Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (10)

Iepazīšanās

Laikraksts Latvietis Nr. 484, 2017. g. 18. nov.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Astotais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483.

Labas dienas, labi ļaudis!

Nu ir kārta pastāstīt par manu paternālo vectēvu jeb, kā es viņu dēvēju, Bopapu –Pēteri Eduardu Siliņu.

Pēterupes – Skultes draudzes 1872. g. sastādītā dzimušo un kristīto reģistrā ir ieraksts, ka Pēteris Eduards Siliņš, Pētera un Grietas dēls ir dzimis 1872. g.10. maijā Pabažu muižas kalpu mājā. Par viņa tēvu es nekā nezinu, bet Grieta atnāca dēlam līdzi uz Carnikavu, un sava mūža pēdējās dienas sagaidīja Gundegās. Viņa esot bijusi nešpetna vecene. Tas ir viss, ko es zinu par saviem saviem paternālajiem vecvecākiem. Nav daudz, bet vairāk kā nekas.

Mūsu dzimtā no tēva puses nav trūcis eksotisku raksturu un spilgtu personību. Salīdzinājumā – manas mātes līnija, gan ar dažiem izņēmumiem, izskatījās stipri pelēka, bet par maniem paternālajiem senčiem varēja sarakstīt grāmatu.

Cik Bopaps bija gājis skolā, es nezinu, bet viņa rokraksts neizskatījās tik slikts. Nekad neesmu dzirdējis viņu runājam krieviski vai vāciski. Neesmu viņu arī nekad dzirdējis dziedam. Carnikavas Labdarības biedrībai 1880. gados ir bijis savs pūtēju koris. Arī Bopaps vēlākos gados esot pūtis altiņu. „Nu tā... šad tad piebasējis. Mazāk iznācis pūst, vairāk bijusi tā iedzeršana... Mūžīgi bijis jādod instrumentus labošanā,“ tā zināja stāstīt radu gabals Laimis Kalniņš. Pēc pamatīga plosta veči visus instrumentus sasituši, un tas ir bijis orķestra muzikālais gals.

Pirmā pasaules kara laikā, lai izvairītos no iesaukšanas, viņš bija pieteicies Baltijas jūras tirdzniecības flotē un brauca par matrozi. Ja atmiņa neviļ, viņa kuģis bija arī torpedēts. Viņš nemācēja peldēt, bet tas pie zvejniekiem nebija nekas neparasts. Bopaps bija atbraucis atvaļinājumā tieši tai laikā, kad vācieši pārrāva Rīgas fronti. Tā bija laimīga sakritība.

Elza Pūce atceras, ka tēvs nekad nav rājies un bijis skops vārdos. Es gan to nevaru sacīt. Viņš bija ātrs dusmās, kas tikpat ātri pārgāja. Viņam bija brīnišķīga humora sajūta, un viņa izteicieni, īstā brīdī izmesti, bija ļoti efektīvi. Man prātā palikuši pāris izteicieni. Ja kāds lietoja vārdu daudz, Bopaps mēdza sacīt: „Daudz ar vezumu ved.“ Vācu okupācijas laikā, runājot par melnā tirgū pērkamām desām: „Vienā galā desa, otrā zviedz zirgs.“

Kad ieskatījās pudelē, viņš bija negants, praktisks jokdaris, no kā cieta ne tikai viņa pudeles biedri, bet arī citi vecā Siliņa uzmanības lokā nokļuvušie, kā piemēram, Sarkanbārdis un Ābrams, kas ar dēlu bija beidzot iegādājušies zirgu un ratus. Ļaušu tālāk stāstīt E. Pūcei: „„Mēnesdēlos“ bija izrīkotas kāzas. Iebrauca arī žīdi. Kamēr viņi iekšā mielojās, Ābrama brūnais zirgs bija pārkrāsots par zebru. Gan tikai viena puse. (...) Kādā citā reizē izjūgts zirgs, ilksis izbāztas cauri laidara sētai un tad atkal iejūgts. Šos nedarbus parasti tēvs izdomājis.“

