Saņemt, attīstīt un sniegt

28. oktobris – pirmo trīs kritušo latviešu strēlnieku godināšanas diena

Ko zinām par pirmajiem trīs kritušajiem latviešu strēlniekiem – Jāni Gavenasu (1895 – 1915), Andreju Stūri (1895 – 1915) un Jēkabu Voldemāru Timmu (1896 – 1915), kuru izvadīšana 1915. gada 28. oktobrī izvērtās par plašu tautas manifestāciju no Latviešu biedrības nama līdz pat Meža kapiem? Nedaudz. Ne tikai tāpēc, ka viņu biogrāfijas nav īpaši pētītas, bet galvenokārt tādēļ, ka viņi krita jauni.

Taču zinām būtiskāko – viņi bija brīvprātīgie. Tā ir milzu atšķirība – vai cilvēks dodas karā valsts varas spiests jeb to dara brīvprātīgi.

Par katru no šiem trim, tāpat kā par citiem, kuri arī pieteicās brīvprātīgi un arī krita, var sacīt, – ja viņi būtu palikuši mājās pie ģimenēm, ikdienas darbiem, pie sava aroda, iespējams, ka paliktu dzīvi un nodzīvotu savu dzīvi līdz dabiskam galam.

Gan jau arī viņi bija domājuši par savu dzīvi pirms izlēma doties karot. Iespējams, ka apspriedās ar vecākiem, draugiem, paziņām, un tomēr – nekavējās iet uz brīvprātīgo iesaukšanas punktiem.

Ja viņi nebūtu devušies strēlniekos, tad, iespējams, turpinātu dzīvi kā iepriekš. Katram bija savi nodomi un ieceres, bet tas atkāpās svarīgāku vērtību un motīvu priekšā. Šo kritušo strēlnieku sirdsbalss bija skaļāka nekā pašsaglabāšanās instinkts. Viņiem un daudziem tūkstošiem latviešu jaunekļu bija būtiskas ne tikai savas ikdienas vajadzības un ģimenes pavards vien, bet vairāk par to – nosargāt tautai kopējās vērtības.

Viņu pašaizliedzībā tagad – nu jau ar 103 gadu vēsturisku atkāpi – ieraugām vairāk kā tikai savas zemes aizstāvību vien, kas bija viņu pirmā un acīmredzamākā motivācija (krievu armija vācu priekšā spēja tikai bēgt un nevarēja nosargāt Latviju).

Ar strēlnieku cīņām latviešu tauta pakāpās uz savu nākamo attīstības pakāpi, proti, savās nacionālās vienībās karojot pret vāciešiem, mēs kā tauta neizbēgami nonācām pie domas, ja lejam asinis par Dzimteni Latviju, tad ir tikai pareizi, ka mums tajā jābūt arī saimniekiem, ka gribam to sev, nevis pēc kara atkal te ļaut valdīt caram un krievu ierēdņiem.

Apliecinot vienu vērtību, proti, aizstāvot savu zemi pret iebrucējiem, mūsos kā tautā sāka nobriest valstsgriba pēc savas – latviešu valsts. Doma par latviešu politisko pašnoteikšanos tolaik jau bija gaisā. 1903. gadā to izteica vēlākais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Miķelis Valters.¹ Ne velti Rainis šo izjūtu vēlāk formulēja – zeme tā ir valsts.²

Ja šie trīs strēlnieki un daudzi no tiem, kuri Brāļu kapos glabāti pēc viņiem, būtu palikuši dzīvi, nešaubīsimies, ka viņi sveiktu Latvijas dibināšanu 1918. gadā. Viņi būtu Brīvības cīņu pirmajās rindās, viņu dēli karotu Leģionā un nacionālajos partizānos pret sarkanajiem okupantiem, un viņu mazbērni stāvētu mums līdzās Janvāra barikādēs un viņu mazmazbērni – būtu Jaunsardzē, Zemessardzē un sargātu Latviju hibrīdkara pilsoniskajā cīņā.³

Pirmskara Latvijā ar šiem trim sākās tradīcija godināt kritušos strēlniekus un saglabāt viņu piemiņu.⁴ Jau 1916. gadā tika dibināts Latviešu strēlnieku pulku muzejs, kas 1919. gadā tika pārdēvēts par Latvijas Kara muzeju. Muzeja direktors, 8. Valmieras pulka strēlnieks Kārlis Straubergs,⁵ par tā nepieciešamību sacīja: lai radītu un uzglabātu atmiņā šo laikmetu, ar kuru neapšaubāmi saistīts cēls ideālisms .. strēlnieku psiholoģijā skaidri nojaušama doma par cīņu dzimtenes dēļ.⁶

Brāļu kapu izveide burtiski ir lielākais un uzskatāmākais pierādījums tam. Bet ne tikai Rīgā, – pieminekļi un kapi bija arī Ložmetējkalnā, Nāvessalā, Ķekavā un visā Latvijā.

Strēlnieku cildināšana ātri un pašsaprotami izvērtās par mūsu tautas brīvības alku un valstsgribas apliecinājumu vispār. Mēs godinājām gan Pirmajā pasaules karā, gan Brīvības cīņās kritušos karavīrus, tā apliecinot tās vērtības, kuru dēļ viņi upurējās.

