Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jēkabs Dzenis

Edgara Laķa Lāčplēša dienas referāts

Laikraksts Latvietis Nr. 497, 2018. g. 14. martā
Edgars Laķis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jēkabs Dzenis.

Edgars Laķis stāsta par Jēkabu Dzeni. FOTO Ilze Ābele.

Latvija pošas simtgadei. Gar Latvijas robežu stāda ozolus simtgades piemiņai. Ozols ir stiprs un izturīgs koks. Kā tādi nelaužami ozoli bija vīri, kas cīnījās atbrīvošanas karā, lai tāda robeža būtu.

Viens no šiem vīriem bija kapteinis Jēkabs Dzenis. Tā bija Induļa Piksona doma Lāčplēša dienā godināt kādu Lāčplēsi. Šodien godinām Jēkabu Dzeni L.K.O.K.

Jēkabs Dzenis ne labprāt runāja par savām kara gaitām, bet viņa apbalvojumu saraksts stāsta savu stāstu.

1914. g. oktobrī iesaukts kara dienestā. 1916. g. jūlijā paaugstināts podporudčika pakāpē. 1916. g. 30. jūlijā apbalvots ar Sv. Annas ordeņa 4. šķiru. 1916. g. septembrī paaugstināts porudčika pakāpē. 1916. g. oktobrī iecelts par jaunformētās kājnieku izlūku vienības priekšnieku. 1916. g. 20. oktobrī apbalvots ar Sv. Staņislava ordeņa 3. šķiru ar šķēpiem un banti. 1916. g. decembra kaujas no 23. – 30. decembrim. 1917. g. no 12. – 18. janvāra kaujas Ložmetējnieka kalnā un Kalnciema rajonā. 1917. g. martā paaugstināts štāba kapteiņa pakāpē. 1917. g. 24. martā apbalvots ar Sv. Staņislava ordeņa 2. šķiras ar šķēpiem. 1917. g. oktobrī apbalvots ar Sv. Annas ordeņa 2. šķiras ar šķēpiem. Vecākā adjutanta vietas izpildītājs. 1919. g. jūlijā Ziemeļlatvijas karaspēka sevišķu uzdevumu virsnieks. 1919. g. jūlijā armijas kara satiksmes priekšnieks un Jelgavas dzelzceļu mezgla komandants. 1922. g. oktobrī apbalvots ar L.K.O.K 3. šķiras. 1924. g. Vecgulbenes dzelzceļa mezgla komandants. 1926. g. septembrī beidz virsnieku kursu ar 1. šķiru. 1926. g. oktobrī Rīgas dzelzceļu mezgla komandants. 1927. g. februārī Liepājas dzelzceļu mezgla komandants. 1929. g. novembrī apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa 5. šķiras. 1935. g. aprīlī atvaļināts no armijas.

Mani pārsteidza, ka šī informācija, ieskaitot Armijas pavēles, pārdzīvoja divas naidīgas okupācijas un saglabājusies Latvijas arhīvā.

Jēkabs Dzenis dzimis1893. gada, 12. septembrī laukstrādnieka, zvejnieka ģimenē. Vecāki, uz labāku dzīvi cerēdami, meklēja laimi Rīgā. Tēvs par nelielu algu strādāja gumijas fabrikā, māte gadījuma darbus dzīvokļu uzpošanā. Skolā Jēkabam gāja grūti; bija jālasa un jārunā krievu valodā, bet viņš nepazina krievu burtus. Vecāki krieviski nerunāja.

Pēc četrām klasēm pietrūka līdzekļu tālākai izglītībai. Jēkabs sāka strādāt gumijas fabrikā PROVODNIKS kā izsūtamais zēns. Viens no viņa darbiem bija no rīta no drošības skapjiem nest lielās grāmatvedības grāmatas uz biroju un vakarā atkal atpakaļ. Ar šo grāmatu nēsāšanu viņš kļuva par grāmatveža mācekli. Viņš cītīgi mācījās grāmatvedību un apmeklēja vakarskolu. Tad pienāca 1914. gads un pasaules kara sākums. Jēkabam bija jāiet karadienestā. Iesaukšanas komisijai viņš izteica vēlēšanos būt jātniekos. Tas izdevās, un viņš tika iedalīts Guardijas Jātnieku rezerves pulkā pie Volhovas upes. 1915. gada februārī pulka vadība meklēja kadetus piemērotus virsnieku kursiem. Jēkabs pārbaudījumu izturēja un tika nosūtīts uz Praporčiku skolu Pēterpilī. Skolā pienāca ziņa, ka latviešu pārstāvim Krievijas domē Jānim Goldmanim dota atļauja formēt latviešu strēlnieku bataljonus. Deviņi latviešu kadeti no skolas nosūtīja viņam lūgumu. Skolu beidzot kā jauniem leitnantiem, bija jāparaksta solījums kalpot ķeizaram un viņa namam.

Par lielu prieku absolventiem pienāca pavēle viņus sūtīt uz latviešu strēlnieku bataljoniem Rīgā. Jēkabu iecēla par jātnieku izlūku komandas priekšnieku. Bataljons tikai formējās. Apgādē bija tikai nepieciešamais, kā teikt, tikai gan pa ēdamkarotei. Ieradās brīvprātīgie ar appušķotām galvas segām un sajūsmas pilni. Varēja sākt apmācības. Starp brīvprātīgajiem lielāko tiesu bija Rīgas pašpuikas; tie par apmācībām un disciplīnu daudz negribēja dzirdēt, tikai ātrāk klupt fričiem pie dziesmas. Oktobra beigās vācieši ieņēma Ķemerus un virzījās uz Sloku. Pretim stājās aiz Rīgas latviešu bataljons – ne pilnīgi apmācīts, ne apgādāts.

Kā ievadā teicu, Jēkabs nelabprāt runāja par savām kara gaitām, bet vienu stāstu atceros. 1916. g. jūlijā bataljons atradās Tīreļu purva malā, Smārdes pusē. Arī jātnieki, tikai – bez zirgiem. Viņiem bija uzdots naktīs izlūkot vācu pozīcijas, sagatavot krievu plānotajam uzbrukumam.

Izlūki izspridzināja vācu žogā lielāku spraugu. Vācieši pastiprināja starplauka apgaismojumu ar gaismas raķetēm. Viena iekrita nocirsto koku aizsprostā, kur skujas un nocirstie zari sāka nikni degt. Ar lielām pūlēm Jēkaba izlūkiem izdevās to nodzēst. Citādi būtu izcēlies milzu ugunsgrēks, kas būtu piespiedis mainīt visu aizstāvības fronti. To laikam saprata arī vācieši un no 300 m attālām pozīcijām neizšāva nevienu šāvienu.

Pēc Ziemassvētku kaujām pulku nosūtīja uz Rīgu atpūtā. Tā bija tikai dažas dienas. Bija jāatgriežas frontē, lai apturētu vācu iebrukumu krievu pozīcijās. Krievu armijā bija sācies sabrukums. Latviešu vienībās vēl viss turējās saprāta robežās, kaut arī netrūka strēlnieku musinātāju un pretkara aģitatoru.

Vācieši pārgāja Daugava pie Ikšķiles, Nāves salas un 1917. g septembrī ieņēma Rīgu. Novembra mēnesī Jēkabs saslimst, pieprasa veselības uzlabošanas atvaļinājumu un aizbrauc uz Tērbatu. 1918. g. sākumā tur ienāk vācieši. Sākumā viņi atļāva karavīriem brīvi dzīvot, bet pēkšņi salika lopu vagonos un aizsūtīja uz Rīgu. Ievietoja tukšā Fēniksa fabrikā, Jēkabs aizbēga no gūstekņu nometnes un strādāja kā laukstrādnieks sievas radinieku mājās Strēlniekos, Carnikavā.

Otrs karavīra dzīves cēliens sākās Valkā 1919. g aprīlī. Viņš pieteicās pulkveža Jurģa Zemitāna organizētajā Ziemeļlatvijas brigādē. Par Ziemeļnieku ienākšanu Rīgā ir dažādi uzskati, un diskusijas neapkusa līdz pat pēdējā Brīvības cīnītāja aiziešanai aizsaulē.

Pulkvedis Radziņš bija ieradies no Varšavas. Sadarbībā ar kapteiņaVilhelma spēkiem un nepilnīgu apbruņojumu, uzbrukums vainagojās ar 11. novembra uzvaru un bermontiešu izdzīšanu no Kurzemes vispār.

Kara darbības laikā bija lieli postījumi dzelzceļu tīklā. Bija jālabo sliedes bruņotam vilcienam, vecas lokomotīves un jāremontē vagonu trūkums. Nākošais Jēkaba Dzeņa uzdevums bija gādāt, lai armija varētu tos lielot. It sevišķi, kad Kurzemes frontes pulki bija jāpārvieto uz Latgales fronti.

