Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (20)

Vācu laiks

Laikraksts Latvietis Nr. 504, 2018. g. 4. jūnijā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Deviņpadsmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490, LL492, LL495, LL496, LL497, LL502, LL503.

Labas dienas, labi ļaudis!

Tā mīlība, kad paņem sirdi,
Tad nenāk miegs vairs vakaros,
Tad naktī peles skraidot dzirdi,
Vai gribi, lai es pakaros?

Nopietnākā aizraušanās Ādažu pamatskolā man bija ar Vilmu. Viņa bija saimniekmeita. Uzvārdu neatceros. Mīlestība bija abpusēji platoniska. Rotaļās centāmies viens otru uzlūgt, sūtījām uz svētkiem apsveikuma kartītes, bet tas arī bija viss. Vienreiz biju ar Vilmu uz kaut ko līdzīgu randiņam. Pat nobučojis viņu netiku, lai gan tur man bija zināma prakse no internāta pastnieka spēlēm.

Ārpus skolas viens otrs skuķis bija seksuāli itin aktīvs, tāpat daži no vecākiem puikām. Karalaikā morāles karogs netika augstu turēts. Var jau būt, ka morāles trūkums bija normāls pretsolis iznīcībai. Turklāt trīspadsmit, četrpadsmit gadus veciem pusaudžiem par seksuālām lietām vienmēr būs interese. Dažiem šī interese bija itin perversa, un skuķi tika iztaustīti pamatīgi. Pārziņa Berga nostāja bija īpatnēja. Ja viņš izdzirda, ka skuķis tādās reizēs bļauj, sodīja abas partijas. Bet tas bija vienīgais veids, kā skuķis varēja aizstāvēties.

Pa internāta laiku meitās iešana notika pavisam reti. Internāta guļamistabas atradās augšstāvā. Skuķi gulēja vienā, puikas otrā starptelpas galā. Atsevišķi grīdas dēļi čīkstēja. Skolas pārzinis zināja visas čīkstošās vietas un mācēja staigāt tā, ka viņu nedzirdēja nākam. Nejauki, ja nevar paļauties uz skolotāja godaprātu! Bet mēs savukārt zinājām laiku, kad Bergs parādīsies un izsargājāmies tualetē pīpēt. Sodīt Bergs nesodīja, bet ņēmās pieķertos kaunināt. Tas bija kā pīlei ūdens! Tikai stulbeņi gāja pīpēt Berga inspekcijas laikā. Tas bija jādara pēc inspekcijas.

* * *

18. novembris. Skolā apspļaudīta fīrera bilde! Vainīgais bija Lūkins; vai nu huļigānisku vai patriotisku jūtu dzīts. Bergs mūs visus paņēma priekšā un nolasīja morāli.

* * *

Mazpulku un skautu vietā dzimst jauna jaunatnes organizācija – LJO (Latvju Jaunatnes organizācija). Vadītājs ir kapt. Mateass. Milzīga piekrišana: no puikām mēs trīs Uldi (trešais ir Āpsis-Terjers) un Gunārs Finvers no Ādažiem. Pārējos nepazīstu. Skuķi uz bildes ir pieci. Saņemam arī formas kreklus. Skuķu bija vairāk, bet cik, – vairs neatceros. Nodaļas vadītājs ir K Deķis. Kad mūsu rindas kā negribēja, tā negribēja augt, Deķis teica: Jāpaplašina militārā apmācība! Labais! Tā es katru svētdienu ar tēva šauteni plecā un maskēšanās tīkliņu uz galvas soļoju uz Carnikavas pamatskolu. Lee-Enfeld šautenēm stobrā varēja ielikt mazu caurulīti, kas derēja attiecīgā lieluma mazkalibra patronai. Tomēr LJO popularitāti nepalielināja arī militārās mācības.

Mēs ar Krūmiņa Uldi nolēmām izdot pulciņa žurnālu. Kā tas saucās, neatceros. Uldis ilustrēja un ar roku drukāja tekstu. No manas spalvas nāca saturs. Iesāku ar garāku romānu Pēdējā mohikāņa stilā, bet pēc otrā turpinājuma man apnika.

Mani nozīmē braukt uz LJO vadītāju kursiem, bet es saslimstu, un manā vietā aizbrauc Āpsis-Terjers. Šis, pārbraucis mājās, jūsmīgi stāsta, kādas muļķības strādājuši. Man, kas šīm lietām piegāja ar lielu nopietnību, tas likās pavisam nepieņemami.

* * *

Radio programmā reizi nedēļā bija vācu karavīru stunda. Ļoti populāra bija zviedrietes Zaras Leanderes dziedātā Unter die rote Laterne von St. Pauli.

Latviešu kanakiem ētera viļņos bija atvēlēta tikai pusstunda. Ļoti populāra bija dziesma Vēl jau nav viss pagalam, melodija ņemta no vācu šlāgera Es geht alles forueber. Minēšu tikai vienu pantu ar piedziedājumu.

Reiz večiņa vecītim teic:
Vai mani tu mīlēt jau beidz?
Nu jau otru naksniņu
Nedod man vairs bučiņu.
Bet vecītis atcērt tai pikts:
Man kaulus lauž išias, ģikts!
Bet ja iztikt nevari,
Sameklē sev štuceri!
Tā visjaukākie brīži
Bieži garām mums iet,
Teic vecītis un austiņā dzied:
Vēl jau nav viss pa galam,
Mūsu mīlai vēl laiks,
Drīz decembris beigsies,
Nāks ziedonis maijs.

Tāpat ļoti populāra bija no vāciešiem patapinātā Mazā kaija, Rozenštrauha Zilais lakatiņš tika skandināts pa labi un pa kreisi, tāpat Paliec sveiks, mans mazais draugs.

Tik uz priekšu, uz priekšu mēs traucam,
Mūsu naidnieks uzvarēts reiz būs.
Mūsu meitas neuzsmaidīs citam,
Gaidīs mājās pārnākam reiz mūs.

Piedziedājums:

Paliec sveiks, mans mazais draugs,
Mūsu mīlas laiks bij jauks.
Gaidi mani atkal mājās,
Tad, kad ievas ziedos plauks.

Piedziedājums dažkārt tika papildināts ar ja nenošaus. Vēl karavīru pusstundās bija dzirdamas Tur tālu kaujas laukā, stāv drosmīgs latvju zēns.

Papus raksta vēstuli:
Mīļais dēliņ, turies
Visās kaujās dūšīgi,
Šaujies vai pat duries.
Atbildi viņš drīzi dos,
Kurā skaidri teikts:
Mīļais papu, nebēdā,
Kas nāk priekšā-beigts!

Piedziedājums:

Tur tālu kaujas laukā
Mīt drosmīgs latvju zēns,
Un tur, kur nāve braukā,
Viņš nestāv domīgs, lēns.
Jo no dzimtenes pie viņa,
Kā šodien, tā ar rīt
Nāk vienmēr jauna ziņa,
Ko steidz tam piesūtīt.

Papirosi, pastpapīrs,
Dūraiņi, kas silda.
Neaizmirsti rakstīt, vīrs,
Tos tev sūta Milda.
Mīļā Mildiņ, liels paldies,
Atbild Ansis Krūms,
Arī deguns sildīsies,
Kad zem viņa dūms.

Brūte raksta vēstuli:
Vai tu, Jancīt, zini?
Mājās atkal jaunumi,
Bet kas ir, to mini.
Jancis kasa pakausi,
Paliek domīgs lēns:
Ej tad, velns, tu sazini –
Meitene vai zēns?

Mīļais, karo dūšīgi,
Un tad mājās steidzies,
Tava būšu mūžīgi
Tad, kad karš būs beidzies.
Bet viņš atkal vārdos īss:
Kādēļ kavēties?
Brīvs, kad būšu dienas trīs,
Iesim laulāties.

Kur tad vēl Mazais pasta balodītis, Dzimtenes meitenes dziesma, Atceries, meitenīt, birztalu kluso, Divi bija, divi bija, divi kāva tos, Neskumsti, meitenīt, Dzintra, Lai nu paliek šoruden, Es katru sestdien's vakaru pie Trīnes gāju klētiņā, Jūlai par to nieks, Jūlai par to prieks. No vāciešiem pārņemta un starp karavīriem ļoti populāra, maršēšanai piemērota dziesma bija Augstienē pie Madonas. Melodija bija vācu, bet ne vārdi. Ļoti populāra bija arī no poļiem aizgūtā Balta roze. Bija vēl citas dziesmas, bet tās parasti ienāk prātā, kad jau ir par vēlu.

Mums bija arī savs frontes teātris, kas apciemoja mūsu karavīrus. Teātrnieku vidū bija arī karikatūrists Eduards Keišs, kurš spēja uzzīmēt šaržu 10 sekundēs. Mēs ar Eduardo (kā es viņu dēvēju) ilgus gadus strādājām pie humora un satīras žurnāla Rūgtais Apīnis.