Tas nepalielināja mūsu budžetu, gluži otrādi – piemiņas saglabāšanā un tautas patriotiskajā audzināšanā tika ieguldīti lieli līdzekļi, taču atdeve un pats galvenais – ilgtspēja tam bija milzīga. Šis mantojums ļāva mums izturēt komunistu okupāciju. Ne velti vācbaltu vēsturnieks Jirgens fon Hēns 1969. gadā rakstīja: šī .. nacionālisma politika un ideoloģija ir ievērojami sekmējusi to, ka latviešu tauta ir izrādījusies apbrīnojami pretoties spējīga padomju nacionālajai politikai.⁷

Ko gūstam no šiem pirmajiem kritušajiem un tiem, kas tika te, Brāļu kapos un citur guldīti? – viņu upuri, vērtības un motivāciju.

Vērtības darbojas tikai tad, ja tās tiek aktīvi lietotas un apliecinātas. Šeit un citur guldīto strēlnieku motīvs un vērtības bija skaidrs – viņi cīnījās par Latvijas zemi. Savukārt te guldītie Latvijas armijas karavīri Brīvības cīņās jau karoja par Latvijas valsti, bet leģionāri – cīnījās pret otrreizēju komunistu okupāciju.

Latvija kā nacionāla valsts šodien ir svarīga kā jebkad vairāku iemeslu dēļ.

1. Latvijas republika ir mūsu tautas augstākais pašnoteikšanās veids. Nevienai citai tautai neatkarīga Latvijas valsts nebija tik kardināli vajadzīga kā latviešiem. Tāpēc pamatoti var sacīt, ka Latvijas valsts augstākais piepildījums ir būt latviešu valstij.⁸

20. gadsimtā esam izcīnījuši, zaudējuši un atkal atguvuši valstiskumu. Vēsture nu māca, ka dzīve bez savas valsts mums nozīmē gan verdzību gulagā, gan pazemojošu nīkuļošanu un piespiedu kolaborāciju okupācijas apstākļos.

Tāpēc, lai kādi trūkumi piemīt Latvijai, taču tā ir mūsu valsts, kuru varam pilnveidot, lai cik nepilnīga, taču tā ir mūsu brīvība, kas nemitīgi jāaizstāv un jāattīsta. Jebkurā gadījumā – slikta brīvība ir pārāka par labu verdzību.

Latvijas valsts ir efektīvs veids, kā sargāt mūsu tautu pret Krievijas imperiālisma draudiem.

Latvijas valstij ir jābūt arī iedarbīgam veidam kā pretoties citām latviešu nācijas identitāti graujošām iedarbībām – no globālisma ideoloģijas līdz radikālajam liberālismam un Eiropu apdraudošai islāma invāzijai.⁹

Varam tikai minēt kā būtu veidojusies šo pirmo kritušo strēlnieku dzīve, ja viņi nebūtu devušies karā. Bet droši zinām, ka viņi atdeva dzīvības par lielo Dieva dāvanu mums – Latviju kā latviešu tautas Dzimteni, kuru Viņš drīz caur Brīvības cīņām svētīja arī ar valstiskumu. Tāpēc droši varam teikt viņiem, sev un visai nācijai – viņu upuris nebija veltīgs!

Mūsu pirmais uzdevums ir saņemt tās vērtības, kuras pārstāv te, Brāļu kapos un citur gulošie cīnītāji – latviešu valstsnācija, Dzimtene un Latvijas valsts. Otrais uzdevums ir tās radoši attīstīt un vairot, trešais – tās sniegt tālāk.

Ar to būsim godinājuši ne tikai te guldītos pirmos trīs un pārējos simtus, bet pavirzījuši uz priekšu mūsu valsts ilgtspēju un tā turpinājuši mūsu nācijas nerimstošo brīvības cīņu tradīciju.

Guntis Kalme
Laikrakstam „Latvietis“

¹ M.Valters (1874 – 1968) bija pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību. To vēstīja viņa raksts žurnālā Proletārietis – Patvaldību nost! Krieviju nost!

² Raiņa Daugavas fragmentos 1916.g. žurnālā Taurētājs. https://www.letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=228&q=pa%C5%A1u%20zemes-#2626225

³ Labs piemērs tam ir Saeimas deputātes I.Rībenas runa 12. Saeimas sēdē 27.09.2018. http://www.ingunaribena.lv/domas/runas/video_7

⁴ 1923. gadā tika dibināta Latviešu veco strēlnieku biedrība ar nodaļām visā Latvijā. Biedrība izdeva rakstu krājumu Latviešu strēlnieki (līdz 1940.g. 34 burtnīcas) un organizēja dažādus pasākumus. Strēlnieku godināšanas dienās dievnamos notika dievkalpojumi, kritušo atdusas vietās svētuguns aizdedzināšana, dzejas lasījumi u.tml.

⁵ Dr. Philol., profesors Kārlis Straubergs (1890—1962) latviešu folklorists, klasiskais filologs, literāts, izglītības ministrs (1924). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. K.Strauberga piemērs tikai lieku reizi parāda, ka mūsu tautas patriotiskā inteliģence gāja strēlniekos un nāca no tiem.

⁶ http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2015/09/29-01.aspx#lastcomment

⁷ Citāts no: Ilgvars Butulis. Ulmaņa apvērsumam – 70 gadi. // Lauku avīze. 15. maijs (2004).

⁸ To precīzi izsaka Satversmes Ievadam sākotnēji piedāvātais teksts: Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī. https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_Republikas_Satversmes_preambula#cite_note-1

⁹ Sk. piem., ebreju zinātnieka R.Israeli pētījumu: Raphael Israeli, The Spread of Islamikaze Terrorism in Europe: The Third Islamic Invasion, London. Vallentine Mitchell, 2008, Anne Waters, Beyond Terror: Islam's Slow Erosion of Western Democracy, 2018, kā arī Marijs Duglass, Eiropas dīvainā nāve: Imigrācija, Identitāte, Islāms, Rīga, Apvārsnis, 2018. ■