Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Tas bija pirms 50 gadiem...

...kad pēdējo reizi izgāju pa skolas vārtiem, atpakaļ neskatīdamās.

Laikraksts Latvietis Nr. 122, 2010. g. 7. dec.
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
BSHS

Skolas biedri tiekas pēc 50 gadiem. Labā pusē raksta autore.

Priekšā stāvēja Melburnas Kultūras dienas, garas brīvdienas un četri neierobežoti, bezbēdīgi gadi augstskolā. Kāpēc vairs domāt par skolu?

Gadu gaitā pa reizei apskatījos klases fotogrāfiju, kur sejas pazinu gan, bet vārdus atminējos ar katru gadu mazāk. Vecā rotas lietu kastē galīgi apsūbējusi mētājās skolas nozīme, ko toreiz vajadzēja katru nedēļu spodrināt. Vajadzēja jau sen izmest ar nederīgiem krāmiem, bet tomēr kaut kas atturēja... sak' lai stāv – neaizņem taču daudz vietas.

Te kādā dienā pirms dažiem mēnešiem zvana telefons. „Vai es runāju ar Guntu Rudzīti? Meklēju tevi pa visu Austrāliju.“ Zvanītājs min savu vārdu. „Vai atceries mani?“ Atzīstos, ka tikai vārda pēc, jo mūsu skolā zēniem un meitenēm viss bija atsevišķi, un minēto vārdu ar dzīvu cilvēku nekādi nevaru savienot. Taču izrunājamies gari un plaši kā seni draugi, un es apsolos ierasties Brisbanē uz 1960ās absolventu klases salidojumu.

Nolieku telefonu un pati sevi rāju; kāpēc solījos? Man skolā nemaz tik spoži negāja. Biju citādāka kā klases biedrenes, un mums trūka kopīgas intereses. Mācījos labi un ar prieku un patiku, bet mana latviskā dzīve ārpus skolas, mana pusdienu maisiņa saturs, mana svešā valoda un neizrunājamais vārds, viss padarīja mani par balto zvirbuli. Toties man bija sveša un neizprotama manu klases biedreņu sajūsma par sportu, filmām un pop mūziku. Pēc četriem gadiem izgāju pa vārtiem bez nožēlas.

Un tomēr, 50 gadus vēlāk, kāds ir krietni piestrādājis, lai mani sameklētu citā štatā, citā pilsētā. Tas vien jau kaut ko nozīmē, un man pienāktos uzvesties pieklājīgi. Pirms varu pārdomāt un sevi atrunāt, aizsūtu pieprasīto dalības maksu ($60 par restorāna pusdienām un rīta tēju ar uzkodām) un nopērku lidmašīnas biļeti Adelaide-Brisbane. Tā, nu vairs atpakaļ ceļa nav, jo tik daudz naudas vienkārši aizmest prom ar neierašanos – nē, tam es esmu par skopu!

Ko vilkt mugurā? Ar ģērbšanos nevajag pārcensties, taču gribu izskatīties labi. Atveru skapi un velku mugurā visu pēc kārtas. Par īsu, par garu; izskatos resna (to tik ne!), pārāk uzpucējusies; nesēž labi; par biezu, būs karsts, bet ja nu uznāk lietus vai vēsums? Ak, tu traks, kādas problēmas ar tik vienkāršu lietu. Un kur vēl kurpes...

Toreiz uz skolu braucu ar diviem tramvajiem, bet Brisbanē jau sen visas sliedes izrautas un samestas dzelžos. Ar autobusu nemāku savu veco skolu atrast. Beidzot sameklēju kādu, kas var mani aizvest, un ar sirds drebēšanu tuvojos ļaužu baram nozīmētā vietā. Bet vai esmu pareizā vietā? Te taču tik daudz veci cilvēki, sirmi un krunkaini. Izrādās, tomēr; pie blūzes piespraustais vārds liecina, ka šī labi nobarotā kundze kādreiz bija klases skaistule, un ar šo cienījamā izskata kungu mēs trešā klasē sadziedājāmies Gilbert & Sullivan operetē Pinafore. Kā par brīnumu, man nāk klāt daudzi, kas kaut kāda iemesla dēļ mani atceras, pat daži, ar kuriem sēdēju uz viena pamatskolas sola.

Man bažas izklīst – būs gan ar ko runāt un ko atcerēties ar prieku un gandarījumu. Vairāki atceras manu Nameja gredzenu, kuru, spītējot skolas aizliegumam pret rotas lietām, nonēsāju visus skolas gadus. Tas man maksāja prefekta vietu pēdējā gadā, un bija jāiet pie skolas direktora skaidroties, bet kad izstāstīju, ko latvieša cilvēkam nozīmē Namejs, man to neaizliedza, tikai piekodināja, lai nelietoju to kā ieroci! Šodien rokās artrīts, tādēļ gredzenus sen jau vairs nevaru valkāt, bet toreiz tēva darinātais Namejs iezīmēja mani skolas biedreņu atmiņās.

Apskatam skolu, kas izpletusies pa lielu platību, un kuru tagad apmeklē vairāk kā 2000 skolnieku, zēni un meitenes kopīgās klasēs. Pakavējamies muzejā, kur var atrast eksponātus no skolas dibināšanas gada – 1921. līdz šai dienai. Atstāju tur dažas sava skolas laika fotogrāfijas. Nožēloju augstos papēžus, jo uz restorānu jāiet kājām. Gandrīz nav laika ēst, jo runājamā tik daudz. Atceramies skolotājas, pieminam tos klases biedrus, kas šodien nav mūsu starpā, un ar nožēlu pieminam tos divdesmit draugus, kuri vairs nav starp dzīvajiem. No tūkstotis deviņi simti sešdesmitā gada 125 absolventiem 60 nu sēž pie galdiem, stāsta par savām karjerām, bērniem un mazbērniem. Dažiem pat ģimenes albums pie rokas. Izrādās, ka neskatoties uz visiem šķēršļiem, daži puiši un meitenes tomēr spējuši sadraudzēties, kā liecina šodien kopīgie bērni un mazbērni!

Aicinātais profesionālais fotogrāfs iemūžina bijušās klases, interešu grupas, sportu vienības, draugus. Atrodu, ka iederos vairākās grupās. Kas to būtu domājis? Paliek silti ap sirdi, ka tomēr esmu bijusi nozīmīga vairākās skolas nozarēs.

Prātā nāk gadiem ilgi zemapziņā slēptas atmiņas. Katrs kaut ko pieliek, kas izsauc kādu citu gadījumu, un pēkšņi mēs atjēdzamies, ka metas jau krēsla. Vai tiešām tikāmies jau deviņos no rīta? Norunājam tikties atkal pēc gada, jo pēkšņi šīs jaunatrastās draudzības liekās pārāk vērtīgas, lai tās atkal pazaudētu uz ilgāku laiku. Apmaināmies ar adresēm, e-pastiem, telefona numuriem. Uz redzēšanos, uz redzēšanos! Bija tik ļoti, ļoti jauki.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com