Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (14)

Iepazīšanās

Laikraksts Latvietis Nr. 492, 2018. g. 4. febr.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Priekšā Uldis Siliņš, tad no kreisās Elza Siliņa-Pūce un Ulda Siliņa māte Elza Siliņa. Bilde no 1934. vai 1935. gada. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Trīspadsmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490.

Pastaigāsim vēl mazliet pa manām bērnu dienām, varbūt, ka varēšu no jums izvilināt kādu smiekliņu.

Uz manu dzimšanas dienu māte cepa klinģeri, nobārstītu ar sabrūninātām mandelēm, pūdercukuru un izgreznotu zaļumiem. Ar dzimšanas dienas klinģeri ir tā: lai gan juridiski tas skaitās tavs klinģeris, faktiski tev uz to nav nekādu tiesību. Sadali nosaka Centrs. Cik paliek tev, izriet no pieaugušo rijības. Tikko kāda viešņa paslavē klinģeri, māte atrunājas, ka šoreiz nu gan nav padevies – tas nav cēlies uz augšu, tas kritis uz leju un tūlīt uzliek viešņai dubultporciju. Drīz no tava klinģera ir palikušas neapēstas tikai abas acis.

Klinģerim piemīt interesanta īpašība: tas rada ap sevi magnētisko lauku, kura spēks ir tieši proporcionāls bērna vecumam. Tas velk tevi arvien tuvāk un tuvāk, līdz tavs deguns ir tieši 2 cm no kliņģera. Šis lauks ir tik spēcīgs, ka pie mazākās neuzmanības tu esi ar galvu klinģerī iekšā. Pēkšņi skaistākā mandele sauc: Ēd mani!

Pašaizsardzības instinkts saka, ka vienas mandeles iztrūkumu neviens nepamanīs, sevišķi, ja caurumu aizpilda ar turpat sakasītu pūdercukuru un iekšā iespraustu mirtes zariņu. Bet nu arī pārējās mandeles sāk saukt: Un kā ir ar mums? Kas mums par vainu? Vai varat iedomāties, kā tas ir, kad 30 mandeles sāk uz jums bļaut? Nu labi, paņems vienu vai divas, un pēkšņi mandeles kā brūns mākonis pašas lido tev mutē. Tu krīti azartā. Pašaizsardzības instinkts ir pazudis kā žīds pa klinģeriem. Mandeles ir pārņēmušas tavu dzīvi.

Uz klinģera palikušas tikai piecas mandeles. Jūs man piekritīsit, ka piecas mandeles uz liela klinģera izskatās idiotiski. Ka nav, lai nav! Uz klinģera vairs nav nevienas mandeles, un tev pretim raugās bakurētains, cepts mīklas gabals. Panika! Būs represijas!!! Tu mēģini aizbērt caurumus ar pūdercukuru, bet rezultāts labākajā gadījumā atgādina apledojušas granātbedres, un izdzīvošana ar neskartiem locekļiem kļūst problemātiska. (Nav taisnība, nekad neesmu saņēmis pērienu!) Ienāk Centrs un ierauga postažu. Augstās debesis! Un kad Centrs saka Augstās debesis, tu esi visdziļākā ellē.

Varu droši sacīt, ka nav tādu godu, kuros es vismaz reizi nebūtu piedalījies. Jāsaka, ka pa bērēm man ir vairāk iznācis maisīties nekā pa kāzām. Savādi, bet tā tas nu reiz ir: ja uz kāzu ielūguma nav uzrakstīts tādam un tādam kungam ar kundzi un ģimeni, tad kungs ar kundzi aizbrauc uz kāzām palēkdamies, bet ģimene sēž mājās un raud. Un tad senči pārbrauc pēc 2-3 dienām un saka, ka brūte prasījusi: Kāpēc tad dēlu neņēmāt līdz? Tādās reizēs gribas pacelt rokas pret debesīm un... Bet ko tas viss līdz? Cel rokas pret debesīm vai necel, tevis dēļ neviens otrreiz precēties neies.

Turpretim bērēm neviens nav par jaunu. Acīmredzot priecāties drīkst tikai vecie, bet sērošanai ikviens labs diezgan. Man bēres nepatika, nedz esmu gribējis uz tām iet, bet vai tad tev kāds prasa? Tikko kāda tante pagalam, liec tik šlipsi priekšā un staigā.

