Kluso spītnieku tauta – somi

Latvieši un somi cauri gadsimtiem dzīvojuši līdzās ģeopolitiskajos krustceļos. Pats gājums gan bijis stipri atšķirīgs. Padomju cilvēkam nokļūt Helsinkos ar prāmi Georgs Otts no Tallinas bija liels notikums.

Šo Ziemeļzemi vēlreiz iepazinām Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādē Simts priekšmeti no Somijas. Iepretim katram gadam kāds šīs valsts simtgades lietisks raksturotājs. Nofiksēju Kekonena ādas portfeli (1978), Gorbija telefonu (1987) un arī paburzītu produktu kartīti (1949). Jā, arī somiem bijuši sāji gadi un skaudri pārbaudījumi. Pietiek pārlasīt Mikas Valtari romānu Mēs nemirsim nekad, lai gūtu priekšstatu par tautas stāju un varonību Ziemas karā(1939-1940). Plānā grāmatiņa pelēkos vākos, izdota Helmāra Rudzīša apgādā Grāmatu Draugs, latviešu acīs tika īpaši novērtēta 20. gs. 90. gadu sākumā, kad kopā ar neatkarību saņēmām arī neziņu un nedrošību Krievijas armijas klātbūtnē.

Vēl tā dēvētajā Kekonena ērā somu nacionālā rakstura atklāsmei pietika ar trim S – sauna, sisu un Sibēliuss. Somu pirts jeb sauna kā veselības un tīrības kults. Sisu kā sīkstuma un gara enerģijas mērs. Komponists Žans Sibēliuss, kurš dzimis vienā gadā ar Jāni Pliekšānu (Raini), savā dzimtenē izpelnījies īpašu godu, jo viņa dzimšanas dienu atzīmē kā Somu mūzikas dienu.

Pirms vairākiem gadiem Rīgā (2003) iznāca Jukas Rislaki grāmata Kluso slēpotāju zeme SOMIJA. Autors, kurš Latvijā (ar dažiem pārtraukumiem) dzīvo kopš Atmodas gadiem, devis patiesi daudz abu tautu vēstures interpretējumos un kultūras personību portretējumos. Bijušais Helsingin Sanomat žurnālists un atjaunotās Latvijas pirmās vēstnieces Helsinkos Annas Žīgures dzīvesbiedrs J. Rislaki veidojis grāmatu arī par latviešu ģenerāli Krišjāni Berķi, kurš precējies ar somieti Hilmu Lehtoneni. Krustu šķērsu savijušies somu un latviešu ceļi un likteņi, gara centieni un tautas folklora. Tas, ka vieni nākam no baltu, bet otri no somugru cilmes, nav bijis kaut kas nepārvarams.

Tagad lasāms Annas Velēdas Žīgures pētnieciskais opuss Ziemeļzemes cēlā tauta, un laiks revidēt pieņēmumu, ka mūsu interese par šo zemi sākusies ar Jani Rozentālu, Kārļa Skalbes un 1905. gada politisko trimdinieku gaitām Somijā. Latviešu prese notikumiem piņņu zemē sekojusi kopš savas sākotnes, tas ir, kopš 1822. gadā Jelgavā sāka iznākt Latviešu Avīzes. Somija jau bija ieguvusi zināmu autonomiju no Krievijas, bet vēlāk arī to skāra rusifikācijas sērga. Tas no lielvaru skatpunkta, bet vēsture dažkārt nav paraugmeitene arī mazo tautu ietērpā. Piemēram, 1830. gada poļu sacelšanos zem divgalvainā ērgļa palīdzēja apspiest somi karavīri.

Kā LU Akadēmiskajā bibliotēkā A. Žīgures grāmatas atvēršanā sacīja Hilka Koskela, somi lepojas ar godīgumu, likumpaklausību, čaklumu, izglītotību. (Hilka bijusi viņai neatsverams balsts, Latvijas vēstniecībai atsākot darbu Helsinkos 20. gs. 90. gadu sākumā, somu valodā tulkojusi ne vien runas, bet arī latviešu grāmatas.) Daudz ko te varētu piemetināt par skaidri izvirzītiem mērķiem un nācijai degradējošu atkarību apkarošanu. Teiksim, atšķirībā no alkohola uzbāzīgā piedāvājuma Rīgas Autoostā vai Centrālajā stacijā, somi aizvien limitē spirtotās dziras apriti un tirdzniecību. Kurš kuru te apskaudīsim?

Skaidrs, ka Ziemeļzemes klintis un purvainie apvidi nav nekāda Rivjēra, arī ne Kurzemes vai Vidzemes jūrmala. Tomēr, kā to jau 1885. gadā sava ceļojuma laikā ievērojuši brāļi Reinis un Matīss Kaudzīši: soms cīnās ar dabu un – pretēji latviešiem – nelabprāt pamet savu dzimteni. Vēl pērn, braucot pa trasi Helsinki-Turku, savām acīm vēroju akmens bluķos pavisam svaigi izcirstos tuneļos.

Nepārspīlēsim arī somu mazrunību un ziemeļniecisko rutīnu. Kā sacīja Somijas vēstnieks Latvijā Oli Kantanens, viņa Ārlietu ministrija savas valsts tēla veidošanā neizslēdz humora elementus. Savukārt Sirkas Lasilas fundamentālā Zelta uzvedības grāmata, kas tulkota arī latviski, nav elitāras sabiedrības kanonu sakopojums, bet ļoti saistoša lasāmviela. Tās autore bija pirmā Somijas vēstnieka Latvijā Anti Juhani Lasilas kundze un reizē – atjautīga dāma diplomātiskajā salonā, kas tajos gados Vecrīgā pastāvēja Žurnālistu nama paspārnē.

Voldemārs Hermanis
Speciāli laikrakstam „Latvietis“