Aleksandru Gāršu pieminot

Palielināt / Enlarge

Aleksandru Gāršu 2016. gadā apbalvo ar Atzinības krustu. No kreisās: Isabelle Gārša, Aleksandrs Gārša, Valsts prezidents Raimonds Vējonis. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Aleksandrs Gārša mobilās pasu darbstacijas apmeklējuma laikā Melburnas Latviešu namā. FOTO Jānis Roberts Dēliņš.

Aleksandrs dzimis Rīgā, 1935. gada 12. februārī; miris Melburnā, Austrālijā 2018. gada 29. augustā.

Māte bija ārste, speciāliste bērnu slimībās un tēvs – jurists, Latvijas Sarkanā Krusta administratīvais direktors. Aleksandrs pieminēja vecākus ar cieņu un lepnumu. Ģimene atstāja Rīgu 1944. gadā, kad tuvojās sarkanarmija un piedzīvoja otrā pasaules kara pēdējos mēnešus Vācijā. Neaizmirstams Aleksandram bija skats, kā dega Drēzdene pēc sabiedroto bumbu uzbrukuma 1945. gada februārī.

Pēc kara kopā ar tēvu un māti dzīvoja DP nometnē Rietumvācijā, kur nobeidza nometnes latviešu pamatskolu. Ģimene emigrēja uz Austrāliju 1949. gadā un atsāka jaunu dzīvi Melburnā.

Iepazināmies 1953. gadā, kad beidzam Melburnas Universitātes ģimnāziju (University High School). Draudzība turpinājās 65 gadus līdz Aleksandra mūža beigām. Aleksandrs beidza ģimnāziju ar uzslavu (honours) visos priekšmetos un ieguva valsts stipendiju (Commonwealth Scholarship). Izvēlējās studēt jurisprudenci, Melburnas Universitātē, iegūstot bakalaura grādu LL.B ar uzslavu 1958. gadā. Turpināja studijas un 1960. gadā ieguva BA bakalaura grādu (Bachelor of Arts) humanitārās zinātnēs ar augstu uzslavu starptautiskās attiecībās (International relations.)

Melburnas Universitāte piedāvāja iespēju akadēmiskai karjerai, bet Aleksandrs izvēlējās advokāta praksi. Pievienojās Melburnas firmai Kahn and Clahr 1962. gadā un pēc nedaudziem gadiem kļuva partneris firmā Kahn, Clahr and Garsa.

Ieguva Notāra tiesības (Public Notary) 1979. gadā. Par devumu notāra kapacitātē Viktorijas pavalsts valdībai un parlamentam 2005. gadā apbalvots ar Austrālijas ordeni OAM (Order of Australia Medal). Izcilās vācu valodas zināšanas deva iespēju darboties kā juridiskam padomdevējam Vācijas konsulātam, tirdzniecības kamerai un valdības iestādēm. Par savu devumu saņēma Vācijas valsts apbalvojumu.

Papildus praksei sastāvēja vairākās profesionālās komitejās un publicēja rakstus par vēlamām tiesību reformām. Uzņemts par Viktorijas juristu institūta goda biedru uz mūžu (Life Membership). Regulāri publicēja Austrālijas, ASV un Kanādas latviešu laikrakstos parasti par politiskiem tematiem.

Bija plaši pazīstams Melburnas latviešu sabiedrībā. Deva divas Akadēmiskās runas Latvijas Universitātes gada svētkos. Uzņemts korporācijā Lettonia 1954. gada otrā semestrī un aktīvi darbojās vairāk nekā 60 gadus.

Aleksandrs pirmo reizi atgriezās Latvijā 1970. gadā. Pirmā Pasaules latviešu juristu kongresā 1990. gadā sniedza lekciju par cilvēku tiesību nodrošināšanu. Pēc neatkarības atgūšanās 1991. gadā palīdzēja Latvijas juristiem izprast Rietumu valstu likumu pamatus. Palīdzēja arī juristiem iegūt stipendijas, lai papildinātu zināšanas ārzemēs. Par šo darbu apbalvots ar Atzinības Krustu (3. šķ). Apbalvojumu pasniedza Latvijas valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Daudz gadus kā Latvijas Goda Konsuls Ziemeļu Kvīnslandē (North Queensland) Kērnsas (Cairns) pilsētā aktīvi atbalstīja māsu pilsētu projektu starp Kērnsu (Cairns) un Rīgu, cenšoties stiprināt kultūras, tirdzniecības, tūrisma un izglītības saites. Savās vasaras mājās Jorkīsnobā (Yorkeys Knob), netālu no Kērnsas, Aleksandrs ar kundzi Isabellu uzņēma Latvijas žurnālistus, māksliniekus un politiķus un pagājušā gadā 18. novembra viesus – bijušo Latvijas Valsts prezidentu Dr. Valdi Zatleru ar kundzi.

Pēc neatkarības atgūšanās Aleksandrs ceļoja uz Latviju katru gadu. Pēdējos 20 gados ar Isabellu plaši apceļoja Eiropu, ASV, Kanādu, Dienvidameriku un Klusā okeāna salas. Mīlēja sauli un jūru un bija kaislīgs peldētājs. Bieži iegriezās Jaunkaledonijā (New Caledonia), kur pievilcība bija franču virtuve un vīni.

Aleksandrs uzturēja sakarus ar draugiem, kolēģiem, skolas un studiju biedriem līdz mūža pēdējiem mēnešiem.

Bija dziļa vilšanās, kad smaga slimība neļāva apciemot Latviju simtgadē. Pēdējos mēnešos nenovērtējams bija Isabelles atbalsts.

Atmiņā paliks Aleksandra spilgtā personība, patriotisms, spožā profesionālā karjera un lojālā draudzība.

Dr. Andris Saltups
Laikrakstam „Latvietis“