Un tad Tačugalā izspēlētais joks ar Kāpuru Pēteri, kur notika iedzeršanas! Kāpurs bija viens no pagasta saimniekiem – bagāts, mazs un resns. Reiz viņš pie dzīru galda aizmidzis un nav bijis uzmodināms. Bopaps piezvanījis uz Kāpuriem un teicis, lai tūlīt brauc saimniekam pakaļ. Telefonu atbildējis puisis, kas nupat atgriezies mājās no mēslu vešanas. Labi. Tūlīt pārjūgs un brauks. Nē, nē brauc ar tiem pašiem ratiem! Runāts, darīts. Nabaga Kāpuru noliek šķērsām pāri mēslu ratiem un piesaka puisim, ka jāiet līdzi kājām. Uz Kāpuriem jābrauc cauri Carnikavas centram!

Kādu citu reizi Kāpurs gribējis atpūsties no glāzītes cilāšanas un, lai draugi viņam netiktu klāt, ieslēdzies otrā stāvā telefona centrāles telpā. Bopaps iekāpis pa logu, uzsējis Kāpuram uz muguras krustu un pienaglojis pie grīdas. Kāpura koments: „Tas vecais Siliņš ir traks!“

Reiz abi, pārbraucot Gaujas dzelzs tiltam, nav sekojuši ceļam, bet tikai sukājuši Rīgas virzienā pa sliedēm uz priekšu. Dzeršanas brīži negadījās bieži, bet kad pienāca, tad ilga turpat nedēļu no vietas.

Bopapam bija brīnišķīgas rokas – viņš strādāja galdniecības darbus, pina murdus, auda tīklus, būvēja zvejas šķūņus un zvejas laivas. Viņš bija labs arī metāla darbos. Ārkārtīgi strādīgs cilvēks. Viņš bija Carnikavas Zvejas biedrības tača priekšnieks, kura pienākums bija organizēt tača būvi un nojaukšanu.

Viņš bija reizē lauksaimnieks, zvejnieks un kaislīgs mednieks. Ziemā ne vienu reiz vien pie krāsns karājās pa stirnai vai zaķim. (Medījumam ir jānostāvas.) Siena laikā ēdiena karti papildināja meža pīles.

Vasarā mēs ar Bopapu reizi nedēļā devāmies uz Dzirnezeru pārbaudīt zvejas kirvjus. Iebraucām ar motorlaivu, kas līdzi vilka airu laivu. Mans darbs bija sēdēt pie airiem, kamēr Bopaps pārskatīja kurvjus. Ja jūs domājat, ka piestrīķēt (braukt ar pakaļgalu pa priekšu) laivu pie kurvja ir viegli, pamēģiniet. Tas bija jāizdara divos gājienos un prasīja iejūtīgu pilotāžu, bet tad visi zvejnieku bērni bija lietpratēji airēšanā. Vācu okupācijas laikā mēs abi nodarbojāmies ar nelegālu nēģu zveju.

Bopaps domāja, ka es būšu nākamais Spāru saimnieks, un līdz ar to es baudīju zināmas privilēģijas. Tas varētu būt bijis ap 1943. vai 1944. gadu rudzu pļaujas laiku. Pusdienas laiks. Bopaps pamāj man ar pirkstu, lai es ienāku pie viņa istabā; izņem no kumodes konjaka pudeli, pielej glāzīti un izdzer, pielej otru un pasniedz man, pēc tam ielej sev vēl vienu un noliek pudeli atpakaļ. Nu ja tas nav puikam pagodinājums, tad, lūdzu, sakiet, kā to lai nosauc? Lai Dievs dod visiem bērniem tādu Bopapu! Protams, mammai un papam tādas lietas nav jāzina.

Pēteris Eduards Siliņš mira 1945. gada 10. oktobrī no audzēja nierēs. Apglabāts Carnikavas kapsētā, viņš savu mūža miegu izguļ blakus Siliņ Annim.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com