Lidijas Dombrovskas-Larsenas izstāde Pertā

2010. gada 27. oktobra avīzē Rietumaustrālietis (The West Australian) parādījās raksts par Lidijas Dombrovskas-Larsenas gleznu izstādi, kas notika Pertā šī gada oktobrī. „Lielais franču gleznotājs, skulptors un filmētājs Fernāns Ležērs (Fernand Leger) bija labs draugs, brīnišķīgs cilvēks un ļoti labs skolotājs,“ teica Lidija Dombrovska-Larsena. Kā jaunai studentei 1940os gados, Dombrovskai-Larsenai bija izdevība studēt ar Ležēru, pirms viņa iestājās Mākslas akadēmijā Dānijā (Det Kongelige Danske Kunstakademi).

„Viņš bija mazs augumā, ar platiem pleciem, spēcīgs vīrietis, ne pārāk runīgs, bet viņa darbi bija ļoti aizraujoši – spēcīgi, krāšņi un dinamiski,“ viņa stāstīja par mākslinieku, kurš aizgāja mūžībā 1955. gadā.

85 gadu vecumā un pēc vairāk nekā 150 izstādēm Eiropā, Amerikā, Ķīnā un Austrālijā, Dombrovska-Larsena vēl joprojām ir pārsteidzoši ražīga, un pēdējos divos gados ir radījusi 30 jaunus darbus šai izstādei Stāsti mūsu laikam, kas bija redzama mākslas galerijā Elements Pertā.

Dombrovskai-Larsenai ir daudz interesantu stāstu par tikšanos ar māksliniekiem. Francijā, Provances apgabala pilsētiņā viņa satika tur dzīvojošo gleznotāju Marku Šagalu (Marc Chagall), kad viņa tur viesojās ar kādu žurnālistu. „Šagals bija ļoti runīgs un stāstīja mums par savu nabadzīgo bērnību Krievijā, viņš bija vecākais no deviņiem bērniem. Viņš bija Jokupēteris, visu laiku jokus stāstīdams, un teica, «man tikai patīk cilvēki, kuri ciena manu darbu». Viņš bija agros 70os gados tad, bet izskatījās daudz jaunāks.“

Dombrovska-Larsena teica, ka viņa nekad nekopēja slavenos māksliniekus, kurus viņa satika, un neizjuta nekādu iedvesmu no viņiem: „Man ir pašai savs stils. Nekad neesmu vēlējusies būt kā kāds cits.“

Ar krāšņām krāsām un izteiksmīgiem otas vilcieniem viņas darbi izstaro dzīves prieku, kas nav mazinājies laika tecējumā. „Domāju, ka mani darbi ir kļuvuši domām bagātāki, dziļāki,“ viņa teica.

Dzimusi Latvijā, Dombrovska-Larsena ir uzrakstījusi vairāk nekā 20 grāmatu, ieskaitot dzejoļu krājumus, romānus un vēsturi. Par viņu 2006. gadā Latvijā ir izdota grāmata (autors profesors Pēteris Zeile), kurā iztirzāti viņas 50 ražīgie gadi, darbojoties mākslā. Dombrovskai-Larsenai bija personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, 2004. gadā, un viņas darbi atrodas daudzās nozīmīgās kolekcijās Austrālijā, kā arī Latvijā.

Viņa ieceļoja Austrālijā 1983. gadā un iemīlēja šīs zemes plašumu un dabu, kas tik ļoti atšķīrās no viņas adoptētās zemes Dānijas. Runājot par neatzinību māksliniecēm pirms 60 gadiem, viņa teica: „Kāds dāņu gleznotājs man teica: «Kā maza sieviete, Jūs nespējat sasniegt augļus garos kokos», kas attiecināms plašam uzskatam, ka man, kā sievietei, nebūtu nekādas nākotnes mākslā. Tas bija sen atpakaļ, kad viss bija daudz savādāks.“

Par savu pieeju mākslā, 2008. gadā izdotajā grāmatā Austrālijas latviešu mākslinieki, Lidija Dombrovska-Larsena raksta:

Mana glezniecība pauž manas domas par mākslu, tās artistiskās iespējas. Kaut arī klasificēšana man sagādā pamatīgas grūtības, manu darbu varētu apzīmēt ar kopsaucēju – ekspresīva abstrakcija. Es savās gleznās bieži ietilpinu tekstus, dažādus materiālus un elektroniskas devīzes, kas pastiprina skaņas un kustības piedzīvojumu. Mūslaiku sarežģītajās dimensijās mēs esam spiesti izmantot elektrotehnikas elementus, jo tie ienāk mūsu ikdienā ar datoru, automātu un televīzijas starpniecību. Cilvēku uztveri iespaido attēli, kas tiek rādīti uz ekrāna. Dažiem cilvēkiem tas veido priekšstatu par realitāti. Mūsu skatienu aizplīvuro putekļu daļiņas, migla un piesārņojums. Manā darbā ir svarīgi izvirzīt jaunus apsvērumus un izaicinājumus – es to daru, izvēloties gleznot uz akrila plāksnēm, izmantojot mūsdienīgu materiālu. Plāksnes materiālam ir liela nozīme, jo tā darbojas gluži kā caurspīdīgs ekrāns. Tiek radīts reālistisks dziļums un distance; tā piešķir darbam dimensijas un pārvērš to par objektu, tādējādi skatītājs var uztvert darbu gan kā gleznu, gan kā objektu. Ar šādu paņēmienu vienā darbā ir iespējams iekļaut vairākas dimensijas. Esmu pētījusi arī telpas attiecības ar izgrieztām formām, lai izmantotu sienas virsmu. Mani darbi ir dažādi, to vidū ir no lielām eļļas vai akrila gleznām līdz mazākiem, ar jauktiem paņēmieniem darinātiem darbiem un keramikai. Tie ir pakļauti nepārtrauktai pārmaiņai.

Ojārs Greste
Laikrakstam „Latvietis“