Šis un tas no manas dzīves (11)

Desmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484.

Labas dienas, labi ļaudis!

Ja jūs vēl pacietība nav galīgi pametusi, tad es pastāstīšu par saviem vecākiem. Mans tēvs – Mārtiņš Eduards Siliņš, pēc jaunā kalendāra dzimis 1900. gada 1. novembrī, bija zvejnieks ar mākslinieka dvēseli. Neviens gan viņu par Mārtiņu Carnikavā nesauca. Viņš bija Eidis. Viņa credo ir lasāms Sidnejas Latviešu vīru kora apsveikumā sešdesmitajā dzimšanas dienā. Eida dzīves teiksma esot izteikta trīs zīmēs: Dievs, Tēvzeme un Darbs. Tie bijuši viņa dzīves galvenie raksti, visi trīs lieliem burtiem rakstīti.

Lai kristīgā baznīca man piedod, bet es domāju, ka pirmā vietā viņam bija tēvzeme.

Liktenis nebija tēvam iedalījis tās labākās kārtis. Pagasta skolu viņš pabeidz divos gados. Vecāki gribējuši puiku sūtīt jūraskolā, bet kāds reālskolotājs, kas pa vasaru dzīvojis Mēnesdēlos, sacījis, ka Eidim esot ievirze uz garīgām lietām, un tā viņš nonāk Rīgas pilsētas reālskolā, kur mācās 3 gadus.

Kad Latvijā sākās kara darbība, skolu pārceļ uz Krieviju. Tai laikā Eida tēvs, lai nebūtu jāiet armijā, aiziet dienēt uz Krievijas tirdzniecības floti, un tā vienā rāvienā 15 gadus vecais skolnieks kļūst par saimnieku un vienīgo apgādnieku 80 gadus vecajai tēva mātei Grietai, paša mātei, kas smagi slimo ar sirdi, un 5 gadus vecai māsai Marijai (Elzai). Eidis viens pats veic visus lauku darbus; zvejo, ziemā kopā ar kalponi cērt malku, ko trīs reizes nedēļā vest uz Rīgu pārdošanai, lai būtu kāds rublis naudas. Kad mājās pārrodas tēvs, Eidis skolā vairs neatgriežas.

Deviņpadsmit gadu vecumā viņu iesauc Latvijas armijā un iedala 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Pēc Rīgas ieņemšanas viņš piedalās Kurzemes atbrīvošanā un tad līdz mobilizācijai strādā administratīvā seržanta pakāpē veterinārajā vienībā. Par savām armijas gaitām viņš stāstīja, ka reizēm licies, ka sliktāk vairs nevar iet, un viņš sev devis solījumu nekad nežēloties. Pie šī solījuma viņš turējās visu mūžu.

Brīvās Latvijas laikā dienišķo maizi tēvs pelnīja ar zveju. Darbs bija smags, bet ienesīgs. Izglītību viņš turpina pašmācības ceļā, apgūst mūzikas teoriju, vijoles, harmonija un ērģeļu spēli; beidz Aizsargu diriģentu kursus, dzied korī, darbojas kā amatieru teātra režisors un aktieris un aktīvi piedalās sabiedriskā dzīvē. Viņš ir bijis Zvejniecības biedrības priekšsēdētājs, Carnikavas Labdarības biedrības valdes loceklis un beidzamais priekšnieks, vietējās Turības nodaļas vadītājs, Aizsargu nodaļas priekšnieks un viens no galvenajiem tautas nama Ozolaine būves iniciatoriem un īstenotājiem. Par viņa Austrālijas gaitām runāsim vēlāk.

Kaut arī izglītība bija palikusi pusceļā, tēvs bija ļoti spējīgs cilvēks ar asu prātu un spēju īsi un loģiski izteikties, bet tai pašā laikā vienā otrā sadzīves sfērā viņš bija un palika vienkāršs zvejnieks. Viņš brīvi runāja krieviski, vāciski un spēja saprasties arī franciski.

Tēvs mēdza teikt, ka bērnībā esot bijis liels melanholiķis un, lai tiktu no šīs īpašības vaļā, kļuvis par tādu kā velna dzinēju (viņa vārdi). Viņš mīlēja stāstīt jocīgus atgadījumus. Šie stāsti gan laika skrejā sāka pabiežāk atkārtoties, un pats stāstītājs to labi apzinājās, bet nevarēja atturēties vēlreiz nepastāstījis. Viņam bija ļoti laba humora sajūta.

Viņa mīnusi? Aizmāršība attiecībā uz mazsvarīgām lietām. Cik lietussargi netika uz brīdi pakārti pie autobusa durvju roktura un tur atstāti, cik iekāpts svešās galošās, kad pašam savas bija palikušas mājās.

1927. gadā viņš apprecas ar skolotāju Elzu Vilhelmīni Paegli. Viņiem ir viens bērns. Tas esmu es.

Otrā Pasaules karā frontes dienests tēvam paiet garām. Viņš gan ir t.s. C grupā, kas veica apsardzes funkcijas. 1944. g. Siliņu ģimene aizbrauc uz Vāciju un no turienes uz Austrāliju, bet tas ir atkal cits stāsts.

M. E. Siliņš pievienojas Viņsaules pulkiem 1980. gada 15. maijā.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos