Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (18)

Hitlers nāk ar lieliem soļiem

Laikraksts Latvietis Nr. 502, 2018. g. 15. maijā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Septiņpadsmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490, LL492, LL495, 496, 497.

Labas dienas, labi ļaudis!

Mēs, kariem sākoties, mēdzām dziedāt:

Hitlers nāk ar lieliem soļiem,
Pāri leišiem, pāri poļiem,
Kad tas tiks pie Liepāj's moļiem,
Puikas nositīs ar oļiem.

Ne nu sita, nekā – sagaidīja ar puķēm. 1941. gada 1. jūlijā vācieši ir jau Rīgā. Bēgošās krievu armijas daļas vēl ir redzamas pilsētā, kad mans nākamais ieprecētais rads Voldemārs Pūce pārraida pa radio mūsu tautas lūgšanu Dievs, svētī Latviju. Pēc tam to ēterī vairs nedzird kādus 60 gadus, bet tajā brīdī tas rada satraukumu un neizsakāmu pacilātību. Aiz neuzmanības Pūce atver radiofona stacijas durvis uz liftu, kas tur vairs nav, un seko kritiens stāva garumā. Rezultātā – savainota mugura, bet notiek brīnums – Pūce atveseļojas.

Centrālcietuma pagalmā atrod nošautos upurus, kuru rokas sasietas ar dzeloņdrātīm. Baltezera mājas pagalmā nošauti un aprakti 80 cilvēki. Viņu starpā ir arī vēlāko sidnejiešu Imanta un Jāņa Roņa tēvs. Uz šo vietu norāda ceļmalā uzcelts balts krusts.

Tūlīt pēc čekistu nozušanas Carnikavā tiek noorganizēts partizānu pulciņš. Viens no komandieriem ir vietējais policijas kārtībnieks E. Bresle, ne sevišķi simpātiska persona. Komandcentrs ir tautas namā Ozolaine. Notiek mežu, pa kuriem vēl klīst sarkanarmieši, ķemmēšana. Mana māte ar skolotāju B. Siliņu un vecākām audzēknēm uzņemas rūpēties par partizānu ēdināšanu. Katrā ēdienreizē jāpaēdina apmēram 100 cilvēku. (Šis skaitlis gan liekas mazliet pārspīlēts.) Jūlijā nodibināt sakarus ierodas vācu armijas patruļa un atkal aizbrauc. Vismaz uz brīdi esam kungi savā zemē. Partizāni sagūsta vairākus sarkanarmiešus, arestē vietējo komunistu, kuru vēlāk nošauj kopā ar žīdiem, par ko stāstīšu mazliet vēlāk. Viens no partizāniem sašauj sevi ar raķetpistoli. Vairāk vietējo upuru nav.

Visur valda slikts noskaņojums pret semītiem, kas gan neizpaužas pret atsevišķiem indivīdiem. Kad gadus vēlāk iepazinos ar statistikas datiem, biju pārsteigts, cik maz no viņiem ieņēmuši atbildīgus amatus. Baigajā gadā izsūtīts arī 1771 žīds – per capita tas ir vairāk nekā izsūtīto latviešu.

* * *

Jūlijā braucu pavērot, kas noticis Rīgā. Rātslaukumā vēl kvēlo manuskripti. Droši vien kādi veci raksti. Pēterbaznīca ir bez torņa. Pa Brīvības ielu virzās liels ļaužu pūlis – sievietes, vīrieši, latviešu sardzes pavadīti. Tie ir pārtvertie komunistu bēgļi. Vīrieši ar Dāvida zvaigznēm pie krūtīm slauka ielas.

Ak, svētā vientiesība! Man ļoti patika Atpūtā lasītā V. Lāča Vecā jūrnieku ligzda. Gribēju to iegādāties grāmatas formātā. Kamēr biju Rīgā, ieklīdu kādā mazā grāmatveikaliņā uzprasīt, vai viņiem nav kāds eksemplārs vēl saglabājies. Man taču vajadzēja zināt, ka V. Lācis ir persona non-grata. Grāmatu tirgotājs uz mani ilgi skatījās, tad nospriedis, ka viņam nav darīšana ar provokatoru, bet stulbeni, izvilka no plaukta apakšas Lāci un nolika uz letes. Bet man esot jāpērk vēl viena grāmata. Labs ir. Pat nepaskatījos, kas tā ir, kamēr nonācu mājās. Tā bija īsta komunistu lubu literatūra.

* * *

Lai ātrāk satīrītu vagonus un stacijas apkārtni no karavīru pamestajām mantām, no Rīgas atveda 30 vīriešus ar Dāvida zīmi pie krūtīm. Es sastapu kolonnu pie Blusu kroga. Sardze bija Latvijas armijas uniformās, bet bez zīmotnēm. Nedēļas laikā stacijas laukums bija no mantām brīvs, un žīdi gaidīja, kad varēs atgriezties Rīgā. Viens otrs bija iepircis zivis, bet tad ieradās šāvēju komanda, un viņi visi tika nogalināti (gan izņemot kādu speciālistu, kuru šāvēji aizveda sev līdz), kā arī tirgotāju Šagaļa ģimeni, krievu gūstekni, alūksnieti un jau minēto komunistu funkcionāru. Šaušanā bija piedalījušies arī daži vietējie, piemēram, mazā Kalniņa tēvs.

