Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Aizvesto piemiņas dienas uzruna

MLOA valdes sekretārs Jānis Kārkliņš

Laikraksts Latvietis Nr. 505, 2018. g. 21. jūnijā
Jānis Kārkliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
AizvestoPiemina

Jānis Kārkliņš. FOTO Andris Atvars.

Šodien mēs esam kopā, lai atzīmētu mūsu tautiešu – latviešu, igauņu un lietuviešu deportāciju ne tikai 1941. gada 14. jūnijā, bet arī 1949. gada martā un daudzos citos laikos, kad mūsu valstis okupēja Padomju Savienība.

Naktī no 1941. gada 13. uz 14. jūniju arestēja un lopu vagonos uz tālo Sibīriju deportēja aptuveni 15 000 latviešus.

Tāpat kā daudziem no mums, arī mani netieši ietekmēja šī liktenīgā vakara notikumi. Mana tēva attālāki ģimenes locekļi bija arī starp deportētiem. Ģimenes galva, mana tēva tēvocis, bija vietējās policijas iecirkņa policists kādā no lauku pilsētām Latvijā. Kā tāds viņš tika uzskatīts par pretvalstisku. Tas ne tikai nozīmēja, ka viņu, bet arī viņa ģimeni, kas vēl bija Latvijā, gaidīja izsūtīšana. Starp manas ģimenes deportētajiem bija trīs gadus vecs zēns, viņa māsa, māte un mana tēva tēvocis. Tajā laikā, kad izsūtīja, pieaugušie vīrieši tika atdalīti no citiem, un tas bija pēdējais, kad ģimene redzēja mana tēva tēvoci. Pārējā ģimene pavadīja desmit gadus Sibīrijā, bet pēc tam atgriezās Latvijā, lai gan dzīve nebija viegla ne tikai sliktās veselības dēļ, bet arī vajāšanas dēļ.

Kaut mēs vairāk atceramies 1941. gada 14. jūnija izsūtījumus, latviešu tautu skaita ziņā vairāk iespaidoja izsūtījumi, kas notika no 1949. gada no 25. līdz 29. martam. Šajā nedēļā tika deportēti aptuveni 42 000 latviešu. Šis skaitlis bija tikpat kā puse no gandrīz 95 000 deportēto kopskaitu no visām trim Baltijas valstīm.

Diemžēl, mani ietekmēja arī šis deportācijas laiks. Šoreiz no manas mātes puses. Kaut pēc astoņiem gadiem Sibīrijā divas no manas mātes māsām atgriezās Latvijā, apprecējās, uzaudzināja ģimenes un nodzīvoja līdz vecuma gadiem, kaut arī viņām negāja viegli. Es oficiāli lasīju, ka 1949. gada deportācijās nevienu, kas bija mazgadīgs nedeportēja, kaut viņi brīvprātīgi varēja pievienoties savām ģimenēm. Es varu apliecināt, ka tas nebūt tā nenotika katrā gadījumā. Otrā pasaules kara laika beigu posmā manas mātes ģimenes lauku īpašums tika izmantots kā vācu armijas štābs. Šī iemesla dēļ visi manas mātes ģimenes locekļi, kuri vēl atradās Latvijā un kurus komunistu armija nenošāva, tika izsūtīti uz Sibīriju. Manas mātes māsas tur pavadīja astoņus gadus. Jaunāko māsu, kurai tajā laikā bija ap četrpadsmit gadu, deportēja kopā ar viņas apmēram 24 gadus vecāko māsu, bet bez citiem ģimenes locekļiem. Tātad viņas abas bija tālu no mājām bez ģimenes atbalsta. Es nevaru pat iedomāties, kā astoņi gadi Sibīrijā, tālu ne tikai no mājām, bet arī ģimenes, būtu bijuši četrpadsmit gadus vecai meitenei.

Apsolīsim nekad neaizmirst, kas notika ar mūsu ģimenēm un citiem latviešiem, igauņiem un lietuviešiem, bet arī solīsim tālāk stāstīt mūsu ģimenes un tautas izsūtījumu stāstus saviem bērniem, mazbērniem un citiem radiniekiem, kā arī mūsu draugiem un darba kolēģiem. Tas ir vismazākais, ko mēs varam darīt mūsu tautiešiem, kuri tik smagi cietuši, kā arī tiem daudziem tautiešiem, kuri nekad atgriezās savā dzimtenē.

Jānis Kārkliņš

Runa nolasīta 14. jūnijā aizvesto piemiņas sarīkojumā, svētdien, 3. jūnijā, igauņu dievnamā, Sv. Jāņa baznīcā, Melburnā.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com