16 miljonu dolāru pamatkapitāls, ukraiņiem – 150 miljoni dolāru.

Iemetām aci arī Latviešu nama pārbūvētajā virtuvē, un tad, protams, netikām laisti prom bez sātīgām pusdienām – pildītām pankūkām, desiņām un kāpostiem. Pīrāgi tiek cepti katru sestdienas rītu svaigi, tie piepilda visu namu ar gardu smaržu.

Visas dienas laikā ik pēc brīža satikāmies un iegrimām sarunās ar daudziem dedzīgiem un darbīgiem latviešiem, kas iepazīstināja ar sabiedrisko dzīvi Melburnā un interesējās par latviešu veikumu Toronto.

Melburnas latvieši lepojas ar savu baznīcu, tāpēc noteikti bija jāapskata arī tā. Un viņiem tiešām ir pamats ar to dižoties, baznīca stāv stalta un cēla jau gandrīz 50 gadus, pašu latviešu projektēta un celta. Ne velti mums tā atgādināja Sv. Jāņa baznīcu Toronto ar to pašu plašumu un noskaņu, izkārtojumu un koka apstrādi.

Draudzes priekšnieks Kārlis Krasparsons mūs ne tikai aizvizināja savā mašīnā līdz baznīcai, bet arī laipni izvadāja pa visām telpām un izstāstīja vēsturi. Agros 70.tos gados Sv. Krusta baznīcu cēlis latviešu arhitekts Uldis Merits un iesvētījis arhibīskaps J. Lūsis. Ja Toronto Sv. Jāņa baznīcai ir interesanta altārgleznas vēsture, tad arī Melburnas latviešu ev. lut. draudzes baznīcai ir savs altārgleznas stāsts. Šai baznīcai vispār nav altārglezna, bet ir stikla siena aiz altāra, un dievlūdzēju skats vēršas uz majestātiskiem kokiem, saulei dievkalpojuma laikā mainot skatu un ēnām krītot dažādos leņķos. Šeit var izjust dabas un Dieva varenumu, apvienotu vienā veselumā, kā mēs, latvieši, to bieži vien arī uztveram. Akustika baznīcā ir brīnišķīga. Toties mazajiem bērniem ir iekārtota raudu istaba. Baznīcai ir arī sēžu telpa, plašas sabiedriskās telpas, kur notiek dažādi sarīkojumi, ieskaitot svinības pēc Valsts svētku dievkalpojumiem, parasti – tieši 18. novembrī.

Melburna savā agrajā pavasarī mūs sagaidīja ar aukstām vēsmām, tomēr latviešu neiedomājami lielā sirsnība šo vēsuma sajūtu pilnīgi izdzēsa, ieskaujot mūs siltu domu un gaišu emociju mākonī.

Paldies melburniešiem par draudzību un vissirsnīgākais paldies mūsu viesmīlīgajai namamātei Ilzei Nāgelai, kas mūs ne tikai iepazīstināja ar latviešu dzīvi Melburnā, bet izrādīja arī lielpilsētu.

Vita Gaiķe
Laikraksta „Latvija Amerikā“ galvenā redaktore