Izbeidzoties kara darbībai, armija pārkārtojās miera vajadzībām. Jēkabs armiju atstāj 1921. g aprīlī un aizgāja uz Madlienu, mēģinot izveidot modernīcu, kā toreiz sauca pienotavas. Mēģinājums bija nesekmīgs.

Cīņu biedrs un bijušais priekšnieks kapteinis Pēters Ozols aicināja viņu atgriezties armijā. 1924. gada februārī viņš atkal uzvilka karavīra svārkus, un viņu iecēla par Gulbenes dzelzceļa līnijas Gulbene – Ieriķi komandantu; nostaigāja vairākas dzelzceļa līnijas, Gulbene – Ieriķi, Gulbene – Balvi un Gulbene – Pļaviņas līnijas, lai apskatītu tiltus un paredzamu iespējamo aizstāvību, ja to vajadzētu.

Pēc gadiem šos komandantu posteņus likvidēja un viņu pārcel uz Armijas štābu uz satiksmes virsnieku kursiem un pēc tam uz pulkiem. Tas nesakrita ar Jēkaba nākotnes plāniem. Uz viņam piešķirto zemi Carnikavā, kā L.K.O.K, viņš bija sācis būvēties, iekopt laukus, tomēr, lauksaimnieka plāns bija jāatmet.

Sāka būvēt Rūjienas dzelzceļa līniju, un tā gāja cauri viņa īpašumam. Tad viņš domāja uzsākt zvejniecību, nopirka, tuvu un tālu, bet Pētera lomi gadījās reti, un pie turības netika. Ulmaņa laikā valstī notika pārmaiņas, nacionalizēja sveštautiešu uzņēmumus, arī šokolādes fabriku Laima. 1937. gadā Jēkabam piedāvāja darbu Laimā. Viņu iecēla par kasieri.

1940. g. Laimas direktors Rasa kaut kādā veidā sadzīvoja ar visām neskaitāmajām komunistu komitejām, ražošanas procesā nekādu sarežģījumu nebija. Viņu tomēr izveda 14. jūnijā. Komunistu laikā Jēkabam izdevās sagādāt darbu no armijas atlaistam pulkv. Lobem un kādam virsniekam no štāba. Tie neviena nepamanīti nostrādāja visu lielinieku gadu. Lobe taisīja kārbiņas šokolādes izlasei. No draudošās izvešanas pats Jēkabs paglābās Carnikavas siena šķūnīšos un krūmos.

Pēc dažām dienām, kad vācieši bija ieņēmuši Rīgu, Jēkabs atgriezās Laimā, kur jau bija sapulcējušies strādnieki. Visi vienojās, ka darbs būtu jāturpina, cik to atļauj izejvielu krājumi, bet neviens negribēja uzņemties vadību. Beigās pierunāja Jēkabu. Un viņš to sekmīgi vadīja. Viņa pēdējais pienākums bija Laimu evakuēt uz Vāciju, kad krievi bija jau pie Rīgas vārtiem.

Nonācis Drēzdenē, viņš iesaistījās karavīru palīdzības darbā. Gētahtas nometnē viņš nodibināja un vadīja daiļamatnieku nodaļa Handcraft Production un veikalu, kur pārdeva ražojumu.

Arī Austrālijā Jēkabs Dzenis bija labs organizators. Viņš bija pirmais. Sv. Krusta draudzes priekšnieks un pirmais Daugavas skola pārzinis.

Viņš vadīja Virsnieku apvienības nodalu, viņš vadīja Lāčplēša k.o.k biedrības nodaļu. Savā laikā Austrālijā bija apzināti vēl 15 L.k.o.k, un viņš nodibināja veco strēlnieku nodaļu.

Jēkabs Dzenis bija neapšaubāms patriots un latviešu tradīciju uzturēšanas aizstāvis līdz pēdējam elpas vilcienam. 1979. gada 12. novembrī viņš bija nolēmis apmeklēt 18. novembra sarīkojumu Latviešu namā. Saposies viņš apsēdās atpūtas krēslā atvilkt elpu pirms iziešanas, ar vīna glāzi rokās. Tas ir tieši kā viņu atrada aprūpes nama saimniece, kad nāca saukt Jēkabu vakariņas.

