Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Liek domāt un atcerēties

Laikraksts Latvietis Nr. 504, 2018. g. 4. jūnijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Pašportrets. 20. gs. 50. gadu beigas. FOTO Māris Brancis.

„Līvija Endzelīna (1927–2008) ir viena no zināmākajām un tajā pašā laikā noslēpumainākajām, netveramākajām personībām 20. gadsimta Latvijas mākslā“, raksta Daina Auziņa, izstādes Līvija Endzelīna. Noslēpums kuratore un grāmatas autore (Neputns, 2016). Šogad aprit desmit gadi, kopš gleznotājas nāves dienas, taču droši vien tā ir sakritība, ka Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā patlaban atklāta gleznotājai veltīta cikla Paaudze ceturtā izstāde, kas še skatāma no 6. aprīļa līdz 22. jūnijam.

Savulaik mākslinieces klusās dabas skatītāji vienmēr gaidīja ar neatslāpstošu interesi un cerībām, ka atkal atklātībai parādīsies kaut kas ļoti neparasts un skaists. Tajā pat laikā šo gleznu autore palika un iespējams mūžīgi paliks neuzminēta. Ap viņu vijas valodas, minējumi, taču viņa allaž paglābjas aiz teikuma, aizkadrā, aizdurvē, noslēpumainā plīvurā ietinusies. No viņas uzdvesmo kāda smarža, pašai aizslīdot garām kā ēnai, kādēļ atkal un atkal uzvirmo jautājums: „Vai viņa maz bija?“

Šis jautājums joprojām paliek neuzminēts, kaut arī aiz viņas paliek gleznas un kā Pētera Savicka, tā Dainas Auziņas grāmata.

Noslēpumainība un netveramība rodas no viņas personības, ko veidojusi viņas dzīve, viņas vecāki, viņu attiecības, viņu egoisms, kā rezultātā pasaulē kā māksliniece piedzima Līvija Endzelīna. Viņas noslēgtība arī ir viņas kluso dabu (un nedaudzo portretu) pamatā. Ar priekšmetiem viņa komunicē tāpat kā ar cilvēkiem. Tas ir iemesls arī tam, ka viņas darbi izstaro atsvešinātību, un kādēļ runā par viņas darbu metafiziku vai sirreālismu. Patiesībā tiem pietrūkst cilvēciskā siltuma, jūtu, emociju. Īpaši tas sakāms par tām klusajām dabām, kas attālinātas no cilvēku dzīves un kuru kompozīcijas saliktas no lietām ar savu pagātni – Klusā daba ar medicīnas grāmatu (1975), Klusā daba ar senās Rīgas skatu (1976), Pulksteņi (1979), Klusā daba ar ēnu (1985), – un kuras spiež skatītājam meklēt to slēpto jēgu. Sevišķi paslēpto kodu centās atrast padomju okupācijas laikā, kad ļaudis lasīja starp rindām, kā tolaik izteicās. Tagad šiem darbiem zemtekstus vairs nemeklējam, jaunākās paaudzes pat nespētu lasīt, jo tās savā domāšanā un pasaules uztverē ir tiešākas. Savukārt vecāku gada gājuma ļaudīm tādi darbi kā Maize ar kļavas lapām (1971), Klusā daba ar maizi un sīpoliem (1973), Mātes blūze (1985) un citi atgādinās par nacionālām vērtībām, ko valdošā ideoloģija tolaik visādi degradēja un kas likās tajos proponētas.

Domāju, ka katra paaudze Līvijas Endzelīnas darbos izlasa ko savu, tikai tai tuvu un saprotamu. Taču tajā pat laikā izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atgādina par gleznotājas ārkārtīgi augsto profesionālismu, māksliniecisko kultūru, inteliģenci un garīgumu, kas ar katru gadu krīt mūsu šodienas mākslā. Diemžēl strauji slīd lejup arī vērtību latiņa, kaut gan atrodas cilvēki un speciālisti, kas to attaisno. Attaisnot var visu ko, pat klaju diletantismu, neskolotību un pat nekaunību, taču paliek ilglaicīgas vērtības, kas piemīt klasikai. Un Līvijas Endzelīnas glezniecība ir šāda augstas raudzes māksla, kas liek domāt un atcerēties.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com