Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Balttour 2018 – 25 gadi

Tūrisms pasaulē un Latvijā

Laikraksts Latvietis Nr. 493, 2018. g. 9. febr.
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sēž: Inga Šēna-Laizāne. Stāv no kreisās: suitu vīrs, Aina Gailīte, Alsungas muzeja vadītāja Inga Bredovska. FOTO Aina Gailīte.

Ilze Salnāja-Vārva (Värv) setu tautastērpā Setomaa tūrisma stendā. FOTO Aina Gailīte.

Balttour 2018. FOTO Aina Gailīte.

Šauļu stends. No kreisās: Alvydas Ziemelis (Šauļu TIC), Andrius Kvedaras (muzejs „Aušra“), Gintautas Plunge (Šauļu TIC) un Meilute Požemeckaite (muzejs „Rūta“). FOTO Aina Gailīte.

Brīvdabas muzeja meistars. FOTO Aina Gailīte.

Rīgā, Ķīpsalas izstāžu hallēs trīs dienas, no 2. – 4. februārim, pulcējās ceļotgribētāji un ceļojumu organizētāji, bet tas vēl nebija viss; šīs izstādes tiek rīkotas kā gadatirgi. Vienā paviljonā ārzemju tūrisma organizācijas, otrā Latvijas novadu. Ak, to košumu un dažādību!

Vispirms par tālajām zemēm. Sarakstu neuzrakstīšu, mani nekas konkrēts neinteresēja, jo Austrālija nebija pārstāvēta, un kā nokļūt uz Uluru nevarēju uzzināt. Šajā paviljonā ļoti plaši bija pārstāvēti mūsu kaimiņi – Lietuva un Igaunija.

No Lietuvas stendiem tuvāk iepazinos ar Šauļu piedāvājumu. Šauļi nav liela pilsēta un atrodas tuvu Latvijas robežai, un šo pilsētu latvieši ir iecienījuši jau sen. Bez vēsturiskās apbūves šeit ir daudz pieminekļu un mazās arhitektūras formu, ļoti daudz dažādu muzeju, botāniskais dārzs, gājēju bulvāris un šokolādes muzejs Rūta – pirmais Baltijas valstīs. Šauļu prezentācijas stendā četri jauni cilvēki, pārstāvoši Aušras muzeju, kas ir viens no vecākajiem (1923. gads) un lielākajiem Lietuvā, šokolādes muzeju Rūta. Tur uzzināsiet ne tikai par šokolādes industriju Lietuvā un tās vecākajā konfekšu fabrikā Rūta”, bet arī četru gadu tūkstošu ilgās šokolādes lietošanas kārtību pasaulē un Šauļu Tūrisma informācijas centru, kur zin visu par šo pilsētu. Bija iespēja redzēt, kā top šokolādes konfektes no karstas šokolādes masas līdz plānām, dekorētām plāksnītēm. Man bija ļoti interesanti to visu redzēt. Lai arī Latvijā ir divi šokolādes muzeji Laima un Pūre, bet programmas nagla bija kakao koka pāksts ar pupām (vienu kakao pupu ieguvu savā īpašumā). Tas bija ļoti interesanti un atraktīvi, paldies Meilute, Andrius, Alvydas un Gintautas!

Igaunija joprojām piedāvā SPA pakalpojumus. Izrādās, latvieši tos ar prieku izmanto. Igaunijas iepazīšanas programma ir ļoti plaša un dažāda – salas, ūdeņi, meži un purvi, pilsētas un vieta Peipusa ezera krastā, kur dzīvo seti, ne visiem zināmi – ar izteiktām tradīcijām, pareizticīgie. Savācu visu drukāto informāciju un ļoti ceru, ka vasarā izdosies tur nokļūt. Setu tautastērpu valkāšanas noteikumi ir ļoti sena tradīcija, un tikai redzot setu sievieti tautastērpā, ir iespējams daudz pastāstīt par viņu. Vainags, lakats, matu sakārtojums, priekšauts, sudraba naudiņas važiņā un sakta, ar to greznojas tikai precētās, un vienlaicīgi tā ir pārticības lieciniece; jo lielāka sakta, jo īpašniece bagātāka. Baidos rakstīt sīkāk par tautastērpu, jo varu ko sajaukt. Esmu ļoti pateicīga savai tautietei, Ilzei Salnājai-Vārvai (Värv) par visu stāstīto, kas izraisīja milzīgu interesi. Tātad, jābrauc uz Šauļiem un pie setiem!

