Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (30)

Trimdas bērnu bērns – Selga Beņķe

Laikraksts Latvietis Nr. 496, 2018. g. 6. martā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
BenkeSelga

Selga Beņķe. FOTO Astrīda Jansone.

Beidzot notikumi olimpiādē ir beigušies, un man vairs nav jāseko Latvijas sportistu panākumiem un jākreņķējas, ka tie nav tik labi, ka man būtu paticis. Tomēr jāatzīst arī tas, ka tie nekādā gadījumā nav jāsauc par sliktiem, jo mums to sportistu noteikti nav tik daudz, lai konkurētu ar tik lieliem skaitļiem, kādi ir tādām valstīm kā ASV, Kanādai, Vācijai un tik daudz citām. Mēs tik un tā ar savu sportistu panākumiem varam būt lepni. Vēl vairāk mēs varam lepoties ar to, ka grandiozā snoborda trase ir latviešu būvēta, un to sportisti ir atzinuši par vairāk nekā zelta vērtu.

Kā pirmā pēc šīs manas izvēles aizņemtības pie manis atnāk Selga Beņķe. Mazliet viņu jau pazīstu, jo viņa ir meita Regīnai Rubenei, kuru jau intervēju grāmatai Labie ļaudis. Regīna, tāpat kā daudzi citi bijušie trimdinieki, ziedo līdzekļus Latvijas centīgiem un mazturīgiem studentiem caur Vītolu Fondu. Tādā sakarībā esmu Selgu jau iepriekš satikusi, jo viņa savu māmiņu, kas ir ratiņkrēslā, ir atvedusi uz tās grāmatas atklāšanu. Tagad Selga pati atnāk pie manis un atnes man ciemakukuli – paciņu ar ļoti garšīgiem mandeļu un šokolādes cepumiem. Viņa ir nojautusi, ka es savā ģimene jau no mazotnes tiku uzskatīta par saldo dāvīti. Nolieku saldumus virtuvē un ķeramies pie darba.

Selga stāsta: „Mana mamma, Regīna Rubene, ir no Cēsīm un tikai studiju gados pārcēlās uz Rīgu. Tēvs gan ir dzimis Sibīrijā, bet uzauga Rīgā. Kara laikā abas ģimenes devās bēgļu gaitās un nonāca Vācijā, kur iepazinās studiju laikā Ķīlē. Studijas pabeiguši, abi aizbrauca uz Austrāliju un tur salaulājās. Es piedzimu 1952. gadā Melburnā, un brālis Juris – trīs gadus vēlāk. Tā arī visu bērnību un jaunību pavadīju Melburnas latviešu sabiedrībā. Kā daudzi citi latviešu bērni izgāju visas latviešu skolas, izgāju obligātās Austrālijas skolas un izstudēju farmāciju. Tāpat biju guntiņās, gaidās, dejoju tautas dejas; citiem vārdiem sakot, biju īsts latviešu patriotu bērns, ka tā tiek arī audzināts.

Pāris gadus pēc studiju beigšanas izdomāju, ka kādu laiku vajadzētu padzīvot Eiropā un aizbraucu uz Angliju, ko Austrālijas latviešu jaunieši darīja diezgan bieži. Tur arī iepazinos ar Juri Beņķi, kurš vēlāk kļuva par manu vīru. Viņš atbrauca man līdzi uz Austrāliju, kur mēs 1978. gadā apprecējāmies un tur arī pavadījām nākamos 17 gadus. Pirmā meita mums piedzima 1985. un otra – 1988. gadā. 1991. gadā Latvija kļuva brīva. Tas lika mums tā nopietni pārdomāt, vai mēs negribētu braukt uz Latviju dzīvot. Tā mēs arī izdomājām, ka to vajadzētu darīt un 1995. gadā to arī izdarījām. Mēs ar abām meitām un abām vecmāmiņām pārcēlāmies uz Rīgu, un neesam to nožēlojuši. Jura mamma starplaikā bija pārcēlusies no Anglijas pie mums, un bija daļa no mūsu ģimenes. Mans tētis mūsu lēmumu noteikti neuzskatīja par pareizu, palika Austrālijā un visu laiku gaidīja, kad mēs atgriezīsimies Austrālijā. Pa vasarām tētis te atbrauca un pavadīja vairākus mēnešus, bet pārcelties viņš nebija ar mieru. Tā viņš Austrālijā arī palika. Manam vīram tēvs jau bija miris.