Laukos izvadīšana notika no mājām. Labais tonis prasīja pirms sēšanās pie bēru galda iet atvadīties no aizgājēja. Bērnam tās ir mocības. Kas tur uz beigtu cilvēku ko skatīties? Varētu atviegloti uzelpot, ja tūlīt pēc tam neaicinātu pie bēru galda ko uzkost. Ko līdz piekrauts galds ar galerta bļodiņām un rosolu, ja nekā nevar norīt? Acu priekš zārks ar mironi! Visas vakarīgās iziešanas nākamā nedēļā jāsamazina līdz minimumam. Tas ne vienmēr ir iespējams, jo augošs bērns ir augošs bērns. Tā vien liekas, ka tumsā nogrābs tevi kāda ledaina roka un aizraus prom uz kapiem. Pieaugušiem viegli sacīt, ka mirušie neko ļaunu nedara. Kad sāks darīt, būs jau par vēlu.

Kad biju vecāks un gudrāks, iemanījos pie aizgājēja ieiet tad, kad pie zārka bija lielāka drūzma, noskaitīju Tēvreizi, pateicu āmen un atkal ārā. Tas, ka es no nelaiķa kājas vien biju redzējis, nevienam nebija jāzina.

Pēc izvadīšanas braucām uz kapiem un tad atpakaļ uz bēru namu. Bēru mielasts parasti sākās lielā piano un beidzās varenā forte.

Kristībās parasti lūdza tuvus draugus un piederīgos, tāpēc puikas gados esmu maz tajos apgrozījies. No baznīcas visi devās uz mazā knauķa māju, lai baudītu, ko Dievs devis. Mani tā būšana garlaikoja. Pieaugušie, apstājuši bērnu kā mūris, tik sauc ah un oh, paskaties, cik viņam brīnišķīgs šis un cik viņam brīnišķīgs tas, un tik funktierē pēc kā šis izskatās. Izskatās?! Manās acīs viņš izskatījās pēc pērtiķa! Tāds nesmuks, mazs ute garā, baltā kleitā. Es tādu nemaz nevestu uz baznīcu, bet liktu pa kluso nokristīt mājās. Bet, lai nu kristāmais kāds, tortes bija garšīgas, un kūku ēdājs es biju liels.

Uz iesvētībām bērnībā esmu bijis reti, un par tām man nav nekas liels ko sacīt, izņemot, ka mazliet par ilgu jāsēd baznīcā.

* * *

Kad tēvs pārbrauca no Rīgas, viņš vienmēr atveda mazo pudelīti Portera. Tas bija putojošs bezalkoholisks iesala dzēriens stikla pudelē ar porcelāna korķi. Ļoti garšīgs. Maksāja vienu latu, kas bija kalpones dienas alga. Pāris reizes gadā atveda arī apelsīnus.

No Rīgas ir atvesti banāni – divi man, divi Mēnesdēlu vecajai mammai.

Jums garšo banāni? Man tie nekad nav bijuši par daudz. Ja viņa iedotu vienu no savējiem, tad man būtu trīs un viņai pietiekami. Prasu, lai vismaz atdod man mizas. Pie tām vēl kas ir pieķēries, garšo gan mazliet rūgteni, bet vai jūs dzirdat kādu žēlojamies?

Māte no Rīgas vienmēr pārveda kasti ar konditorejā pirktām kūkām. Dievs, kur tās bija garšīgas! Es apēdu kūkas un arī kas bija palicis pāri no mātes ceļamaizes. Arī tā, Rīgu izbraukusi, garšoja gandrīz tikpat labi kā kūka. Es prasu, lai dod to pašu ceļamaizi vēl. Man vairāk nav, māte saka, ej un dabū pats! Kā gan pieauguši cilvēki var būt tik aptaurēti? Lai maize garšotu tikpat labi kā kūka, tai ir jāizbrauc Rīga.

* * *

Četru gadu vecumā man bija trīsritenis, uz kura biju sasniedzis lielu meistarību. Es stundām riņķoju pa veco Siliņu galu, izfantazēdams brīnumlietas. Fantāzijas lidojumi atstāja grīdā pamatīgas pēdas, par ko gādāja viens no pakaļējiem riteņiem, kam bija nobraukta riepa.