Jā, visu triju Baltijas valstu Tūrisma informāciju centru bukleti tiek izdoti arī kaimiņvalstu valodā, piemēram, par setiem varu lasīt latviešu valodā.

Latvijas paviljonā bez novadu stendiem pilnā sparā rit degustācijas un tirdzniecība, un visam pāri skan skatuve – tas, kas tur notiek. Vismīļākais novads man ir Talsi. Tā ir nepagurstoša enerģija un izdoma, kas nāk ne tikai no Tūrisma informācijas centra, bet arī no iedzīvotāju ieinteresētības un līdzdarbības. Iepriekšējā gada ļoti veiksmīgs darbs bija Talsu gleznu reprodukciju izvietošana konkrētās pilsētas vietās, arī pats atklāšanas pasākums bija augstā līmenī. Šogad Talsu TIC kopā ar pilsētas Kinoloģisko centru Ķīpsalas izstāžu hallē visiem atgādināja, ka šis ir suņa gads, un uz skatuves tika sniegti ļoti labi audzinātu suņu paraugdemonstrējumi, pie tam ātrā tempā, nepārtrauktā kustībā un ļoti skaļas mūzikas skaņās (skaņa ir halles mīnuss). Nebija nekādu sensāciju, bet viss ritēja ļoti saskaņoti, un mani pārsteidza suņu draudzīgums. Visi bija lielāki par vidējo augumu, un nekādas riešanas, ko nu nekādi nevar teikt par suņu izstādēm. Tātad šogad ir Talsi, vau, kas ietver arī dažus sadzīvisku situāciju risinājumus.

No Talsiem devos uz Alsungu pie suitu sievām. Viņu dēļ braucu uz izstādi arī otrā dienā, jo suitu sievas un vīri un dūdenieki koncertēja veselu stundu. Nu kad tad vēl būs tāda izdevība, tik daudz redzēt un dzirdēt! Pirmo reizi redzēju suitu vīrus un dūdeniekus. Koncertu noslēdza Armanda Alkšņa dziesma Kuršu dzīru dziesma, nav izslēgts, ka to drīz dziedās visā Latvijā un arī Veseris Austrālijā.

Tagad mazliet par tērpiem; tie ir ļoti krāšņi un dažas detaļas – fantastiskas, piemēram, adītās zeķes gan vīriem, gan sievām, tāpat dūrgaļi (sauc arī par maučiem). Ievēroju, ka vīri lepni izrāda dūrgaļus (tie ir tādas kā aproces, adītas ar pērlīšu rakstiem). Suitu sievām ir raksturīgs daudzbalsības dziedājums – burdons. Vēl citādi viņas kļuvušas slavenas ar dokumentālo filmu Ručs un Norie (2015. g., režisore I. Kolmane; lomās: Norie Tsuruta un Marija Steimane Ruch). Un ja tā pa īstam, visu taisnību – viņas ir ļoti sirsnīgas, laipnas un mīlīgas un reizēm runā tā, ka uzacis saceļas. Paldies par iespēju iepazīties tuvāk!

Ļoti interesants bija Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja stends; darbnīcas: keramiķis, audēja, adītāja, pinējs tāds un pinējs citādāks un vēl daži senu arodu meistari, kā arī Priedes krogs ar piecstāvīgas tortes un cigoriņu kafijas cienastu. Tā es divas dienas skatījos koncertus (pat Uzbekistānas Fergānas ielejas dejotājas eksotiskos tērpos), ēdu torti, sklandraušus, smeķēju Šauļu kvasu un Sabiles vīnu.

Tagad pa ziemu plānošu vasaras braucienus.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com