Mēs uz Latviju atbraucām vasarā, un es varu teikt, ka mums veicās. Pirmos pāris mēnešus mēs dzīvojām Cēsīs, kur mamma bija atguvusi savu māju, un pa to laiku mēs atradām, kur dzīvot Rīgā. Sarunājām, kur meitenēm iet skolās, un vīrs atrada darbu. Es to atradu vēlāk, kad bijām iekārtojuši savu dzīvokli un nokārtojuši galvenās formalitātes. Es jau Austrālijā zināju, ka farmācijā Latvijā nestrādāšu, jo te tā ir daudz savādāka nekā Austrālijā, un zāles te nelieto tādas pašas kā tur. Tāpēc izvēlējos kaut ko, kur vajadzīga angļu valoda. Es jau Melburnā atkal gāju universitātē un studēju ar izglītību saistītus kursus un papildus kursus par valodas mācīšanu. Tādēļ es šeit esmu strādājusi gan ar valodas mācīšanu, gan ar eksāmenu pieņemšanu. Tā ir angļu valoda, kas bija vajadzīga tad, kad mēs atbraucām, ir vajadzīga tagad un būs vajadzīga vienmēr.

Meitenes apmeklēja dažādas skolas, kas varbūt bija manis dēļ, jo es mēģināju tās salīdzināt ar Austrālijas izglītību, kas man bija pazīstamāka. Tas īstenībā bija nepareizi, jo izglītību dažādās valstīs nevar salīdzināt, bet meitenes abas manā uztverē ieguva ļoti labu izglītību. Liāna nobeidza I Valsts ģimnāziju un Lelde nobeidza Franču Liceju. Abas meitas tagad ir izskolotas un patstāvīgas. Liānai ir maģistra grāds sociālantropoloģijā, bet Lelde izstudējusi franču valodu un žurnālistiku. Viena no viņām studēja Anglijā, otra – Skotijā, un arī tur viņas dabūja labu izglītību, kur viņu Latvijā iegūtā izglītība arī tika atzinīgi novērtēta. Liāna Latvijā maģistra grādu dabūja sociālantropoloģijā. Tagad viņas abas dzīvo Latvijā, un Liāna man jau ir pagādājusi vienu mazmeitiņu, kurai ir divi ar pusgadiņi. Es ļoti izbaudu laiku, ko pavadu ar savu mazmeitiņu.

Mēs Rīgā nopirkām dzīvokli tepat centrā Hanzas ielā, kur viss ir ļoti pieejami. Rīga ir pilsēta, kur ir viegli dzīvot, jo publiskais transports ir tik labs, kā reti kādā pilsētā, visādi veikali ir akmens sviediena attālumā, un viss cits arī ir viegli pieejams. Es mācu angļu valodu un pieņemu eksāmenus. Es mācu tiem jauniem cilvēkiem, kas brauc studēt ārpus Latvijas. Viņiem ir nepieciešams zināms angļu valodas līmenis jau pašā pieteikšanās procesā. Viņiem ir jānoliek kā mutiskais, tā rakstiskais eksāmens.“

Kad es Selgai prasu, kā viņi pavada savu brīvo laiku, viņa sirsnīgi iesmejas un saka, ka viņa nemaz nezina, kas tas tāds ir – brīvais laiks. Viņai tāda nav, jo viņas dienas ir ļoti aizņemtas.