Vēlāk ar divriteni negāja tik viegli. Lai sēdētu uz sēdekļa, kājas bija par īsu, bet, kā angļi saka, ir daudz veidi kā kaķim novilkt ādu. Braucām ar kāju caur bomīti, kas iesācējam sākumā sagādāja lielas balansa problēmas. Lai būtu garāks ieskrējiens, braucu lejā pa ledus pagraba uzkalniņu Mēnesdēlu pagalmā. Gar zemi! Atpakaļ sākuma punktā. Aiziet! Gar zemi! Atpakaļ uzkalniņā. Tas pats, un tā kādas 10-20 reizes. Un tad pēkšņi amats ir rokā. Kas par varenu sajūtu. Tu esi motorizēts. Lēnām graduējos no braukšanas ar kāju zem bomīša līdz bomim starp kājām un visbeidzot uz sēdekļa, kad kājas, lai aizsniegtu pedāļus, bija garas diezgan. Pēc pāris gadiem man pašam bija savs divritenis – Omega. Citiem puikām bija Ērenpreiss ar bremzi un ātruma slēdzi pie stūres. Ar laiku braukšanā ieguvām zināmu meistarību kā, piemēram, braukt bez roku pielikšanas pie stūres.

* * *

1934. gada 15. maijs. Atceros, ka tēvs aizsargu uniformā, šauteni plecā aizbrauca uz Rīgu. Apvērsums!

Sveiks, Tautas vadon',
Sveiks, saulainais maijs!
Tu tautisko ilgu piepildītājs.

Es jau minēju, ka 1935. gadā Carnikavā viesojas ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar diplomātisko korpusu un laivās dodas uz vēlāko Vadoņsalu Dzirnezerā. Starp vedējiem ir arī mans tēvs ar kārbu Līgo. Man ir avīzes fotogrāfija, kur bopaps un vēl kādi zvejnieki ir nofotografēti kopā ar K. Ulmani. Arī es biju Tačugalā un noskatījos parādi ar pusēstu nēģi rokā. Sevišķi spilgti palicis prātā kāds japāņu diplomāts; varbūt tāpēc, ka viņam bija cita ādas krāsa. Es vēl nevienu aziātu nebiju redzējis.

Pēc tam Ulmanis bija biežs viesis Carnikavā un ar savu šoferi bija bieži redzams gan Dzirnezera malā, gan jūrmalā. Viņa vārdā bija nosaukta Dzirnezera lielākā sala, agrākā Ozolsaliņa vai Mīlestības saliņa. To vēlāk sauca gan par Vadoņsalu, gan par Ulmaņsalu. Ed. Grantskalns man kādā vēstulē tā starp puķēm, rakstīja, ka tā bijusi viņa ideja.

Ar Ulmaņa gādību pie Gaujas koka tilta uzbūvēja jaunu sargu būdu un Pārgaujā nobēra ar oļiem ceļu uz jūru. Ulmaņa mašīna tur bija reiz iestigusi smiltīs.

* * *

Lieldienās šūpoles kāra Kaķu kalnā. Līdz ar diviem šūpotājiem – katru savā galā – uz sēdekļa varēja sasēsties diezgan daudz normāla apmēra cilvēku. Šūpotāji bija puiši. Maksu bija jākārto ar olām.

Vēl tagad atmiņā palikuši meitiešu spiedzieni un kliedzieni, kad šūpoles, sasniegušas visaugstāko punktu, ar spēju kritienu sāka ceļu lejup, lai atkal lidotu līdz otrai galējībai. Čalas un smiekli. Vienu gadu es tur pavadīju visu pēcpusdienu un vakaru. Nebiju ievērojis komandanta stundu, un māte tumsā atnāca man pakaļ. It kā es pats nezinātu ceļu uz mājām.

* * *

Pēc Lieldienām nāca Vasaras svētki. Bija pieņemts istabas un āra durvis pušķot ar meijām. Kad paaugos, tās sagādāt bija mans darbs. Vakarā sēdos laivā un krēslas stundā braucu pāri Gaujai uz mazu bērzu birztaliņu, kur sacirtu meijas.