Šagaļa ģimene dzīvoja ar vietējiem mierā un saticībā, bet tas viņus neglāba. Anniju Šagali ar bērniem, kas bija slēpusies pie kādas latviešu ģimenes, nodeva viens no vietējiem. Viņam pie Anniņas bijis liels parāds, un šis licies lielisks veids, kā to nokārtot. (Varbūt, ka parāds bija Kalniņam, vairs īsti neatceros.)

Minēto alūksnieti es labi atceros. Mēs strādājām pie siena novākšanas, un viņš pie mums bija atsūtīts palīgā; jauns, jauks cilvēks ar perfektu latviešu valodu. Arī viņa izskatā nebija nekas no semīta. Viņš bija gājis kājām no Rīgas uz savu dzīvesvietu Alūksnē, bet nobrāzto locekļu dēļ bijis spiests atgriezties Rīgā, kur apcietināts. Mani latviešu draugi Alūksnē nekad neizdotu, viņš sacīja. Nedomāju, ka arī Alūksnē viņš būtu palicis dzīvs. Žīdu šaušana notika visā Latvijā. Iniciatori, ja arī ne šāvēji, bija vācieši. Vienu tādu personu – Mārtiņu Vagulānu, kas bija atbildīgs par žīdu nogalināšanu Kurzemē, es pazinu ļoti labi. Viņš bija operdziedones Paulas Brīvkalnes brālis un ar savu ģimeni dzīvoja Sidnejā netālu no mums. Vagulāns paspēja vēl laicīgi nomirt. Viņš bija daudz lielāka zivs nekā Konrads Kalējs, kurš vēlāk tika tiesāts par piederību Arāja grupai.

Nepagāja ilgs laiks līdz nacisms parādīja savu īsto seju. Mēs tikām uzskatīti par atkarotu PSRS sastāvdaļu – Ostland. Laimīgi tie, kas var izvēlēties savus sabiedrotos! Vācieši sev atveda līdzi Hitlera pavēli, ka jāiznīcina nevien žīdi un čigāni, bet arī garīgi slimie. Vienā no slimo ārstniecības iestādēm mita arī Laimonda Kalniņa nākamās sievas māsa Tomsona Guste. Runāja, ka slimības iemesls bijusi nelaimīga mīlestība, bet droši vien bija daudz kas vairāk. Bija ziema. Slimnieki uz nošaušanas vietu dzīti kaili. Ja arī cilvēku dzīvībai nebija nekāda vērtība, tas neattiecās uz viņu valkātām drēbēm. Šis neģēlīgais darbs deva tematu manai lugai Ir Akmeņi raud. Man bija prieks dzirdēt, ka Akmeņi ir obligātā lasāmviela baltu filoloģijas studentiem Latvijas universitātē.

Sākās ielu pārkristīšana; Brīvības iela, kas komunistu laikā bija pārdēvēta Ļeņina ielu, pārtapa par Ādolfa Hitlera ielu.

Adolf Hitler soll uns führen in die neue Zeit! Un iefīrēja arī.

* * *

27. jūlijā svinīgi pārglabā pie dzelzs tilta apraktos karavīrus. Šķirstus sedza Latvijas karogi, stāvēja partizānu goda sardze, labdarības biedrības un skolas pārstāvji ar saviem karogiem. Es nesu Carnikavas pamatskolas karogu. Pie kapa nogranda neprecīza partizānu šauta zalve. Dziedāja Labdarības biedrības koris. Trīs cilvēki bija atdevuši savu dzīvību par tiltu, kuru, vāciešiem atkāpjoties, pēc trim gadiem uzspridzināja.

* * *

Ar bopapu aizbraucam uz armijas poligonu apskatīties, ko var pievākt. Bopaps atrod sav darbarīkus metāla apstrādei. Es pievācu dažas paciņas ar kaltētiem skābiem kāpostiem un pāri žāvētu voblu. Lai ar voblu varētu ko iesākt, tā ir jāizmērcē. Garšoja pēc... nē, es labāk neteikšu.

* * *

Ādažu pamatskolā strādāja skolotāja Drēziņa, stipri kreisa savos uzskatos. Viņu no represijām palīdzēja glābt mana māte, par viņu galvodama. Arī Drēziņi vēlāk devās trimdā.

* * *

Pēc krievu aiztriekšanas presē parādās neskaitāmās komunistisko dziesmu parodijas:

Varen plaša mana zeme dzimtā,
Kur vien skaties – žīds un poļitruks,
Un es nezini starp zemēm simtām,
Kur vēl cilvēks nošauts tiek kā buks.

Ekspluatatoru vairs nava,
Kulaks nav, kas rutkus ravēt triec,
Pionieri kolhozā sper gurķus,
Kamēr ķer tos kolhoznieku miets.

Karikatūristam E. Rirdānam bija pavēries brīnišķīgs darba lauks. Sauklis formā nacionāls un saturā sociāls Rirdāna skatījumā bija žīds tautu meitas brunčos. Dažkārt pamestie krievu tanki bija adaptēti par kuļmašīnu dzinējiem un krievu gūstekņi strādāja lauksaimniecībās. Pie viena tāda tanka ar dakšām rokās stāvēja krievu gūsteknis. Apakšā paraksts:

Pie kaujas ratiem, stiprām bruņām klātiem,
Stāv modrais tankists, Padomjzemes dēls.

Es domāju, ka šim numuram pietiks. Kā jūs domājat?

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com