Janvāra barikādes un šodienas hibrīdkarš

Noslēdzas 1991. gada Janvāra barikāžu aizstāvju kalendārā atcere. Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās, visbiežāk gan diemžēl nepasakot, ko tieši. Ko varam secināt no šīs savas vēsturiskās pieredzes?

Toreiz, pirms 28 gadiem, mūsu stratēģiski svarīgo infrastruktūru – valdības iestādes, TV, Daugavas tiltus, u.c. izgāja sargāt daudzi tūkstoši brīvprātīgo aizstāvju kailām rokām.

Tika veikts milzu organizatoriskais darbs, lai Rīgā un citās Latvijas pilsētās novietotu barikādēm vajadzīgo smago lauksaimniecības tehniku, dzelzsbetona bluķus u.c. materiālus; lai koordinētu apziņošanu, izlūkdarbību u.c.

Ja pieredzētais jāmēģina izteikt dažās atziņās, tās varētu būt šādas.

1. Jaunveidojamo valsti aizsargāja visa tauta. Cilvēki netika šķiroti pēc etniskā, mantiskā vai cita parametra; katrs nāca savas pārliecības dēļ. Mēs beidzot bijām pavisam tuvu mērķim! Kad, ja ne tagad, kas, ja ne mēs pēc piecdesmit apspiestības, pazemojuma gadiem atgūsim SAVU VALSTI? Tas bija laiks, kad doma vien par to radīja pacēlumu un satraukumu.

2. Barikādēs valdīja milzīga, līdz tam nepiedzīvota tautas kopības un vienotības sajūta, pienākums pret atdzimstošo valsti. Valdīja pacilātība un patriotisms. Baiļu nebija, lielā kopības sajūta un daudzie, beidzot brīvo cilvēku tūkstoši visapkārt – dienu un nakti, tās pārmāca. Šo tautas vienotību, apņēmību aizstāvēt sevi, cīņas un pretestības garu ienaidnieks toreiz novērtēja kā militāru resursu. Baltijas kara apgabala virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Fjodors Kuzmins sacīja: Ko es varu izdarīt, tur atrodas desmit vai divpadsmit divīzijas. Protams, neapbruņoti, bet simt divdesmit tūkstoši. Es ar tādiem neesmu apmācīts karot.

3. Tauta to darīja par spīti tā brīža grūtībām. PSRS bija ekonomiskajā sabrukumā, mūsu jaunajai valdībai, apstākļu spiestai, bija jāsamazina algas un jāpaceļ maizei cenu trīskārt. Veikalos gandrīz nekā nebija. Bet tas neietekmēja tautas patriotismu un cīņas gribu.

4. Bez pārspīlējuma var teikt – tauta tiešām no sirds, kā mācēja un saprata, lūdza Dievu par savu valsti. Visā barikāžu laikā Doma baznīcā (un ne tikai) notika dievkalpojumi, mācītāju uzrunas TV, radio u.c. Un Dievs deva gudrību, spēku un izturību.

Tāpēc šo laiku pamatoti pieminam ar lepnumu. To tiešām atceramies ar gandarījumu, prieku un saviļņojumu par mūsu vienprātību, iniciatīvu un izlēmību. Mūs toreiz konsultējošais pasaulē pazīstamais nevardarbīgās cīņas speciālists Džīns Šārps atzina: Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu ...jums vajadzētu lepoties ar savas tautas varonīgo un gudro rīcību.

Bet ko tad no šīs pieredzes smelt šodien, kad dzīvojam Krievijas izraisītā hibrīdkara apstākļos? (Hibrīdkara specifika ir tā, ka tā pirmā daļa norisinās ar nemilitāriem līdzekļiem – informatīvajiem, propagandas, kultūras, diplomātiskajiem uc. Kad tautas pretestības griba ir salauzta, tad sākas otrā daļa – parādās neidentificējami zaļie cilvēciņi, kas jau militāri okupē zemi.)

1. Atkal – kaut gan pavisam citādi – valsti ir jāsargā visai tautai. Mums jāsargā ne tikai sava fiziskā, bet arī cita veida telpa – kibertelpa, informatīvā, kultūras, vērtībtelpa u.c. Šajā karā mūsu bruņoto spēku konvencionālie ieroči un ekipējums vēl netiek iesasitīti, bet visas tautas (apzināmies to vai nē) prāts un sirds gan.

2. Atkal, un tikpat lielā mērā kā toreiz – valsts pašaizsardzības spēju pamatā jābūt patriotismam Patriotisms nav pārliecība par savas valsts perfektumu, bet gan pārliecība par tās nepieciešamību un gatavība to reāli aizstāvēt. Tēvzemes mīlestība vispirms ir Latvijas valsts personisks nozīmīgums.

3. Arī šodien ir ekonomiskās grūtības. Ja toreiz mūs izsūca PSRS imperiālisms, tad tagad mūs izmanto globālais transnacionālais kapitālisms un vietējā korupcija. Bet šo grūtību cēloņiem nedrīkst ļaut latviešus izspiest no Dzimtenes, nedz arī izskalot mūsus vērtības, jo nekur citur pasaulē otras Latvijas – Dzimtenes un Tēvzemes, nav.

4. Tāpat kā toreiz, mums jālūdz Dievs, lai mums atkal sniedz spēku un gudrību. Dievs nav taču himnas svinīgs vārds vien, bet dzīva, reāla persona, kurai neesam vienaldzīgi. Dievs svētī Latviju! tika rakstīta kā lūgšana un tā joprojām tāda arī ir. Tad dzīvosim, strādāsim, kalposim un cīnīsimies tā, lai Dievs varētu arī turpmāk svētīt Latviju un mēs savā zemē – ziedēt, dziedāt un laimē diet.

Guntis Kalme
Laikrakstam „Latvietis“