Vai jūs esat bijuši Gaujmalā, kad sāk ziedēt ievas, pildīdamas gaisu ar savu rūgteni saldo smaržu?

Jau balti ievas zied,
Gaujmalā meitas dzied,
Gaujmalā meitas dzied
Un lakstīgalas.

(Mana vārsma)

* * *

Nākamie svētki – Jāņi. Paraža prasīja, lai pirms Jāņiem tiktu izravēts sakņu un puķu dārzs. Rāvos melnās miesās. Arī Jāņos bija jāpušķo istabas kakti un ārdurvis ar bērzu meijām. Ja situācija to prasīja, starp abiem dzimumiem tika izcīnīta divcīņas ar kalmēm.

Pirms kara Jāņu sarīkojums notika Ozolaines parkā. Uz turieni tad līgodami plūda ļaudis no visām novada mājām. Prātā palikuši Jāņi 1930. gados. Vakarā ejam uz Jāņu balli garām Lēģerkalniņiem, cauri Mucnieku ciemam, pāri Gaujas tiltam, kur satiekamies ar kaimiņu ļaudīm, un viss bars soļojam uz Ozolaini. Es ar lielu vainagu galvā un Latvijas karogu kārtī pār plecu visiem pa priekšu. Bet tad uz dejas grīdas divas lielās meitas paņem manu ziedu vainagu un smiedamās aiziet, atstājot mani asarās. Te tev bija Jāņi!

Papardes ziedu es atradu pēc gadiem. Tas bija tieši tāds, kā to apraksta tautasdziesma: zieds – zeltaina (patiesībā brūngana), gara skara. Tā bija Amerikas Savienoto valstu paparde, kas neapzinājās savu mistisko sūtību un iespējamību, ka kāds to varētu meklēt. Tā auga Katskilos puķu dobē.

Pēc Jāņiem četrdesmitos gados, kad dienas darbi bija padarīti, vakaros dziedādami braucām ar laivu pa Gauju – Tomnsonu Jānis ar māsu Gaidu, Pētersonu Miķelis, Bajāra Silvija, Krūmiņu Uldis un es, jaunākais no visiem. Šodien esmu palicis viens pats, pārējie ir pārkāpuši veļu laivā.

* * *

Ziemas svētki, Ziemas svētki, ilgi gaidīti, beidzot atnākuši! Ziemsvētku sestdienā jau no agra rīta sākas tīrīšanas akcija – slaucīšana, mazgāšana un beršana. Misiņa piestā jāsasmalcina safrāns dzeltenmaizei. Tas ir mans darbs. Piparkūku cepšana. Spiežu sirdis, pusmēnešus, šautras līdz plaukstas sāk sāpēt. Tad uz pannas saliktās piparkūkas jānopindzelē ar olu dzeltenumu, lai spīd.

Sestdienas vakarā ar kamanām braucam uz Carnikavas baznīcu. Sals ap mīnus 20 grādiem. Baznīca nekurināta.

Visskaistākais bija atpakaļbrauciens. Katra apsnigusī priede izskatījās kā baznīcas tornis. Lauska spērieni, zirga pakavu un zvaniņa skaņas. Tev ir silti un labi, un tu esi mierā ar visu pasauli. Šie braucieni man palikuši prātā līdz mūža vakaram.

Sēžam ap eglīti un izdziedam visu Ziemsvētku repertuāru. Viens pēc otra ierodas Ziemsvētkvecīši. Vecākajam Ziemsvētkvecim ir sarkans tērps, balta bārda un mana tēva rokas. Pēc brīža klāt otrs, bet tikai ar dažām uniformas detaļām. Viņš izskatās pēc mana onkuļa, Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas skolnieka Laimja. Viss jau būtu labi, ja vecāki tevi negribētu izrādīt. Es biju vienīgais, kuram vecītis vai māte lika ko skaitīt. Kautrīgam bērnam tās ir mocības, bet visas nepatikšanas izbeidzās, kad sāka dalīt dāvanas.

Kad sāku iet skolā, vislielākais prieks man bija par grāmatām, bet nekad nesaņēmu vairāk par divām, parasti tikai vienu. Svētku nakts pagāja lasot. Ap pulksten pieciem no rīta, kad grāmata bija izlasīta, jutu tādu kā žēlumu. Kad pamodos, lasīju otrreiz.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com