* * *

1943. gada Jāņi. Mēs esam ar bopapu mājās vieni paši; Dievs zin, kur pārējie bija noklīduši. Eju ar spaini uz Ozolaini, kur bija traktieris, pēc alus. Kamēr es, rokas pūtinādams, tiku atpakaļ mājās, alus bija krietni atšālējies. Bet vai tāpēc nedzers? Līgo!

Tajā pašā gadā Mēnesdēlos kāzas. Laimonis (Laimonds) precas ar Jaunzemnieku Ritu. Kāzas Carnikavā parasti dzēra vēlā rudenī un trīs dienas, kas ievilkās turpat sešu dienu garumā. Un kāpēc nē? Lašu zveja bija pabeigta, lauki nokopti.

Jaunā pāra izvadīšana pēc īsiem dievvārdiem notika līgavas mājā, kur deva arī ko iekost un iedzert. Pulcēšanās vieta gājienam uz baznīcu bija Carnikavas pamatskola. Arī es tiku pie partneres, gan vecākas par mani, kura man piesprauda pie svārku atloka miršu pušķīti. Uz brūtgāna māju Mēnesdēlos braucām ar smago mašīnu. Lat tiktu garām ceļā saceltajiem aizsprostiem, vedējiem bija jāatpērkas ar cimdu pāri, smalkmaizītēm vai žuļikiem (šo mazo šņabja pudeli dēvēja arī par kurzemnieku, kočiņu u.c.) Pie līgavaiņa mājām bija uzcelti lieli goda vārti.

Ar katru minūti kļuvu grūtsirdīgāks, jo paraža prasīja, lai es ar savu jaunkundzi dejotu pirmo valsi. Biju lūdzis māti pamācīt, bet man ātri kļuva skaidrs, ka mamma deju skolā nekad darbu nedabūs.

Tika uzdzertas augstas laimes. Pirmais riņķis piederēja jaunajam pārim, tad piebiedrojās pārējie. Par laimi situāciju glāba kāds vācu unteroficieris un uzlūdza skuķi manā vietā. Par dejas mūziku gādāja pūtēju orķestris, bet mielasta telpā spēlēja akordeonists. Saimnieki, pasūtot spēlējamos gabalus, uzspļāva uz papīra naudas zīmēm un pielīmēja tās akordeonistam vai kapelmeistaram uz pieres. Neviens negribēja dot mazāk par iepriekšējo devēju. Bagātās lauku kāzās orķestris trīs dienās varēja piepūst sev pārtiku visam gadam. Katru alus mucu no pagraba ceļā uz istabu pavadīja pūtējorķestris, soļojot mucai pa priekšu. Mielasts bija pilns runām un rūgts saucieniem. Vakarā ieradās budēļi, arī mēs ar Krūmiņa Uldi, bet par to jau es minēju.

Pirms pusnakts jauno pāri mičoja.

Nu mani mičos, nu mani mičos,
Vedīs tumšā kambarī.

Tumšais kambaris parasti bija klētiņa, kur jauno pāri nolika gulēt un no rīta ar pūtējorķestra atskaņoto No salda miega mosties modināja atkal augšā.

Trešajā dienā pagalmā tika dejota kadriļļa. Saucējs bija bopaps.

Kungi uz ziemeļiem,
Dāmas uz dienvidiem!

Tā bija pirmā un beidzamā reize, kad redzēju viņu dejojam.

Carnikavā bija paraža, ka trešās dienas pēcpusdienā viesiem pasniedza skābu kāpostu zupu. Tas bija signāls, ka ciemiņiem jāiet mājās. Paražā arī prasīja, lai šāds signāls tiktu kavēts.

Es biju šī sabotēšanas akta liecinieks. Kāpostu zupu vārīja pirts namiņā. Pēkšņi pie skursteņa parādījās plats, smaidīgs ģīmis, kas piederēja kaimiņam Mārtiņam Reisonam; rokā lupata, ko viņš iebāza skurstenī. Ar to stāsts vēl nebeidzas. Skurstenī bija mājojis sikspārnis un, no dūmiem bēgdams, ieskrējis zupā. Pavāres izzvejojušas to ārā, nospriedušas, ka vainīgais ir Reisons un aizbāzušas viņam sikspārni aiz apkakles.

Mājās gājējus līdz kupicai pavadīja pūtējorķestris. Un ne jau visi gāja vienā reizē.

Pēc nedēļas sākās atkāzas, kas atkal ilga trīs dienas, šoreiz gan bez pūtējorķestra. Jā, tās bija dienas, ko atcerēties.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com