|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 504, 2018. g. 4. jūnijā
Edgars Laķis -
Melburnas Latviešu biedrības (MLB) Daugavas skola ciemojās Latviešu ciemā 12. maijā, kas jau palikusi par ikgadēju tradīciju. Tas ir viens no retajiem sarīkojumiem, kas pulcē bērnus, vecākus un vecvecākus vienā telpā, trīs paaudzēs. Varbūt vēl skolas sarīkojumi arī uzbur šo latvietības nākotnes sapni. Citos sarīkojumos cīnāmies ar apmeklētāju trūkumu.
Bija pareģota lietaina un auksta diena. Daugavas skola ienesa sauli Ciemā. Lielā zāle bija pārpildīta ar cilvēkiem neierastā steigā un kustībā. Skola gatavojās mums sagādāt prieku un patīkamas atmiņas.
Pēc mācītāja Daiņa lūgšanas, kurai pievienojās daudzi skolēni, un tā izskanēja skaļāk nekā baznīciņas dievkalpojumos, sākās priekšnesumi, sākot no bērnudārza līdz 8. klasei.
Man iežēlojās sirds par mazo latvisko lellīti ar nelaimīgo sejiņu. Laikam lielais ļaužu pulks viņu nobaidīja. Drīz vien savilkās lūpiņas, un sāka birt asaras. Vienīgi māmiņas glāsts tās apturēja, kā skaitītajās tautas dziesmās. Par māmiņu dzirdējām daudz, un skolotāji bija piestrādājuši, lai klases priekšnesums būtu interesants un atšķirīgs.
Skolas korītis bija ļoti atturīgs. Es domāju, ka korītim derētu diriģents, kas dotu drošības sajūtu. Skolotāja sēdēja tālu pie flīģeļa. Ievēroju, ka bieži dziedātāju skati aizklīda pie skolotājas nevis pie nošu grāmatas.
Patika 8. klases stāstījumi par viņu ģimenēm. Man liekas, ka viens, otrs ģimenes noslēpums tika atklāts, bet ceru, vecāki to neņems ļaunā. Drīzāk leposies, ka šie stāsti bija nevainojamā latviešu valodā.
Tautas dejas bija nosauktas par dančiem, bet vienalga, patika tik un tā. Ievēroju, ka tie mazākie dancotāji bija tie pareizākie kustībās un solī. Lielajos puišos varēja manīt tādu kā vienaldzību.
Patika arī Lāras vecāku dancināšana. Dejotāji ik pa brīžam tika sūtīti uzaicināt savus vecākus uz danci. Tie bija jautrākie brīži visā sarīkojumā. Neveikli tēvi, pārāk aizrautīgas mātes vai vecāku stumdītāji un raustītāji – bērni.
Man nebija iespējams noteikt, cik ciema ļaužu ņēma dalību šajos svētkos.
Noteikti, bez ģimenes palikušie. Par sevi varu teikt, jo jutos atkal jauns domās, bet piecelšanās no krēsla man atgādināja īstenību.
Edgars
Laikrakstam „Latvietis“