„Mūsu dzimtā te ir četras paaudzes, un visas aizņem laiku. Mana mamma ir ratiņkrēslā un to gribas šad un tad apciemot; tagad mazmeitiņa arī prasa savu laika brīdi, un mums ļoti patīk ceļot. Diezgan bieži gribas arī aizbraukt atpakaļ uz Austrāliju un apciemot vecos jaunības draugus. Eiropā esam apceļojuši jau gandrīz vai visas valstis. Daudz laika pavadām arī Latvijā pie dabas. Mums ir vasaras māja, mums patīk mežā ogot un sēņot. Mums arī patīk tas, cik pieejama pie mums ir kultūra un māksla. Diezgan bieži apmeklējam kādu teātri, operu vai baletu, nereti arī koncertus, jo piedāvājums te ir bezgala liels. Bez tam vasarā te daudz kas notiek brīvā dabā, kas man patīk vēl vairāk. Austrālijā tādas lietas maksāja diezgan dārgi, un bieži to atļauties mēs nevarējām. Tāpēc tagad cenšamies izmantot katru iespēju. Man vispār liekas, ka Latvijā cilvēki daudz vairāk apmeklē kulturālus sarīkojumus nekā Austrālijā.“ (Te man Selgai jāpiekrīt, ka arī Amerikā to vienkāršais darba cilvēks darīja reti vai nedarīja nemaz. Nezināju nevienu darbabiedru, kas kādreiz būtu aizbraucis uz kādu pilsētu, kur ir opera, vai aizgājis turpat Klīvlandē uz simfonisko koncertu, lai gan orķestris tur skaitījās viens no labākajiem. Latviešus gan tur satikām diezgan bieži.)

„Latviešos tā vajadzība ir iekšā, un tāpēc es esmu bezgala priecīga, ka tagad atkal varam dzīvot te. Austrālijā mēs bijām pieraduši gan pie pašu teātriem, koriem un dažādiem ansambļiem, gan arī pie daudz un dažādiem viesmāksliniekiem, kas pie mums brauca ne tikai no citām Austrālijas pilsētām, bet arī no citām valstīm un kontinentiem. Austrālijā savā laikā bija pat divas teātra grupas, uz laiku mums bija arī operešu trupa. Bija pašiem arī savi gleznotāji, kuri taisīja savas izstādes. Bija interesanti uzaugt tādā sabiedrībā, mēs pie tā esam pieraduši, un tagad mums tas viss te ir pa pilnam. Nav mēnešiem jāgaida, kad atkal notiks kaut kas interesants, un te jau nav iespējams uz visu aiziet, ko gribētos redzēt.

Mēs visi nekādā ziņā nenožēlojam to, ka te pārcēlāmies un meitenes pieauga Latvijā, jo te dzīve ir interesanta un daudzpusīga. Viens, kas mūs abus ar Juri iepriecināja, ka meitenes novērtēja to, ka mēs viņas esam atveduši šeit uz Latviju, uz Eiropu, un esam viņām devuši iespēju to iepazīt. Šobrīd viņas ir te uz vietas, un ne viena ne otra nedomā par dzīvi kaut kur citur. Mēs pārcelšanos izvēlējāmies tādā laikā, kad meitenes vēl varēja iedzīvoties, ko viņas veiksmīgi arī ir izdarījušas. Ar valodu arī viņām nebija nekādu problēmu, jo ģimenē mēs vienmēr esam runājuši latviski. Mans brālis gan nekad nav domājis par pārcelšanos uz Latviju. Viņš brauc pie mums ciemos un viņam Latvijā patīk, bet pārcelšanās gan viņam prātā nav.“

Kad es Selgai jautāju, vai tāda iespēja ir, ka viņi kādreiz atgrieztos Austrālijā, viņa atbild, ka tagad neredz iemeslu, kādēļ lai viņi to darītu. Nu jau 23 gadi šeit nodzīvoti, visiem te patīk. Viņi te ir jau iesakņojusies, un nevar iedomāties, ka kaut kāda iemesla dēļ Latvija būtu jāatstāj. Jauniem cilvēkiem te ir ļoti daudz iespēju labai karjerai, jo labu speciālistu Latvijā trūkst jau diezgan daudz un ne tikai vienā nozarē vien.

Līdz ar to mūsu saruna ir galā, un mēs vēl brīdi papļāpājam par vietējo politiku un problēmām, jo tādu mums tomēr netrūkst, un tad Selga atkal dodas savās gaitās, un es sēžos pie datora, lai manā grāmatā būtu vēl viens stāsts par ģimeni, kas dzīvi Latvijā atzīst par labāku kāda tā viņiem bija tālajā Austrālijā, un es klusībā saku paldies Dieviņam, ka Viņš sešiem latviešiem ir parādījis ceļu atpakaļ uz senču zemi.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com