Gribu atgriezties pie 1943. gada. Vācu straujais iebrukums Krievijā apsīka, un vācieši iesauca militārai darbībai arī pulkvedi Lobi, kā Kurzemes policijas bataljona komandieri, cīņai ar partizāniem Baltkrievijā. Kādu dienu bataljona vīri ieraudzīja uz lauka mazu zēnu ar gotiņu. Zēns bija pamests. Ko darīt? Komandieris nolemj zēnu ņemt līdzi un nodod leitn. Mārtiņa Bruna gādība. Viņš vēlāk dzīvoja Melburnā un žēl, ka nav saglabājusies viņa liecība. Kurzemes bataljons iedeva Uldim vārdu un dzimšanas dienu, 18. novembri.

Vēlāk policijas bataljonu pievienoja leģionam un pulkvedi Lobi iecēla par 2. pulka, Imantas pulka, komandieri. Aizejot karā, Lobe vēlējās, lai Laima uzņemtos krusttēva gādību par viņa pulku un uzturētu tuvību ar Rīgu. Volhovas ierakumi nebija piemēroti kara zēnam, un Lobe Uldi nosūtīja krusttēvam Laima. Visi izvairījās, bet Jēkaba trīs meitas teica: „Tu vienmēr gribēji dēlu. Te nu viņš ir.“ Viņš piekrita par Uldi rūpēties un audzināt miera dzīvei. Tā Uldis nonāca Dzeņu ģimenē. Es apprecēju vidējo no viņa meitām, un tā es nonācu Dzeņu ģimenē.

Uldis, kā ģimenes loceklis, ar mums visiem ieradās Austrālijā 1949. gadā. Viņš svinēja dzimšanas dienu viņam iedotajā 18. novembrī ar patiesu prieku un neviltotā sirsnībā. Viņš bija reti izpalīdzīgs un atklāts. Ģimenes viesībās mūs visus uzjautrināja ar saviem stāstiem par dzīvi frontē un no viņa cirkus zēna dienām. Viņš bija interesants sarunu biedrs.

Pārsteigums bija viņa atzīšanās, ka viņš ir žīds. Mūsu attiecības tas neiespaidoja, bijām viņu pieņēmuši kā īstu ģimenes locekli, iesvētītu latviešu baznīcā. Izjutām patiesu līdzjūtību, kad viņš izstāstīja, ka redzējis māti nošaujam, bet pats izbēdzis.

Bet tad nāca Mascot,* un draudzīgās attiecības izira. Jau hronikā parādījās pirmās nepareizības. Un grāmatā latvieši un Jēkabs jau bija iztaisīti par nacistiem, un latvieši vispār attēloti ļoti negatīvi. Ulda apgalvojums, ka latvieši vienmēr bijuši pret viņu, nebija saskatāms.

Rakstītājs bija viņa dēls Marks, ar nodomu iztaisīt sensāciju un labi nopelnīt. Kad pārmetām Uldim par nepareizībām, viņš taisnojās: „Es tā neteicu... Markam nevajadzēja tā rakstīt... Tas tā nenotika... Tā tas nebija.“ Grāmatā nekas netika mainīts. Man liekas, ka Uldis bija padevies dolāru kārdinājumam.

Jēkaba mazdēls Māris uzrakstīja 60 lpp. sūdzību izdevējam, norādot uz nepareizībām vēsturē, ka neesot akurāta biogrāfija, bet gan autora vēstures tulkojums, un labojumi esot tikai viņa ziņā. Grāmatas publicēšanu neizdevās apturēt. Sākām domāt par sūdzību tiesā par neslavas celšanu. Bet Austrālijas likuma neslava mirušam cilvēkam nekādu zaudējumu nevarot sagādāt. Mēs nebūtu neko panākuši.

Tagad grāmata esot tulkota 20 valodās. Tāpat doma par lielfilmu vēl nav uzdota, kaut franču filmu sabiedrība atteikusies no mirušā dēla Marka skripta. Tur paldies jāsaka žīdu akadēmiķiem Amerikā, kas nodarbojas ar holokausta viltus cietēju atmaskošanu. Viņi apšaubīja, ka Uldis ir žīds.

Varbūt vajadzētu atkal uzņemt sakarus ar Uldi, lai uzzinātu viņa nodomus jaunajā filmā. Ja viņš mums iedotu skriptu izlasīt, varētu sākt domāt par attiecību uzlabošanu.

Tā saka, laiks dziedē, bet mēs arvien izjūtam, ka Jēkabs Dzenis tika nomelnots, un grāmata meta ēnu uz visu latviešu tautu. Tas mūs sāpina vēl šodien.

Edgars Laķis
Melburnas Daugavas Vanagu namā,
2017. gada, 11. novembrī

* „Mascot“ – angl. „Talismans“. Grāmata un filma par Uldi Kurzemnieku.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com