Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vai tā tiešām bija?

Ak, tie vecie, labie laiki... Tās mīļās, skaistās atmiņas.

Laikraksts Latvietis Nr. 490, 2018. g. 12. janv.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Satikšanās ar kādu senu dienu paziņu var būt jauka un iepriecinoša, – bet var arī būt baiga un nervu bendējoša. Katrs normāls cilvēks teiktu – katrai tādai reizei vajadzētu būt iepriecinošai; kā gan var būt citādi?

Citādi var būt, ja tu šo seno dienu paziņu nepazīsti; tev liekas, ka satiec viņu pirmo reizi mūžā. Viņš tevi apkampj – gandrīz vai grib ap kaklu krist, – bet tev pāriet auksti drebuļi pār muguru. Kauns atzīties, ka nepazīsti; kauns parādīt, ka tava atmiņa tevi ir atstājusi. Tu savelc seju tādā muļķīgā smaidā. Tu slauki acis, it kā prieka asaras birtu, bet patiesībā tev dikti žēl pašam sevi. Nu laikam tas Alcheimers klāt gan! Uz āru lauzties taisās ne tikai asaras, bet tāds īsti satriecošs kauciens...

Bet pēc brīža tu sāc nomierināties. Galu galā, tik daudz jau vairs to veco draugu nebija palikuši, lielākā daļa jau bija aizgājuši pie Pētera. Tad jau tas draugu zaudējums atmiņas dēļ nevarētu būt pārmērīgi liels.

Un, bez tam, līdz ar šiem draugiem, aizmirsti taču ir arī visi tie podi, ko tu savā laikā esi tik bagātīgi gāzis.

Tu sāc justies kā viens prātīgs un anštendīgs cilvēks. Vai tas nav liels ieguvums? Tev gandrīz vai gribās sist uz pleca šim anštendīgam cilvēkam un saukt viņu, ja ne par brāli, tad vismaz par draugu... Ja tu to nedari, tad tas nav kautrības vai pieklājības dēļ; tas gluži vienkārši ir grūti izdarāms. Sišana uz pleca ir jāizdara ar plašu žestu un pietiekoši spēcīgi – tā, lai putekļu mākonītis paceļas gaisā. Kāda šance puteklīšiem, ja tev nepietiek spēka kārtīgi noklepoties vai nošķaudīties... Kur nu vēl pašam sev uz pleca sist. Un tagad vēl klāt nāks tas Alcheimers... Nākotne, ja par tādu vispār var runāt, nerādās visai spožās krāsās. Būtu jaunāks, tad varētu pārcelties uz citu pagastu, kur tevi nepazīst. Tad neviens nevienu nepazītu, un visi būtu vienlīdz gudri vai dumji. Bet tu jau esi tikpat kā iespundēts šinī anštaltē... kas tev ļaus pa pagastiem apkārt klenderēt.

Labāk tā kārtīgi pārdomā, ko sacīsi Pēterim, kad tiksieties pie tiem pērļu vārtiem. Atkal uzmācās tādi mēreni drebulīši. Kas tad, ja tev pērļu vārtus neredzēt kā savas ausis bez spoguļa? Ja tev būs darīšanas tikai ar dakšām un kvēlām, sarkanām oglēm?

Muļķības! Jā, tas viss ir tikai muļķības. Bet ja tev arvien biežāk šādas muļķības iekrīt prātā, sevišķi naktī, tad uz labu tas nav.

Tā vien liekas, ka būtu vieglāka dzīve, ja tu varētu apstāties domāt. Bet tad jau tu vairs nebūtu dzīvs. Atkal problēma. Bet šitai problēmai noteikti jābūt kādam apkārtceļam. Es katru dienu redzu cilvēkus staigājam uz riņķi, uz riņķi un atkal atpakaļ. Citi atkal uz riņķi vien... bez kādas domāšanas... gluži tā kā roboti,... bet viņi ir dzīvi, viņi kustās bez podziņas piespiešanas un ēd pusdienas ar...

Baigi muduļi! Domāju, domāju un kad to lietu tā kārtīgi pārdomāju, tad nonācu pie atbildes: Es atstāšu to domāšanu tiem citiem, lai katrs saprot, kā viņš grib... Turpmāk, kad satikšos ar cilvēkiem, kas mani it kā pazīst, bet es viņus nē, es tikai griezīšu ģīmi pret debesīm un dvesīšu: Ak, tie vecie, labie laiki... Tās mīļās, skaistās atmiņas. Grūti tagad ticēt... Vai tā tiešām bija?

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com